Latvijas dzelzceļš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Latvijas dzelzceļš
Darbības joma transports, tranzīts, loģistika
Žanrs valsts akciju sabiedrība
Priekštecis Baltijas dzelzceļš
Dibināts 1991. gads
Galvenais birojs Rīga, Karogs: Latvija Latvija
Galvenās personas Jānis Lange (padomes priekšsēdētājs)
Priekšsēdētājs Māris Kleinbergs (valdes priekšsēdētājs)
Pakalpojumi publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras pārvaldība, dzelzceļa kravu pārvadājumi un starptautiskie pasažieru pārvadājumi
Ieņēmumi 32 430 EUR (2019. gadā)
Vērtība 420,02 miljoni EUR (2019. gadā)[1]
Darbinieki 9950 (koncernā), 6265 (VAS Latvijas dzelzceļš), 31.12.2019[2]
Mājaslapa ldz.lv
LDz logo no 1992. līdz 2018. gadam[3]
Dzelzceļa līnijas Latvijā 2016. gadā
LDz galvenā ēka
Sliežu ceļi pie Jāņavārtu stacijas

Valsts akciju sabiedrība Latvijas dzelzceļš ir publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītājs un koncerna Latvijas dzelzceļš valdošais uzņēmums. Uzņēmums sniedz publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras, apkalpes vietu operatora (kravas vagonu sastāvu apstrādes, vagonu tehniskās apkopes un apskates, pasažieru staciju un pieturas punktu uzturēšanas un attīstības), elektroenerģijas sadales un tirdzniecības, nekustamā īpašuma nomas, informācijas tehnoloģiju, elektronisko sakaru, kā arī principāla pakalpojumus.

"Latvijas dzelzceļš" ir valsts kapitālsabiedrība, un 100% tās kapitāla daļu pieder valstij. Uzņēmuma akciju turētājs ir Satiksmes ministrija. LDz galvenais birojs atrodas Rīgā. "Latvijas dzelzceļš" ir viens no lielākajiem darba devējiem Latvijā, 2019. gadā nodarbinādams gandrīz 10 tūkstošus darbinieku.[4].

Kopš 2016. gada VAS "Latvijas dzelzceļš" gatavo Ilgtspējas pārskatu, kas sākotnēji veidots, balsoties uz starptautiskajām GRI (Global Reporting Initiative) vadlīnijām, bet kopš 2018. gada pārskats tiek veidots, ņemot vērā GRI standarta pamata prasības. Pārskatam ik gadu savu atzinumu sniedz neatkarīga auditorkompānija.

Valsts akciju sabiedrība “Latvijas dzelzceļš” (LDz) ir dibināta 1991. gada 2. septembrī un ir uzskatāma par 1919. gada 5. augustā dibinātās Latvijas Dzelzceļu virsvaldes darba turpinātāju.

Dzelzceļu vēsture Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Latvijas dzelzceļi

1860. gadā atklāja pirmo dzelzceļa iecirkni Latvijas teritorijā Rītupe — Daugavpils, kas bija Sanktpēterburgas-Varšavas dzelzceļa maģistrāles daļa. 1861. gadā ekspluatācijā nodeva pirmo iekšzemes dzelzceļa līniju Rīga — Daugavpils. 1862. gada 15. decembrī tika pabeigta dzelzceļa būvniecība starp Sanktpēterburgu un Varšavu, Latvijas teritorijā veidojot pirmo dzelzceļa mezglu Daugavpilī. Pavisam līdz 1880. gadam Latvijā tika izbūvēti dzelzceļi 800 km garumā.

Laika posmā līdz 1900. gadam paralēli jaunu valsts finansētu dzelzceļu būvniecībai notika iepriekš izbūvēto privāto dzelzceļu izpirkšana un koncentrācija valsts pārvaldītās struktūrās.

Par lielāko dzelzceļu apsaimniekotāju Latvijas teritorijā kļuva Rīgas-Orlas dzelzceļu pārvalde, kuras pārziņā tika nodotas dzelzceļu līnijas 500 km garumā. Pārējos dzelzceļus pārraudzīja Krievijas Ziemeļrietumu dzelzceļu un Liepājas – Romnu dzelzceļa pārvaldes.

1904. gadā ekspluatācijā tika nodots 1094 kilometrus garais Maskavas – Ventspils dzelzceļš, kura ievērojama daļa - starp Zilupi un Ventspili 456 kilometru garumā - atrodas Latvijas teritorijā. Līdz ar to visas Latvijas lielākās ostas bija savienotas ar dzelzceļa līnijām.

20. gadsimta sākumā tika sākti vērienīgi Rīgas dzelzceļa mezgla rekonstrukcijas darbi. Tika izbūvētas jaunas dzelzceļa stacijas un savienojošās līnijas, tapa jauns tilts pār Daugavu. Pirmā pasaules kara sākuma dēļ netika pabeigta Rīgas pasažieru stacijas rekonstrukcija.

