Lavri

Vikipēdijas lapa
Lavri
ciems
Лавры
Laura
Lauri
Lavri (Pleskavas apgabals)
Lavri
Lavri
Lavri (Krievija)
Lavri
Lavri
Koordinātas: 57°34′32″N 27°28′46″E / 57.57556°N 27.47944°E / 57.57556; 27.47944Koordinātas: 57°34′32″N 27°28′46″E / 57.57556°N 27.47944°E / 57.57556; 27.47944
Valsts Karogs: Krievija Krievija
Federālais apgabals Ziemeļrietumu federālais apgabals
Federācijas subjekts Pleskavas apgabals
Rajons Pečoru rajons
Iedzīvotāji (2010)[1]
 • kopā 1 008
Laika josla UTC+3 (UTC+3)

Lavri (krievu: Лавры; no 1860. līdz 1920. gadam, latviešu: — Lauri; 1920. — 1945. gadam — igauņu: Laura) ir ciems Pleskavas apgabala Pečoru rajonā, Lavru pagasta centrs. Atrodas Lidvas upes krastos. 10 km rietumos no ciema ir Krievijas—Igaunijas robeža, 4 km dienvidos — Krievijas—Latvijas robeža.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lauru latviešu kolonija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ap 1860. gadiem, kad latviešu brīvlaistie zemnieki tiecās pēc "sava kaktiņa, sava zemes stūrīša", daži Vidzemes latvieši, izdzirduši par Krievzemē lēti pērkamām muižu zemēm, izceļoja un apmetās uz dzīvi tuvējā Pleskavas guberņā, Lazarevas un Ļubjatovas muižā. Šīm muižām piederēja plašas, neapdzīvotas zemes, ko par lētu maksu, no 3—5 rubļi desetīnā, varēja izdevīgi pārdot Vidzemes kolonistiem. Kolonizēto apgabalu centrā atradās neliela Alūksnes muižnieka barona Fītinghofa Lauru muiža, ko vēlāk par dzimtu sev ieguva igaunis Peeter Sarry. Lauru muiža kā vienīgais un tuvākais kolonijas centrs ar savām tirgotavām, krogu, kalvi un dzirnavām visvairāk saistīja kolonistus. Lazarevas muižnieks barons Stakelbergs (bijis mācītājs), gribēdams latviešus apvienot vienā kolonijā, dāvināja tiem zemi — 25 desetīnas Ličnikovas (Личниково) pustošā ar noteikumu, ka latvieši šeit celtu skolu un lūgšanas namu, līdz ar to izteicot vēlēšanos, lai jaunnodibināmā latviešu draudze tiktu nosaukta par "Stakelberga draudzi", apsolot arī turpmāk draudzei savu labvēlīgo atbalstu. Šis pasākums nepatika baronam Fītinghofam. Viņš sapulcināja latviešus savā Lauru muižā, dāvāja draudzei Lauros kapsētas kalniņu un pierunāja tos draudzi nosaukt par Lauru draudzi. Tā radās Lauru latviešu draudze un līdz ar to Lauru latviešu kolonija.

Kolonija aizņēma visai plašu teritoriju ar centru Lauros: rietumos līdz Misso, austrumos līdz Lugiem (Луги), bet ziemeļos līdz Paņikovičiem (Паниковичи).

Pirmie ieceļotāji latvieši Lauru kolonijā bija Apukalna draudzes izceļotāji Pēteris Freilebens, Jaši un Jānis Kambars. Vēlāk, no 1860. līdz 1863. gadam, tiem sekoja šādi vidzemnieki no Smiltenes, Alūksnes, Apukalna, Piebalgas un Trikātas draudzes: Dāniēlis Cīrulis, Jēkabs Baķis, Pēteris Liģeris, Roberts Andersons, Jānis Vilnītis, Jānis un Kārlis Saltupi, Leonhards Vilnītis, Juris Gružāns, Valdemārs Mālnieks, Jānis Brinkmanis, Gotlībs Aploks, Pēteris Akmentiņš, Auziņš un citi, kopā 14 ģimeņu ar 47 ģimenes locekļiem. 1863. gadā Lauru kolonijā jau bijušas 376 latviešu dvēseles.

