Maraņauna
| Maraņauna Maranhão |
|||
| — Štats — | |||
|
|||
|
|||
| Koordinātas: 06°11′S 45°37′W / 6.183°S 45.617°WKoordinātas: 06°11′S 45°37′W / 6.183°S 45.617°W | |||
|---|---|---|---|
| Pārvaldes centrs | Sanluisa | ||
| Oficiālā valoda | portugāļu | ||
| Valsts |  Brazīlija
| ||
| Administrācija | |||
| - Gubernators | Flavio Dino de Kastro e Kosta[1] (Brazīlijas Komunistiskā partija) | ||
| Platība | |||
| - Kopējā | 331 935,507 km² | ||
| Iedzīvotāji (2017)[2] | |||
| - Kopā | 7 000 229 | ||
| - Blīvums | 21,1/km² | ||
| Mājaslapa: https://www.ma.gov.br/ | |||
 Maraņauna Vikikrātuvē
| |||
Maraņauna vai Maraņāuna[3] (Brazīlijas portugāļu: Maranhão) ir štats Brazīlijas Ziemeļaustrumu reģionā. Robežojas rietumos ar Paras štatu, dienvidos ar Tokantinsas un austrumos ar Pjaui štatu. Ziemeļos štatu apskalo Atlantijas okeāns. Administratīvais centrs un lielākā pilsēta — Sanluisa (agrāk arī Sanluisa del Maraņauna). Plašāk Maraņauna ir pazīstama ar Alkantaras kosmodromu pie Sanluisas un piejūras kāpām dabas parkā Lensois-Maraņensis, kuras ir populārs tūrisma objekts.
Etimoloģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Izplatītākā versija par vārda "Maraņauna" nozīmi ir "tekošā jūra", un ka tā vietējās ciltis saukušas Amazoni. Analoģisks nosaukums ir arī vienai no divām Amazones satekupēm Brazīlijas—Peru robežas rajonā. Pastāv arī citas versijas, piemēram, ka Indijas rieksti, viens no kuru apzīmējumiem ir "maraņjoni", varētu būt nevis guvuši šo nosaukumu no to augšanas teritorijas, bet gan paši to devuši piekrastei.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirms kolonizēšanas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ap eiropiešu ierašanās laiku Maraņaunā dzīvoja divas lielas indiāņu grupas: tupi galvenokārt piekrastes rajonos un ža jeb žesi iekšzemē. Lielākās tupu cilšu grupas, guažažara un urubi, pilnībā tika pakļautas tikai XX gadsimtā, kamēr galvenās žesu grupas — timbira un sakramekri — atkāpās no kolonistiem dziļāk iekšzemē. Arī dažas ciltis no kaimiņos esošās Pjaui teritorijas XVII gadsimtā atkāpās no kolonistiem uz Maraņaunas grūtāk pieejamajiem rajoniem.
Precīzu datu par pirmajiem eiropiešiem šai rajonā nav. Domājams, ka piekrasti pirmais pētījis spānietis Pinsons, kurš 1500. gadā devās ar kuģi no Pernambuku uz Amazones grīvu. Zināma 1519. gada portugāļu karte, kurā jau iezīmēta Maraņaunas piekraste. Taču Portugālei trūka resursu visas milzīgās teritorijas sagrābšanai, kuru tai bija atvēlējis Tordesiljasas līgums, un kopš 1524. gada Maraņaunas piekrastē sāka darboties Francijas tirgoņi. 1531. gadā Brazīlijā ieradās kolonizēšanas organizators Martīns Afonsu de Souza, kurš norīkoja kapteini Diogu Leiti izpētīt ziemeļu piekrasti. 1534. gadā Portugāles karalis Žuans III iedalīja aptuveni zināmo Brazīlijas teritoriju mantojamās kapitānijās, lai gan kolonizēšana vēl nebija sākusies. Starp tām bija arī Maraņaunas kapitānija, kas aptvēra mūsdienu Maraņaunas štata lielāko daļu un dažu citu štatu piekrasti.