Pirmais Pasaules karš nodarīja ievērojamus postījumus dzelzceļu infrastruktūrai, tomēr kopējais dzelzceļa līniju kopgarums četros kara gados pieauga no 1941 līdz 2763 kilometriem, galvenokārt — uz militāra rakstura šaursliežu dzelzceļu rēķina.

1918. gadā izveidoja Latvijas Republikas Satiksmes un darba ministriju, bet 1919. gada 5. augustā līdz ar Latvijas Dzelzceļu virsvaldes nodibināšanu gandrīz visu Latvijas teritorijā izvietoto dzelzceļu apsaimniekošanu uzņēmās Latvijas valsts. Privātās rokās palika šaursliežu dzelzceļu līnijas, no kurām tikai vienu turpināja apsaimniekot privāta juridiska persona.

Tikai daži gadi bija nepieciešami, lai pilnībā atjaunotu dzelzceļa infrastruktūru Latvijā. Jau 1925. gadā tika sākta jaunu dzelzceļu būvniecība, modernizēta staciju un vilcienu kustības saimniecība, Rīgas pasažieru stacija tika nodrošināta ar pārmiju un signālu elektriskās centralizācijas iekārtu – pirmo šāda tipa vilcienu kustības drošības iekārtu Baltijas valstīs.

Līdz 1940. gadam tika uzbūvētas jaunas dzelzceļu līnijas 840 kilometru garumā, uzcelti vairāk nekā 200 dzelzs tilti, uzbūvētas 130 jaunas staciju ēkas, pilnībā atjaunota kara laikā sagrautā infrastruktūra.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Dzelzceļu virsvaldi likvidēja, nodibināja PSRS Satiksmes ceļu tautas komisariāta pārvaldi „Latvijas dzelzceļš”.

Otrā pasaules kara gados Latvijas dzelzceļu tīklam atkal tika nodarīti smagi bojājumi: iznīcināti vairums dzelzceļa tiltu un sagrautas daudzas staciju ēkas, nodarīti neatgriezeniski bojājumi sliežu ceļiem, kā arī sakaru un signalizācijas saimniecībai. 1942. gadā Baltijas valstu dzelzceļus pakļāva kopējai Vācijas satiksmes ceļu direkcijai Reichsverkehrdirektion Riga. 1944. gadā atjaunoja „Latvijas dzelzceļa” pārvaldi.

Laika posmā līdz 1950. gadam dzelzceļu saimniecība nozīmīgākajās jomās tika pilnībā atjaunota un sākās attīstības periods, kas ietvēra dzelzceļu elektrifikāciju piepilsētas pasažieru pārvadājumu maršrutos, jaunu tiltu būvniecību, pāreju uz dīzeļvilci kravu un tālsatiksmes pasažieru pārvadājumos, ritošā sastāva kustības drošības paaugstināšanu u.c.

1951. gadā nodibināja Latvijas dzelzceļa pārvaldes pakļautības Daugavpils 12. vidusskolu, ko 1953. gadā to pārdēvēja par Baltijas dzelzceļa pārvaldes pakļautības Daugavpils 4. vidusskolu, bet 1961. gadā par Daugavpils 9. vidusskolu.

1953. gadā Igaunijas, Latvijas un Lietuvas dzelzceļus sāka apsaimniekot vienotā „Baltijas dzelzceļa” pārvalde ar centru Rīgā. 1956. gadā atjaunoja „Latvijas dzelzceļa” pārvaldi. Kopš 1963. gada Latvijas, Igaunijas, Lietuvas un Kaļiņingradas apgabala dzelzceļus pārraudzīja Baltijas dzelzceļa pārvalde, kuras augstākā vadība atradās Rīgā.

Līdz ar Ventspils ostas attīstību un PSRS industrializācijas politiku kopumā 20. gadsimta 60.-80. gados strauji pieauga kravu pārvadājumu apjoms. Visos piepilsētas un vietējās satiksmes maršrutos kursēja Rīgā ražoti elektrovilcieni un dīzeļvilcieni, apkalpojot aizvien vairāk pasažieru.

Koncerna "Latvijas dzelzceļš" vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1992. gada 1. janvārī visu koplietošanas dzelzceļu pārraudzība un ekspluatācija Latvijas teritorijā no PSRS Satiksmes ceļu ministrijas kopā ar Latvijas teritorijā esošo dzelzceļa infrastruktūru un ritošo sastāvu tika nodota valsts uzņēmuma "Latvijas dzelzceļš" pārziņā. Ar šo brīdi atjaunotās Latvijas valsts uzņēmuma rīcībā nonāca 2364 kilometri dzelzceļa līniju un 23 tūkstoši darbinieku.

1993. gada 27. decembrī valsts uzņēmums "Latvijas dzelzceļš" tika reorganizēts par valsts akciju sabiedrību.