Drīz vien nāca barona Stakelberga ierosinājums: celt latviešiem savu skolas un lūgšanas namu. Šim ierosinājumam ar dziļu nopietnību pieķērās Dmitrevskojes muižas īpašnieks latvietis Kārlis Rozenbergs. Viņš arī uzskatāms par īsto Lauru kolōnijas tēvu, jo šeit nebija neviena pasākuma, kur Rozenbergs nebūtu pirmais pielicis savu roku. Rozenberga Dmitrevskojē sasauktajā pirmajā draudzes sapulcē nolēma draudzes skolu un lūgšanas namus celt uz barona Stakelberga dāvātās zemes Ličņikovā (Личниково), 4 km attālumā no Lauru muižas. Būvdarbu realizēšanai un draudzes vadībai ievēl tā sauktu draudzes konventu (padomi), kuŗā ieiet par draudzes priekšnieku Kārlis Rozenbergs. Ievēlētais konvents rosīgi ķērās pie darba, izsludinot draudzē ziedojumu vākšanu baznīcas un skolas būvei. Ar apbrīnojamu sajūsmu nabadzīgie mežu līdumnieki, kam pašiem pilnas rokas neatliekamu darbu, īsā laikā saveda visu būvmateriālu un saziedoja naudā 983 rubļus būvkapitāla. Pēc būvplāna skola un lūgšanas nams bija ceļami apvienoti zem viena jumta. 1867. g. jaunais skolas un lūgšanas nams bija gatavs, un 15. augustā tai pašā gadā to iesvētīja Alūksnes prāvests Kupfers un Krustpils igauņu mācītājs Māsings. Reģistrējot draudzi, tika saņemts Pēterburgas ģenerālkonsistorijas raksts, ar ko Lauru draudzi pievienoja Pleskavas Sv. Jēkaba draudzei kā filiāldraudzi, un tā apkalpojama Pleskavas mācītājam H. Brezinskim. Sākot skolas darbību, pieņēma par skolotāju un ķesteri Jāni Bogenu, kuram svētdienās jaunajā lūgšanas namā bija jānotur dievkalpojumi.

Skolotājs J. Bogens darbojās Lauros no 1867. līdz 1870. gadam. Pēc viņa par skolotāju un ķesteri pieņēma Eduardu Grīntālu. Tas savā laikā nodibināja pie skolas arī pirmo kolonijas dziedātāju kori. Draudzes latviešu gars un vienprātība drīz izpaudās asā protestā pret vācu mācītājiem. Draudzes konventa vadītāji vīri iesniedza protestu ģenerālkonsistorijai, lūdzot atļaut Lauru draudzei turēt savu pastāvīgu mācītāju latvieti. Prasību ievēroja ar noteikumu, ka Lauru draudzes latviešu mācītājs būs pilnīgi pakļauts savam kuratoram virsmācītājam Brezinskim. No vairākiem kandidātiem (starp citiem arī bijušais Latvijas bīskaps Irbe), par mācītāju draudze izvēlēja jauno un enerģisko Jāni Steiku. Ar mācītāja Jāņa Steika atnākšanu uz dzīvi Lauros 1888. gadā draudzē notika straujš lūzums. Ignorējot savu pakļautību virsmācītājam Brezinskim, Steiks patvarīgi reformēja līdzšinējo draudzes skoliņu, izveidojot to par plašu un vispusīgu skolu ar 250 skolēniem un 8 skolotājiem. Steiks daudz rūpējās arī par jaunatnes ārpusskolas izglītību, sarīkojot jaunatnes sanāksmes, jautājumu vakarus un organizējot lielu dziedātāju kori, kas vairāk koncertēja Alūksnes un Pleskavas baznīcā. Bet šos Steika nopelnus neatzina centrālā valdība. 1893. gadā ģenerālkonsistorijas pārstāvji — ģenerālsuperintendants Pengu, mācītāji Valters un Kreuslers izdarīja Lauru draudzē vizitāciju un par patvarībām Steiku atstādināja no amata. Jau nākamā 1894. gada 15. novembrī slēdza arī Steika reformēto skolu un visus pedagogus līdz ar Steiku atlaida no vietas.