1535. gadā karalis izsniedza atļauju trīs vīriem sākt Maraņaunas kolonizēšanu. Bagātākais no viņiem — vēsturnieks un ierēdnis Žuans Barrušs — sagatavoja 10 kuģus, 900 zaldātus un viena no triumviriem — Airesa de Kuņjas vadībā tie devās ceļā. Taču plānus stipri izbojāja vētra pie Maraņaunas krastiem. Kuģi nogrima, kapteinis gāja bojā, izdzīvojušajiem izdevās izsēsties tagadējās Sanluisas salas krastā un nodibināt fortu, ko nosauca par Nacareti. Saprasties ar vietējiem tupinambasu cilts indiāņiem viņiem neizdevās, un tie fortu 1538. gadā iznīcināja. 1539. gadā laimi šeit pamēģināt devās portugāļu muižnieks Luišs de Melu da Silva. Arī viņu piekrastē piemeklēja kuģa katastrofa, bet viņš izrādījās veiksmīgāks izdzīvotājs vai labāks diplomāts un pēc 15 gadiem spēja atgriezties dzimtenē. Pēc viņa atgriešanās Žuans Barrušs 1555. gadā nosūtīja uz turieni divus savus dēlus, kuri atgriezušies apgalvoja, ka viņi redzējuši savā kapitānijā 17 franču kuģus, ka franči uzbūvējuši tur akmens mājas un veiksmīgi tirgojas ar iezemiešiem. Apstiprinājuma viņu apgalvojumiem trūkst, toties tie bija labs arguments pasteidzināt pašiem savu ekspansiju.
Tomēr pirmā pastāvīgi apdzīvotā vieta Sanluisā tika radīta tika 1594. gadā, kad franču kapteinis Rifo ieradās salā ar vienu kuģi, jo vēl divi bija gājuši bojā tai pašā piekrastē, kur daudzi iepriekšējie. Atgriezdamies Francijā, viņš daļu apkalpes atstāja salā. Ir ziņas, ka franči, tāpat kā viņi rīkojās Ziemeļamerikā, apzināti iefiltrējuši starp indiāņiem jaunus francūžus, lai tie visu dzīvi dzīvotu starp indiāņiem un būtu par tirdzniecisku un politisku saikni starp abām rasēm.[4] Grupa cilvēku Francijā ilgstoši mēģināja pierunāt karaļnamu sākt ekspansiju ekvatoriālajā Amerikā, un galu galā 1612. gadā karaliene Marija Mediči piekrita.[5] Trīs kuģi veiksmīgi sasniedza salu un pēc pārrunām ar indiāņiem uzbūvēja fortu Sanluisu, nosaucot to kādreizējā Francijas karaļa Luija IX vārdā. Franči atveda sev līdzi misionārus un no savas puses vairākus kristītos indiāņus aizveda uz Parīzi uzrādīt karaļpārim. Šīs atklātās darbības satrauca portugāļus, un 1614. gadā pie Gvašendubas notika kauja starp portugāļiem un frančiem, kurus atbalstīja attiecīgi tabažaras un tupinambasu cilšu indiāņi. Portugāļi bija uzbūvējuši krastā nocietinājumu pretī franču nocietinājumam un gaidīja uzbrukumu, būdami nedaudz pārāki eiropiešu spēkos (270 pret 200), bet ar 100 indiāņiem palīgos pret 2500. Franču uzbrukums nocietinājumam bija neveiksmīgs (ap 500 kritušo, no kuriem 100 eiropiešu, pret 10 kritušajiem portugāļiem), pēc kā puses norunāja pamieru līdz jautājuma izlemšanai Eiropā. Pēc gada portugāļi, saņēmuši papildspēkus, pārkāpa pamieru un pēc divu dienu Sanluisas aplenkuma franči padevās, kas izšķīra konfliktu par labu Portugālei.
Kolonizēšanas periods
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1621.—1774. gadi administratīvi pastāvīgi maina Maraņaunas jēdzienu — tai pievieno jaunas teritorijas vai tās noņem, vienlaikus vienā teritorijā pastāv Maraņaunas kapitānija un Maraņaunas koloniālais štats. Sanluisa kļūst par jauno administratīvo vienību galvaspilsētu, lai gan teritorijas attīstība rit lēni.
