Uģis Magonis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Uģis Magonis
Uģis Magonis konferencē "Transrussia'2018" Maskavā
Uģis Magonis konferencē "Transrussia'2018" Maskavā
Personīgā informācija
Dzimis 1965. gada 8. martā (55 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS
Pilsonība Karogs: Latvija Latvija
Tautība latvietis
Nodarbošanās uzņēmējs
Dzīvesbiedre Anastasija Bakuļina
Augstskola Makarova inženieru jūrskola (Ļeņingrāda), 1989

Uģis Magonis (dzimis 1965. gada 8. martā Rīgā) ir latviešu uzņēmējs, bijušais Latvijas Dzelzceļa prezidents, Latvijas Hokeja federācijas prezidents (1995—1998).

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

U. Magonis 1989. gadā absolvējis Ļeņingradas admirāļa S.O. Makarova vārdā nosaukto inženieru jūrskolu.[1]

No 1989. līdz 1992. gadam strādājis "Latvijas kuģniecībā" par stūrmani, kapteiņa 3. palīgu.

Pēc padomju jūras flotes sadalīšanas un "Latvijas kuģniecības" privatizācijas 1993. gadā sācis nodarboties ar uzņēmējdarbību, līdz 2000. gadam būdams SIA "Hanzas jūras aģentūra" direktors.

Latvijas politikā U. Magonis iesaistījās 1998. gadā, kļūdams par Aināra Šlesera izveidotās Jaunās partijas biedru. 2001. gadā viņš kandidēja Rīgas domes vēlēšanās no Jaunās kristīgās partijas saraksta, bet netika ievēlēts.[2]

Strādājis aviācijas uzņēmuma "airBaltic" padomē, bijis priekšsēdētāja vietnieks AS "Latvijas Mobilais telefons" padomē.

2004.—2005. gadā viņš bija satiksmes ministra A. Šlesera padomnieks, padomes loceklis "Latvijas kuģniecībā", Rīgas Tirdzniecības ostā un Latvijas Privatizācijas aģentūrā, kā arī vadījis VAS "Latvijas dzelzceļš" padomi.

Kopš 2005. gada 1. septembra Magonis bija VAS "Latvijas dzelzceļš" (LDz) valdes priekšsēdētājs. Viņa vadībā LDz sasniedza rekordu kravu pārvadājumos — 60,6 miljonus tonnu 2012. gadā.[3] LDz šo laika posmu bija viens no lielākajiem darba devējiem valstī, nodrošinot darbu gandrīz 12 000 cilvēku jeb aptuveni 1% Latvijā strādājošo. Vidējā darba alga uzņēmumā 2012. gadā pārsniedza 1000 eiro (783,7 latus), kas bija gandrīz uz pusi vairāk, nekā vidējā alga valstī. Uzņēmums bija lielākais sociālā un iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājs valsts budžetā, gadā nomaksājot vairāk nekā 60 miljonus latu.[3]

U. Magonis tika atbrīvots no darba 2015. gadā saistībā ar to, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs viņu aizturēja aizdomās par kukuļņemšanu 500 tūkst eiro apmērā no Igaunijas uzņēmēja Oļega Osinovska.

LDz vadītājs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar U. Magoni priekšgalā LDz īstenoja daudz investīciju un attīstības projektu.[nepieciešama atsauce] Viņš neatļāva sadalīt uzņēmumu un privatizēt to, izveidojot vienoto koncernu.[nepieciešama atsauce]

Tikai 2014. gadā LDz infrastruktūrā tika investēti 387 miljoni eiro, tajā skaitā ar ES naudu.[nepieciešama atsauce] ES atbalstīti projekti bija otrā sliežu ceļa būvniecība posmā SkrīveriKrustpils, Rīgas Šķirotavas stacijas šķirošanas uzkalna modernizēšana, stacijas "Bolderāja 2" būvniecība ar savienojošo ceļu uz Krievu salu.

Tiesas lieta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2015. gada 5. augustā U. Magonis tika aizturēts aizdomās par aptuveni pusmiljona eiro kukuļa saņemšanu saistībā ar LDz meitasuzņēmuma "LDz ritošā sastāva serviss" (LDz RSS) četru renovēto dīzeļlokomotīvju iegādi no Igaunijas miljonāram O. Osinovskim piederošā uzņēmuma "Skinest Rail" par astoņiem miljoniem eiro. Lokomotīvju remonts bija paredzēts "Skinest Rail" meitas uzņēmumā — Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcā (DLRR), kura cieta smagus zaudējumus pēc Krievijas dzelzceļa (AS RŽD) pasūtījumu pātraukšanas 2014. gadā abpusēju sankciju dēļ. O. Osinovskis nenoliedz, ka devis naudu U. Magonim, taču tam esot bijis pavisam cits mērķis: pierunāt RŽD vadītāju Vladimiru Jakuņinu, kas ir Magoņa sievas radinieks, atjaunot RŽD pasūtījumus DLRR.[4]

Rīgas rajona tiesa 2015. gada 8. augustā U. Magonim kā drošības līdzekli piemēroja apcietinājumu, bet vēlāk tiesa viņu nolēma atbrīvot pret 400 000 eiro lielu drošības naudu.