Vēlāk baznīcas priekšnieka Pētera Sarri ietekmēts, draudzes konvents nolēma skolu atjaunot un pieņēma 1897. gadā par skolotāju un ērģelnieku Pāvulu Donbergu. Arī draudzei piešķīra jaunu mācītāju Ludvigu Čiško. Lai panāktu mācītāja Steika atgriešanos, pret jauno mācītāju draudze izturējās ļoti naidīgi; bet vēlāk Čiško miermīlīgas un taisnīgas dabas dēļ draudze viņu iecienīja, un viņš nodzīvoja Lauros no 1893. līdz 1910. gadam. Mācītāja Čiško vērtīgākais pakalpojums Lauru kolōnijai bija viņa neatlaidīgā cīņa par Lauru latviešu skolas labklājību. Kopā ar tā laika skolas vecāko Jāni Sietiņsonu, Čiško panāca, ka Lauru latviešu skolu pārveidoja par divklasīgu draudzes skolu ar 2 skolotājiem. Par otro skolotāju pieņēma Pēteri Cimbuli.

Pēc mācītāja Čiško Lauru draudzi apkopa Pleskavas mācītājs Lapiņš no 1910. līdz 1914. gadam, bet no 1915. līdz 1918. g. — Kurzemes bēgļu mācītājs G. Matisons no Tukuma. No 1918. līdz 1922. gadam draudzi apkopa Valkas mācītājs K. Vēmanis. 1916. gadā Lauru draudzes pirmais lūgšanas nams līdz ar skolu ugunsgrēkā nodega līdz pamatiem.

Pēc Latvijas un Igaunijas neatkarības iegūšanas Lauru kolonijas ciemi nonāca Igaunijā. 1920. gadā pēc administratīvi teritorialās reformas kolonijas ciemi atradās 3 pagastos — Lauru (igauņu — Laura vald) un Rotavas pagastā (igauņu — Rootova vald) Petseru apriņķī un Misso pagastā (igauņu — Misso vald) Veru apriņķī

1923. gadā Latvijas un Igaunijas robežas novilkšana atdeva Latvijai kolonijas daļu, ko iekļāva Pededzes pagastā.

Latvijas-Igaunijas robežas apvidus 1930. gadā.

1920. gadā radās doma par jaunas Lauru baznīcas celšanu. Lauru muižas īpašnieks un draudzes priekšnieks Arturs Sarry dāvināja baznīcas laukumam Lauru miestā 2 ha zemes, bet draudzes locekļi veda akmeņus un būvmateriālus. Saziedoja necerēti daudz līdzekļu gan graudā, gan naudā. No sarīkotiem bazāriem vien ieņēma kopā 6300 Igaunijas kronas. Bet tam Igaunijas valdība piešķīra baznīcas būvei 7200 kronas un Latvijas valdība 2150 kronas. 1921. gada 13. oktobrī lika Lauru baznīcas pamatakmeni, 1934. g. Lauru baznīcas būvi nobeidza un to nosauca par Lauru latviešu ev.-lut. baznīcu. Lauros darbojās ari Lugu ciema latviešu baptistu draudze, tai savs lūgšanas nams uzcelts 1882. gadā.

Lauru luterāņu baznīca (1930. gadi).
Lauru ciems (1930. gadi).

