Augšzemes augstiene

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Augšzemes augstiene
Augšzemes augstiene
Skats uz apkārtni no Egļukalna
Kontinents Eiropa
Valstis Karogs: Latvija Latvija
Ģeogrāfiskais apgabals Augšzeme
Garums 80 km
Platums 15 km
Platība 2110 km2
Augstākais kalns Egļukalns
Augstums 220 m
Koordinātas 55°50′N 26°20′E / 55.833°N 26.333°E / 55.833; 26.333Koordinātas: 55°50′N 26°20′E / 55.833°N 26.333°E / 55.833; 26.333
Augšzemes augstiene (Latvija)
Augšzemes augstiene
Augšzemes augstiene

Augšzemes augstiene ir dabas apgabals Latvijas dienvidaustrumos, Augštaitijas augstienes turpinājums Latvijas teritorijā. Veidojas no divām atsevišķām daļām, ko atdala Aknīstes nolaidenums. Ziemeļrietumos, Sēlijā, izvietojies Sēlijas paugurvalnis, bet dienvidaustrumos, Augšzemē, Ilūkstes pauguraine un Skrudalienas pauguraine. Rietumos augstiene robežojas ar Viduslatvijas zemienei piederīgo Taurkalnes līdzenumu, Daugavas ieleja ziemeļos to šķir no Austrumlatvijas zemienes bet ziemeļaustrumos — no Latgales augstienes. Austrumos tai piekļaujas Polockas zemiene, bet dienvidos — Augštaitijas augstiene Lietuvā un Braslavas augstiene Baltkrievijā.[1]

Zemes virsa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augstienes pamatā ir samērā līdzena pamatiežu virsa, kuru veido smilšaini augšdevona nogulumi. Šīs virsas augstums sasniedz 100—110 m vjl, bet vidusdaļā, starp Sventes ezeru un Skrudalienu, ir meridionāli izstiepts pazeminājums, kura virsas augstums mazāks par 20 m vjl, tajā atrodas vidusdevona smilšakmens. Atbilstoši minētajām atzīmēm kvartāra nogulumu biezums pieaug — no 60 m augstienes malās līdz 110 m vidusdaļas pazeminātajā joslā. Kvartāra segu veido morēnas smilšmāls un ledāju kušanas ūdeņu smilts, grants, kas vietām pārklāti ar limnoglaciālu mālsmilti, smilti un mālu.

Augstienes reljefs ir paugurains. Tā ziemeļrietumdaļai raksturīgs neregulāras formas sīkpauguraiņu un vidējpauguraiņu reljefs ar relatīvo augstumu 10—12 m un nelielām ieplakām. Virs paugurainēm paceļas divas marginālas grēdas: Kaldabruņas grēda (uz rietumiem no Ilūkstes), kas ir 25 km gara, un Sventes grēda (starp Sventes ezeru un Ilūkstes upi) — līdz 20 km gara. Sventes ezera ziemeļrietumu krastā uz grēdas paceļas visaugstākais augstienes paugurs — Egļukalns (220 m vjl). Vairums pauguru veidoti no sīkgraudainas limnoglaciālas smilts, ko klāj morēnas smilšmāls vai mālsmilts. Augstienes rietumu galu šķērso divas meridionāli izstieptas subglaciālās vagas (to dziļums — 20 m, platums — 0,4 km), ko aizņem vairāki sīki ezeri. Uz dienvidaustrumiem no tām ģeogrāfisko platumu virziemā augstieni šķērso Ilūkstes—Eglaines upes ielejveida ieplaka, kuras platums ir līdz 1,2 km, nogāzes paugurotas, diezgan stāvas, līdz 25 m augstas. Šajā ielejveida ieplakā Ilūkste erodējusi savu tagadējo šauro, apmēram 16 m dziļo ieleju.

Rajona vidusdaļai raksturīgs 140—170 m augsts vidējpauguraiņu reljefs, kura pauguru relatīvais augstums sasniedz 15—20 m, bet starppauguru ieplakas ir nelielas.

Paugurus veido morēnas smilšmāls, zem kura atrodas rupjgraudaina smilts. Vidusdaļas paugurainā reljefa vienveidību pārtrauc Laucesas upes ielejveida ieplaka, kas grīvas virzienā pakāpeniski paplašinās no 0,5 līdz 2 km un padziļinās no 15 līdz 30 m. Apvidu šķērso arī vairāk nekā 20 m dziļā Demenes subglaciālā vaga ar Briģenes u.c. ezeriem. Tecēdama pāri Laucesas ieplakas nogāzei, tās pieteka Kumpota iegrauzusi apmēram 25 m dziļu un 0,3 km platu tagadējo ieleju. Uz ziemeļaustrumiem no Briģenes ezera gandrīz līdz Daugavai sniedzas asimetriskā, lēzeni paugurotā, 20—25 m augstā Skrudalienas grēda. Uz dienvidiem no tās izplatīts sīku neregulāras formas pauguru reljefs, kura relatīvais augstums ir apmēram 170—190 m). Daudzas starppauguru ieplakas aizņem ezeri. Rajonā ir diezgan lieli grants krājumi un māla atradne pie Kalkūnes.