2016. gada jūlijā KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas vadītājs Juris Jurašs žurnālam "Ir" teica, ka viņam tika piedāvāts kukulis 1 miljona eiro apmērā, lai krimināllietu pārkvalificētu no kukuļdošanas uz tirgošanos ar ietekmi, par ko likumā paredzētais sods ir maigāks.[5] KNAB priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks šī iemesla dēļ izdeva rīkojumu par dienesta tiesisko attiecību izbeigšanu ar J. Jurašu.[6]

U. Magoņa advokāts Jānis Rozenbergs un O. Osinovska advokāts Saulvedis Vārpiņš norādīja, ka viņu klienti nav pratināti par J. Juraša publiski minēto faktu. J. Rozenbergs norādīja, ka gadījumā, ja kāds gribētu dot J. Jurašam kukuli, tad viņa kompetencē nemaz nav tiesību lemt par nozieguma pārkvalifikāciju — to dara tikai izmeklētājs. "Ja šāds smaga nozieguma fakts ir bijis, tad cerams, ka Jurašs ir par to ziņojis, jo pretējā gadījumā viņš pats, iespējams, pieļāvis noziegumu, par ko paredzēta atbildība. Šāda atziņa pēc viņa atbrīvošanas no amata ir diezgan smieklīga," piebilda J. Rozenbergs.[6]

2017. gada aprīlī U. Magoņa lieta tika nosūtīta izskatīšanai Limbažu rajona tiesā, jo inkriminētais noziegums tika pārtraukts Salacgrīvas novadā. Lieta nodota tiesnesim Kārlim Jansonam.[7]

2017. gada septembrī tiesa atcēla U. Magonim uzlikto aizliegumu tikties ar O. Osinovski un uz pusi samazināja drošības naudu, samazināto daļu atmaksājot drošības naudas iemaksātajai, U. Magoņa sievai Anastasijai Bakuļinai.[4]

2018. gada 19. marta tiesas sēdē bijušais "LDz Cargo" vadītājs Guntis Mačs liecināja, ka viņam nekas neesot zināms par U. Magoņa iespējamo ietekmi uz LDz investīciju padomi un LDz prezidentu padomi, bez kuru lēmuma "LDz ritošā sastāva serviss" nemaz nevarētu no "Skinest Rail" iegādāties lokomotīves, ko piedāvāts nomāt pārvadātājam "LDz Cargo" un citiem pārvadātājiem Latvijā un ārpus Latvijas. To apliecināja arī bijusī "LDz ritošā sastāva serviss" valdes priekšsēdētāja Svetlana Berga sēdē 26. martā. 2018. g. 13.maijā bijušais DLRR valdes priekšsēdētājs Aivars Keskuela izteica šaubas, vai LDz vadītājs Uģis Magonis vienpersoniski spētu ietekmēt iepirkuma procedūru LDz, kas ir ļoti sarežģīta.[8]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2013. gadā apbalvots ar II. šķiras Atzinības krustu[9] vienlaicīgi ar AS “Uzbekistānas dzelzceļš" direktoru Ačilbaju Ramatovu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Магонис Угис». TAdviser.ru. Skatīts: 2019-04-10.
  2. «CVK. Jaunās kristīgās partijas saraksts vēlēšanās Rīgas domē 2001.g.». www.cvk.lv. 2001.g. Skatīts: 2019-04-10.
  3. 3,0 3,1 www.DELFI.lv. «LDz pērn jauns pārvadājumu rekords». delfi.lv (latviešu), 2013-01-08. Skatīts: 2019-04-10.
  4. 4,0 4,1 LETA. «Tiesa atceļ aizliegumu Magonim tikties ar Osinovski un uz pusi samazina drošības naudu». delfi.lv (latviešu), 2017-09-08. Skatīts: 2019-04-10.
  5. www.DELFI.lv. «Jurašs: Magoņa krimināllietā man piedāvāja miljonu». delfi.lv (latviešu), 2016-07-14. Skatīts: 2019-04-10.
  6. 6,0 6,1 LETA. «Advokāti: Magonis un Osinovskis nav piedāvājuši kukuli KNAB pārstāvim Jurašam». delfi.lv (latviešu), 2016-07-14. Skatīts: 2019-04-10.
  7. www.DELFI.lv. «Magoņa krimināllieta nosūtīta Limbažu rajona tiesai». delfi.lv (latviešu), 2017-04-06. Skatīts: 2019-04-10.
  8. informatīvā aģentūra LETA. «Tiesā apšauba, ka Magonis varējis ietekmēt lokomotīvju iepirkumu». www.diena.lv, 2018-05-14. Skatīts: 2019-08-09.
  9. «Ordeņu kapituls uz valsts svētkiem piešķir apbalvojumus • IR.lv». IR.lv (lv-LV). 2013-10-24. Skatīts: 2019-04-10.