1930. gados Lauru kolonijā latvieši apdzīvoja vairākus pagastus: Lauru (igauņu — Laura vald) un Rotavas pagastu (igauņu — Rootova vald) vairāk vienkopus, bet pārējos izklaidus citu šejienes tautu starpā, gan krievu, gan igauņu. Lauru pagastā pēc 1934. gada tautas skaitīšanas datiem dzīvoja 527 latvieši jeb 14,6 %, bet Rotavas pagastā — 639 jeb 13,2 %. Misso pagastā Veru apriņķī — 127 latvieši jeb 5,7 %.[2]

Par Lauru jaunatnes izglītību rūpējās 4 valsts latviešu pamatskolas. Lugu (Луги), Durkovas (Дурково) un Lauru latviešu pamatskolas atvērtas Igaunijas patstāvības laikā, turpretim Ličņikovas (Личниково) latviešu pamatskola pastāvēja jau no 1867. gada. Ličnikovas latviešu 6-kl. pamatskola no 1922. gada bija iekārtota jaunceltajā ērtajā skolas namā. Skola darbojās ar 62 skolēniem. Skolu sākot no 1897. gada vadīja Pāvuls Donbergs ar skolotājiem Pēteri Cimbuli un Elzu Gāršnieci. Skolai bija arī plaša Latvijas Kultūras fonda dāvāta bibliotēka. Otrā Lauru kolonijas latviešu 6-klasīgā pamatskola ar 23 skolēniem atradās Lugos, 10 km no Lauriem. Skolu pārzināja skolotāja Lūcija Birstiņa. Pie Lugu latviešu skolas darbojās mazpulks, kurā bija 20 dalībnieku. Trešā skola bija Lauru igauņu pamatskolas latviešu komplekss ar 21 skolēnu. Skolu pārzināja skolotāja Alma Pūderselle. Ceturtā kolonijas latviešu 6-kl. pamatskola atradās Durkovā, 10 km no Lauriem, ar l8 skolēniem. Skolu pārzināja skolotāja Zelma Bremze. Visu šo skolu skolotāji bija latvieši, bet Igaunijas pavalstnieki.

Lauru kolonijas sabiedriskās dzīves centrā atradās 1926. gadā dibinātā "Lauru-Ličņikovas latviešu izglītības biedrība" ar savu mītni Ličņikovas pamatskolas namā, kur biedrībai bija sava izrīkojumu zāle ar skatuvi. Biedrība dibināta 1926. gadā ar 115 biedriem. Pie biedrības pastāvēja savs dziedātāju koris "Cerība" ar diriģentu P. Donbergu un dramātiskais pulciņš ar režisoru P.Cimbuli un Dāmu komiteja ar priekšnieci Veru Ciemiņu. Biedrībai bija sava bibliotēka ar 400 sējumiem. "Lauru-Ličņikovas latviešu izglītības biedrības" valdē darbojās par priekšnieku Jānis Ciemiņš. Līdz 1945. gadam Lauru luterāņu baznīcā regulāri notika dievkalpojumi.

Latviešu jaunieši bija apvienoti aizsargu organizācijas — "Atsevišķā Lapkovas jātnieku vadā" ar komandieri Aleksandru Grūzi.Vadā bija vienīgi latvieši ar 40 zirgiem, un savu mītni Lapkavā (Лабково). Pie vada pastāvēja arī sieviešu aizsardžu nodaļa.[3]

Likvidācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1946. gada 16. janvārī Pečoru rajons tika pievienots Krievijas PFSR. Visbriesmīgākais kolonijai izrādījās nevis Otrais pasaules karš, bet otrais deportāciju vilnis: 1949. gadā izveda ne vien ģimenes galvas, bet arī sievietes ar maziem bērniem, basus tieši no lauka. 1950. gados no Sibīrijas atgriezās nedaudzi, savas mājas viņi atrada nopostītas. Lavru kolonija saruka, cilvēki pārcēlās uz Latviju vai Igauniju. Lavru baznīca tika slēgta, tornis sagrauts, griestu un grīdas pārsegumi noņemti, durvis un logu rāmji izcelti, ēkā tika glabāti minerālmēsli un kūtsmēsli.[4]

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]