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augšzemes augstienes ainava Pilskalnes pagastā

Augšzemes augstienes klimats ir samērā kontinentāls un lauksaimniecībai labvēlīgāks nekā Latgales augstienes klimats. Janvārī vidējā temperatūra ir apmēram -6,5 °C, bet jūlijā - 17,5 °C. Bezsala periods ilgst apmēram 145 dienas, bet veģetācijas periods — vairāk par 185 dienām. Aktīvo temperatūru summa pārsniedz 2100° (tā ir maksimālā Latvijā). Nokrišņu daudzums gadā samazinās no 650 mm rietumdaļā uz 600 mm austrumdaļā, pie tam siltajā gadalaikā nolīst atbilstoši 420 un 400 mm. Sniega sega nenokūst 90—100 dienu, tās biezums — apmēram 30 cm. Notece samērā neliela — no virsas gada laikā notek 240—250 mm biezs ūdens slānis.

Ūdeņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augšzemes augstienē ir daudz ezeru, kas izvietojušies gan starppauguru ieplakās, gan arī subglaciālajās vagās. Vislielākais ir Sventes ezers, kam ir ļoti robota krastu līnija; tā platība ir 7,3 km2, dziļums — 38 m. Subglaciālās ģenēzes Briģenes ezers, tā platība — 1,4 km2, ir 32 m dziļš. Purvu rajonā nav daudz, un tie ir nelieli. Vislielākais ir Valanišķu purvs (3,7 km2), kas atrodas rajona austrumdaļā. Vairums upju nes savus ūdeņus uz Daugavu. Galvenās ir Laucesa (ar pieteku Kumpotu), kas novada 22 ezeru ūdeņus, un Ilūkste ar Dvieti (satekot abas veido kopteku Berezauku). Augstienes pašos rietumos tek mazā Dobes upīte, kas pieder pie Lielupes baseina un ietek Dienvidsusējā. Upes aizsalst decembra vidū, bet ledus tajās uzlūst marta beigās vai aprīļa sākumā, ezeri aizsalst novembra beigās, bet ledus tajos izkūst aprīļa sākumā.

Augsne[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augšzemes augstienē ir velēnu vāji, vietām vidēji podzolētās smilšmāla erodētās augsnes, kas nereti izveidojušās uz vāji karbonātiskiem cilmiežiem.

Labvēlīgie dabas apstākļi (siltais klimats, labie drenāžas apstākļi, samērā auglīgās augsnes u.c.) veicinājuši rajona teritorijas lauksaimniecisko apgūšanu. Samērā labi apgūta ziemeļu mala, rietumdaļa un Skrudalienas apvidus. Tur platlapju koku un platlapju-skuju koku mežu vietā, kā arī austrumdaļā un Ilūkstes-Sventes ezera apkārtnē priežu mežu vietā plešas lauksaimniecībā izmantojamo zemju masīvi. Vietām ar tīrumiem mijas mežu puduri, pļavas un nelieli purvi.

Apakšrajoni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc dabas apstākļu atšķirībām aplūkoto rajonu var iedalīt divos apakšrajonos:[2]

  • Rietumu un vidusdaļas apakšrajons ietver lielāko augstienes daļu, kur pārsvarā vidējpauguraiņu ainavas un atsevišķi lielpauguri ar smilšmāla un mālsmilts cilmiežiem. Lielas lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības nomaina egļu damaksnis un vēris, kā arī sekundāro bērzu mežu platības. Sevišķi gleznaina mežu un lauku mija vērojama Sventes-Meduma pauguros, kurus iecienījuši tūristi.
  • Austrumu apakšrajons atrodas uz austrumiem no Skrudalienas. Tur izplatītas viļņota reljefa ainavas, lielākoties uz smilšainiem iežiem. Lauksaimniecībā izmantojamo zemju šajā apakšrajonā ir mazāk, toties saglabājušies meži — galvenokārt slapjais priežu vēris un mtrājs, kā arī sekundāras bērzu birzis. Ir diezgan daudz purvu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas daba. 1. sējums. Rīga : Preses nams. 1994. 91. lpp.
  2. A. Rudovics, T. Rudovica. Latvijas fiziskā ģeogrāfija, 1995, 148. lpp.