Kirils Stucka

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Kirils Stucka
Kirils Stucka
Personīgā informācija
Dzimis 1890. gada 14. maijā
Stāmerienas pagasts, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1938. gada 22. janvārī (47 gadi)
Ļevašovas masu kapi pie Ļeņingradas, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība Latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Divīzijas komandieris
Dienesta laiks 1914—1918 un 1918—1937
Valsts Karogs: Krievijas Impērija Krievijas Impērija
Karogs: Krievijas PFSR KPFSR
Valsts karogs: Latvija LSPR
Karogs: Padomju Savienība PSRS
Struktūra Sauszemes bruņotie spēki
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš,
Latvijas brīvības cīņas,
Krievijas pilsoņu karš

Kirils Stucka (1890-1938) bija latviešu strēlnieku komandieris un padomju militārais darbinieks. Pēdējais Latviešu sarkano strēlnieku divīzijas komandieris (1920. gada 15. jūlijā — 28. novembrī).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1890. gada 14. maijā Valkas apriņķa Stāmerienas pagasta "Jaunzemos" zemnieka Andreja Stuckas ģimenē. Mācījās Kijevas karaskolā. Piedalījās Pirmajā Pasaules karā, bija 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulka podporučiks.

Pēc Oktobra revolūcijas pārgāja lielinieku pusē. Kā 3. latviešu strēlnieku pulka komandieris piedalījās eseru dumpja apspiešanā Maskavā. LSPR armijas pulka komandieris Latvijas brīvības cīņu laikā.

1919.-1920. gadā Stucka bija 3. latviešu strēlnieku brigādes komandieris poļu-padomju karā un kaujās pret Deņikina armiju Orlas-Kromu operācijas laikā un vēlāk. 1920. gadā Latviešu sarkano strēlnieku divīzijas komandieris kaujās pret Vrangeļa armiju, piedalījās Kahovkas placdarma aizstāvēšanā un Perekopa-Čongaras operācijā.[1]

Pēc Krievijas pilsoņu kara beigām no 1922. gada bija 52. un 46. strēlnieku divīzijas komandieris, 3. strēlnieku korpusa komandieris (1927-1929), militāras apmācības kursu Vystrel (Выстрел) priekšnieks (1929—1932), Sarkanās armijas mehanizācijas un motorizācijas kara akadēmijas (Военная академия механизации и моторизации РККА) priekšnieka vietnieks (1933—1936). Sarkanās armijas autobruņutanku karaspēka vadošo komandieru Ļeņingradas kursu priekšnieks (1936—1937).[2]

NKVD "latviešu operācijas" laikā 1937. gada 29. novembrī apcietināts, pēc pratināšanām atzinies, ka 1932. gadā Roberts Eidemanis viņu iesaistījis "Latvijas fašistiskajā organizācijā".[3] Notiesāts 1938. gada 17. janvārī un 1938. gada 22. janvārī nošauts un apglabāts Ļevašovas masu kapos.[4]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Latvju revolucionārais strēlnieks. Red. R. Apinis, V. Strauss, K. Stucka, P. Vīksne. I; II sējums. Maskava: Prometejs, 1934., 1935.

Atsauce[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas padomju enciklopēdijas 9. sējuma 318-319 lpp. Rīga, 1987.
  2. nekropole.info
  3. Jānis Riekstiņš. Par "latviešu sazvērestību" Archived 2011. gada 4. jūnijā, Wayback Machine vietnē. Pēc Stuckas liecībām Latvijas nacionālistiskā centra militārās grupas mērķi bijuši:
    1. kontrrevolucionāro, nacionālistisko latviešu elementu formēšana vienībās un grupās;
    2. šo vienību un grupu apbruņošana un militārā sagatavošana, lai sniegtu Vācijai aktīvu palīdzību tās karā ar PSRS;
    3. terora aktu sagatavošana un rīkošana pret VK(b)P un Padomju valdības vadītājiem;
    4. kontrrevolucionāro grupu diversiju aktu sarīkošana rūpniecībā, transportā, SZSA karaspēka daļās un iestādēs;
    5. spiegošanas ziņu vākšana Latvijas un Vācijas izlūkdienestiem;
    6. sacelšanās grupu izveidošana, lai sagrautu Sarkanās armijas komunikācijas līnijas un apgādes bāzes.
  4. Ленинградский мартиролог т.8