Vienlaikus ar to Holande, izmantojot to, ka formāli Portugāle bija nokļuvusi Spānijas pakļautībā un slikti kontrolēja savas kolonijas, kopš 1624. gada pamazām sāka sagrābt sev Brazīlijas ziemeļaustrumu daļu. Pēc neatkarības atgūšanas 1640. gadā Portugāle savukārt mēģināja to atgūt. Šā kara laikā 1641. gadā holandiešu flote nopostīja Sanluisu un ieņēma Maraņaunu, taču 1644. gadā, nespēdami tikt galā ar apvienoto portugāļu, indiāņu un jezuītu pretestību, holandieši atkāpās.
Pēc holandiešu izdzīšanas sākās ekonomiskā krīze. Lēto holandiešu piegādāto vergu vairs nebija, to cenas kļuva neizdevīgas, mēģinājumi paverdzināt indiāņus saņēma jezuītu pretestību, kuriem indiāņi bija vajadzīgi darbam viņu kontrolētajos ciematos. Plantatori sāka organizētus uzbrukumus jezuītu kristīto indiāņu ciematiem vergu sagrābšanai. 1682. gadā karalis, lai risinātu problēmu, pavēlēja izveidot Maraņaunas Tirdzniecības kompāniju, kurai vajadzēja kontrolēt vergu cenas noteiktā līmenī, 20 gadus uzturēt pilnīgu tirdzniecības monopolu (no kura tomēr bija atbrīvoti jezuīti un franciskāņi) un attīstīt vietējo patēriņa preču ražošanu, lai aizvietotu importu. Kompānijai savus uzdevumus izpildīt neizdevās, jo tās piedāvātās cenas bija pārāk neizdevīgas. 1684. gadā Sanluisā uzliesmoja sagatavota sacelšanās, kura bija sekmīga. Nākamajā dienā izveidotā hunta nosūtīja parlamentāriešus uz gubernatora tābrīža rezidenci Belenu un Lisabonu ar savām prasībām, kuras paredzēja kompānijas likvidāciju, monopola atcelšanu un jezuītu padzīšanu. Viņiem tika atteikts, un pēc gada valdība atsūtīja kareivjus, kuri bez pretestības ieņēma Sanluisu. Nemiernieku vadoņi tika pakārti vai uz mūžu ieslodzīti. Ekonomiskā krīze Maraņaunā turpinājās vēl 80 gadus. 1759. gadā jezuīti tika izraidīti no Portugāles un tās kolonijām pēc konflikta ar faktisko Portugāles vadītāju marķīzu Pombālu, bet jezuītu saimniecību pārņēma karaļa vara. Vienlaikus tika izveidota jauna valsts tirdzniecības kompānija, kuras saimnieciskā darbība bija veiksmīgāka kā priekšgājējai. Teritorijā attīstījās kokvilnas un rīsa audzēšana, 1770.-1800. gadu laikā kokvilnas ražošana štatā pieauga ap 10 reižu.
Neatkarīgajā Brazīlijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Brazīlijas Neatkarības kara laikā (1822—1823) Sanluisa, tāpat kā lielākā daļa Maraņaunas un visas Brazīlijas ziemeļdaļas, pēc dažādām iekšējām sadursmēm sākotnēji nostājās Portugāles pusē. 1823. gadā Brazīlijas dienestā esošais britu admirālis Kokreins pēc savas iniciatīvas pietuvojās Sanluisai un piespieda tās garnizonu padoties, blefojot ar it kā brazīliešu flotes un armijas tuvošanos, par ko drīz tika iecelts par Maraņaunas marķīzu un gubernatoru. Pēc gada Kokreins, palīdzējis apspiest sacelšanos netālajā Pernambuku, pieprasīja sev naudas balvu par Maraņaunas pakļaušanu gadu iepriekš. Nesaņēmis to, viņš piesavinājās provinces naudu un 1825. gadā atgriezās Anglijā.[6] Pēc šiem notikumiem dzīve provincē stabilizējās, taču 1838. gadā uzliesmoja Balaiadas zemnieku un vergu sacelšanās ar centru ap Kašiasas pilsētu, kas ilga trīs gadus un tā tika apspiesta tikai pēc šķelšanās starp sacelšanās dalībnieku visai mēreno politisko vadību un radikālajiem vienību komandieriem. Sacelšanās apspiešanas laikā abas puses parādīja lielu cietsirdību, ap 12000 sacelšanās dalībnieku gāja bojā.[7]
Maraņaunā tradicionāli bija spēcīgas republikāniskas simpātijas, pateicoties kam Brazīlijas pāreja no monarhijas uz republiku XIX gadsimta beigās par štatu pārveidotajā provincē notika bez satricinājumiem. Arī XX gadsimtā štata vēsture neizcēlās ar politiskiem satricinājumiem, kuri notika valsts dienvidu un centrālajos štatos. 1970. gadā uz robežas ar Pjaui tika uzbūvēta Boaesperansas HES, pateicoties kam provinces austrumos sākās saimnieciskā attīstība.
Ģeogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu].jpg)
Maraņaunas štats aizņem Brazīlijas plakankalnes ziemeļu nogāzes ar savannām un mitrās piejūras zemienes, kuru ekvatoriālie meži stipri cietuši no izciršanas. Klimats karsts, ar iedalījumu lietus un sausajā sezonā. 90% teritorijas atrodas mazāk kā 300 m virs jūras līmeņa. Piekraste pauguraina, sastopamas 20–50 m augstas klinšu grēdas. Lensois-Maraņensis dabas parkā piekrastē baltu smilšu kāpas. Dienvidaustrumu daļa kalnaina, nelielos faktiskos augstumus (līdz 600 m vjl.) maskē klinšu stāvums.
Klimats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Visā Maraņaunā klimats ir karsts ar vidējo temperatūru ap 26 °C. Vietējo klimatu iedala trīs tipos: pārmitrais tropiskais musonu jeb ekvatoriālais klimats un tropiskie ar lietus sezonām rudenī vai vasarā. Pirmajam, kurš valda štata rietumdaļā, raksturīgs ļoti liels nokrišņu daudzums (virs 2000 mm gadā) un maz izteikta 2—3 mēnešu sausā sezona februārī—martā; abiem pārējiem nokrišņu daudzums ir no 1250 līdz 500 mm gadā un krasi izteikta 4—6 mēnešu ilga sausā sezona. Vasaras ir karstas ar temperatūru bieži virs 40 °C, ziemā, kura saskan ar sauso sezonu, kalnainajā dienvidu daļā tā var nokristies līdz 10 °C.
Hidrogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Maraņauna ir bagāta ar nokrišņiem un upēm, kuras savus ūdeņus nes no dienvidiem uz okeānu ziemeļos. Štata austrumu un rietumu robežas lielā garumā iezīmē attiecīgi Parnaibas un Tokantinsas upes. Okeānā ietekošām upēm raksturīgi spēcīgi paisuma viļņi (pororokas), kas sasniedz līdz 1,5 m augstumu un maina upju tecējuma virzienu līdz 150 km dziļi iekšzemē.
Augājs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc 2010. gada datiem, ap 25% augstieņu savannu — seradu ir pārveidotas par lauksaimniecības zemēm, īpaši sojas plantācijām. No mežiem augstieņu rajonos atlikusi apmēram trešdaļa, kopumā štatā dabiskais augājs saglabājusies uz 50% zemju. Īpaši cietuši dabiskie babasu palmu meži, no kuriem atlikuši 0,09%.[8]
Maraņaunā vairāk vai mazāk ir izplatīti 8 augāju veidi:
_-_panoramio_(2).jpg)
- Seradu — savanna tropu augstienēs un plakankalnēs, plaši sastopama Maraņaunas dienvidos un austrumos.[9] Seradu flora mainās atkarībā no nokrišņu daudzuma konkrētajā vietā, bet tai raksturīgi savīti koku un krūmu zari, lielas augu lapas, biezas mizas un dziļas saknes.
- Kātinga — savanna tropu pussausajā klimatā, ar mitrākiem izolētiem anklāviem.[10] Daudzi augi sausajā periodā nomet lapas, un paliek izbalējušo stumbru "baltais mežs", ko "kātinga" tupu valodā arī nozīmē. Ilgstošā ekstensīvā lopkopība kātingu stipri degradējusi. Štatā daudz retāka par seradu, sastāv no augiem ar mazām, bieži ērkšķotām lapām, kaktusiem, nelieliem kokiem un krūmiem. Purvainās vietās var izaugt arī lieli koki.