Saskaņā ar valsts akciju sabiedrības "Latvijas dzelzceļš" restrukturizācijas programmu uz uzņēmuma struktūrvienību "Elektrovilciens" un "Dīzeļvilciens" bāzes 2001. gadā dibināta pirmā koncerna "Latvijas dzelzceļš" meitas sabiedrība "Pasažieru vilciens", kas kopš 2008. gada ir no koncerna neatkarīga valsts akciju sabiedrība.

2003. gadā dibināta meitas sabiedrība SIA "Dzelzceļa apsardze", kura 2007. gadā pārdēvēta par "SIA LDZ apsardze".

Pēc Eiropas dzelzceļa direktīvas prasībām 2004. gadā tika pieņemti grozījumi Dzelzceļa likumā, kas paredzēja atsevišķās struktūrvienībās atdalīt dzelzceļa infrastruktūras pārvaldīšanas un pārvadāšanas funkcijas. No 2005. līdz 2006. gadam „Latvijas dzelzceļš” pārvaldes tika reorganizētas par meitas uzņēmumiem: SIA „LDz Infrastruktūra”, SIA „LDz Ritošā sastāva serviss”, SIA „LDz Cargo”.

Nodalot loģistikas pakalpojumus no kravu pārvadājumu pakalpojumiem, 2008. gadā dibināta meitas sabiedrība SIA "LDZ Loģistika".

Saskaņā ar izmaiņām LR Dzelzceļa likumā, infrastruktūras pārvaldītāja būtisko funkciju nodrošināšanai koncerna "Latvijas dzelzceļš" ietvaros, 2010. gadā dibināta "AS LatRailNet".

Koncerna struktūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koncernā "Latvijas dzelzceļš" ietilpst valdošais uzņēmums — VAS "Latvijas dzelzceļš" — un sešas meitas sabiedrības[5]:

  • SIA "LDZ CARGO" — dzelzceļa kravu pārvadājumu un starptautisko pasažieru pārvadājumu veicējs;
  • SIA "LDZ Loģistika" — loģistikas un multimodālo pārvadājumu pakalpojumu uzņēmums;
  • SIA "LDZ infrastruktūra" — infrastruktūras būvniecības un uzturēšanas uzņēmums;
  • SIA "LDZ ritošā sastāva serviss" — ritošā sastāva remonta un uzturēšanas uzņēmums;
  • SIA "LDZ apsardze" — apsardzes pakalpojumu uzņēmums
  • AS "LatRailNet" — veic infrastruktūras maksas noteikšanu un dzelzceļa infrastruktūras jaudas sadali

VAS "Latvijas dzelzceļš" struktūrvienība ir arī Latvijas dzelzceļa vēstures muzejs, tā ekspozīcijas ir izvietotas Rīgā un Jelgavā.

Darbinieku apmācībai “Latvijas dzelzceļš” ir organizējis profesionālās tālākizglītības iestādi "LDZ Mācību centrs".[6]

Valsts akciju sabiedrība "Latvijas dzelzceļš" sniedz šādus pakalpojumus:[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras izmantošanas pakalpojumi — nodrošina piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai.
  • Infrastruktūras pārvaldītāja papildpakalpojumi — kravas vilcienu sastāvu apstrāde, vagonu tehniskā apkope un apskate, palīdzība negadījuma seku likvidēšanas darbos, bīstamo kravu pārvadāšanas kontrole un palīdzība nestandarta vilcienu vadīšanā.
  • Nomas pakalpojumi — "Latvijas dzelzceļš" ēkas, būves, zemi un pārējos pamatlīdzekļus, kuri nav nepieciešami savas darbības veikšanai, iznomā pārvadātājiem un citām ar dzelzceļa sistēmas darbību saistītajām uzņēmējsabiedrībām un iestādēm.
  • Elektroenerģijas realizācijas pakalpojumi — elektroenerģijas sadales un tirdzniecības pakalpojumu sniegšana fiziskajām un juridiskajām personām.
  • Principāla pakalpojumi ietver tranzīta dokumentu noformēšanu robežstacijās, tranzīta deklarācijas noformēšanu bāzes stacijās tranzīta kontroles sistēmā NCTS, saistību izpildi par muitas parāda samaksu valsts budžetā.
  • Informācijas tehnoloģiju pakalpojumi — ietver pakalpojumus, kas saistīti ar kravu un pasažieru pārvadājumu informācijas sistēmām, kā arī biznesa atbalsta, kontroles un vadības informācijas sistēmām.
  • Elektronisko sakaru pakalpojumi — datu un elektronisko ziņojumu pārraides pakalpojumi, nomāto līniju pakalpojumi, piekļuves elektronisko sakaru tīkla infrastruktūrai pakalpojumi, publiskā fiksētā elektronisko sakaru tīkla balss telefonijas pakalpojumi un starpsavienojuma pakalpojumi.
  • Citi pakalpojumi — šajos pakalpojumos ietilpst vadības pakalpojumi atkarīgajām sabiedrībām, pašu ražotās siltumenerģijas pārdošana, apsaimniekošanas pakalpojumi un dažādi citi neliela apjoma pakalpojumi juridiskām un fiziskām personām.

Valdes priekšsēdētāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]