Aleksejs Peškovs (krievu: Алексей Пешков; dzimis 1868. gada 28. martā [v.s.16. martā], miris 1936. gada 18. jūnijā), plašāk pazīstams kā Maksims Gorkijs (Максим Горький), bija krievu rakstnieks, sociālistiskā reālisma literatūras žanra dibinātājs un politiskais aktīvists. Viņš bija pirmais Padomju Savienības Rakstnieku savienības prezidents. Tulkojumā no krievu valodas rakstnieka pseidonīmsГорький nozīmē "rūgts", kas pēc paša rakstnieka teiktā raksturo nabadzību un grūtos dzīves apstākļus, ko viņš piedzīvojis bērnībā.
Dzimis 1868. gadā krāsotāja ģimenē. Strādāja kā kuģa pavārs, maiznieks, dārznieks un norakstītājs pie advokāta un apbraukāja visu Krieviju, satiekoties ar dažādu šķiru cilvēkiem. Šo dzīves pieredzi viņš aprakstīja savos pirmajos darbos. 1892. gadā iespieda pirmo Peškova stāstu Макар Чудра. Pēc tam viņa darbus sāka publicēt avīzēs.
1906. gadā Gorkijs bija spiests emigrēt, jo bija piedalījies 1905. gada revolūcijas notikumos. Līdz 1913. gadam viņš nodzīvoja ItālijasKapri salā, pēc vispārējās amnestijas atgriezās Krievijā un dzīvoja Petrogradā, kur noorganizēja izdevniecību "Парус" (Bura). Cita starpā kopā ar Brjusovu apkopoja un iespieda latviešu literatūras antoloģiju.
Krievijas pilsoņu kara laikā atkal emigrēja un no 1921. līdz 1929. gadam dzīvoja Vācijā un Itālijā. 1932. gadā rakstnieka dzimtā pilsēta Ņižņijnovgoroda tika nosaukta par Gorkiju. Pilsēta šo nosaukumu saglabāja līdz 1991. gadam. Gorkijs nomira 1936. gadā mīklainos apstākļos, atrodoties uz slimības gultas. Saistībā ar viņa nāvi ir izvirzītas dažādas sazvērestības teorijas.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Maksims Gorkijs.
