Laktozes nepanesība

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Laktozes molekula

Laktozes nepanesība ir sindroms, kam raksturīgs daļējs vai pilnīgs laktozes šķeļošā fermenta — laktāzes — trūkums zarnās. Zarnās nesašķeltā un neuzsūktā laktoze nokļūst resnajā zarnā, kur baktērijas to sadala pienskābē, etiķskābē, oglekļa dioksīdā un ūdeņradī, izraisot caureju, jo skābes palielina osmotisko spiedienu un tādējādi arī ūdens ieplūdumu zarnās, bet skābes un gāzes kairina zarnas gļotādu.[1]

Iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atkarībā no tā, vai laktozes nepanesība ir iedzimta vai iegūta dzīves laikā, to iedala primārajā un sekundārajā laktāzes trūkumā. Primārais laktāzes trūkums var parādīties jau zīdaiņiem, savukārt sekundārais laktāzes trūkums var rasties arī pieaugušā vecumā kādu zarnu slimību laikā, piemēram, glutēna enteropātijas slimniekiem vai pēc kuņģa operācijām. Šo slimības simptomiem pierimstot, parasti mazinās arī sekundārais laktāzes trūkums.[1]

Uzturs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvēkiem ar daļēju laktozes nepanesību paredz uzturu ar samazinātu laktozes saturu (8—10 g laktozes), bet laktozi pilnībā nepanesošajiem — bezlaktozes uzturu (ar ne vairāk kā 1 g laktozes). Cilvēkiem ar laktozes nepanesību vispārējā gadījumā jāizvairās no piena un piena produktu lietošanas, kā arī tādiem produktiem, kam pievienots piens, piena pulveris vai piena cukurs (piemēram, piena un baltās šokolādes, dažādām konfektēm, maizes, cepumiem, bieži vien arī desām, zivju izstrādājumiem un saldinātājiem). Izņēmums var būt skābpiena produkti (piemēram, jogurts, kefīrs un rūgušpiens), jo tajos kopā ar laktozi ir arī pienskābes baktērijas, no kurām tievajā zarnā žultsskābju ietekmē atbrīvojas β galaktooksidāze, kas laktozi sašķeļ.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Zigurds Zariņš, Lolita Neimane, Edgars Bodnieks. Uztura mācība (6. pārstrādātais un papildinātais izd.). Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2015. 117.—118. lpp. ISBN 978-9984-45-932-5.