- Sezonālie daļēji mūžzaļie meži, arī tropiskie daļēja lapkriša meži — meži augstienēs, kuros sausajā sezonā daudzi augi nomet lapas un ir liels ērkšķainu augu īpatsvars. Lapu nometošo koku procents tajos ir 20 līdz 50%, atkarībā no temperatūrām un nokrišņu daudzuma. Maz izplatīti.
Amazonijas tropisko lietus mežu augājs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Tokantinsas-Araguaijas-Maraņaunas jeb Tokantinsas-Pindaras lietus meži, galvenokārt štata ZR daļā. Amazonijas ekoreģiona austrumu gals ar formālo robežu pie Sanluisas (pa Mearimas upi).[11] Mūžzaļi pārmitri meži, lietus sezonā nereti applūstoši. Izceļas ar lielu floras un faunas daudzveidību, taču jau lielā mērā izcirsti, īpaši upju tuvumā. 2004.-2011. gadu pētījumos konstatēts, ka ik gadus šajā reģionā meža daudzums samazinās par 0,51%.[12]
- Palmu meži — zemieņu flora, kam raksturīgs augsts gruntsūdeņu līmenis un liels augsnes mitrums, šeit aug daudz palmu (īpaši babasu un karnaubas jeb Brazīlijas vaska palmas), kuru ražotos riekstus,[13] eļļu[14] un vasku[15] izmanto saimniecībā. Lielā mērā izcirsti un aizvietoti ar ganībām un palmu plantācijām.
Piekrastes joslas augājs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Restingas meži, arī piekrastes meži — piejūras zemieņu meži, kas pielāgojušies nabadzīgām smilšainām augsnēm. Koki un krūmi tajos parasti vidēja lieluma. Par restām vai restingām sauc piekrasti.
- Applūstošās pļavas upju grīvu un ezeru rajonos. Pārplūst lietus sezonas laikā, sausākos mēnešos tiek izmantotas kā ganības. Aizņem ap 6% štata teritorijas. Vairākos rajonos tiek izbūvēti dambji, lai pasargātu šīs zemes no okeāna ūdens pieplūdes un sekojošās pārsāļošanās, kā arī priekš transporta ceļiem.
- Mangrovju audzes okeāna piekrastē. Sastāv no sālsūdeni un plūdus panesošiem augiem. Maraņaunas krastā aug 36% no Brazīlijas un 3% no pasaules mangrovēm.[16]
Iedzīvotāji
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]2010. gadā 63,08% štata iedzīvotāju dzīvoja pilsētās, vīriešu bija 49,61%. Sociālā ziņā Maraņauna ir viens no nabadzīgākajiem štatiem Brazīlijā un 2005. gadā bija vidējā Brazīlijas 1980. gada līmenī pēc Tautas attīstības indeksa, lai gan pēdējā laikā atpalicība tikusi mazināta. 2014. gadā Maraņauna pēc šī rādītāja kopā ar kaimiņu Pjaui dalīja 3.—4. vietu no beigām, apsteidzot tikai Alagoasas un Paras štatus.[17] Viena no iedzīvotāju smagākajām problēmām ir veselības aprūpe. Bērnu mirstība štatā ir augstāka kā selvas (Amerikas džungļu) štatos, līdz 1 gada vecumam nenodzīvo 39 bērni no tūkstoša. To ietekmē nabadzība un kā tās sekas — nepietiekoša ēšana, ap 40% iedzīvotāju nav pieejams attīrīts ūdens un pat galvaspilsētā ap 50% — kanalizācija. 2008. gadā štatā bija 20% lasītnepratēju.[18]
Lielākās pilsētas (2017)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
.jpg)
|
Etniskais iedalījums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Brazīlijas Ģeogrāfijas un statistikas institūts (IBGE) ievāc informāciju pa rasēm un šķiro tās pēc krāsas. Pēc 2015. gada datiem, 68,0% štata iedzīvotāju pārstāvēja brūnādaino rasi — jauktus dažādu rasu kreolus, kuri ir lielākā grupa arī visā valstī. 19,7% bija baltādainie, 11,57% melnādainie, 0,04% dzeltenādainie un 0,5% indiāņu.[20] Vairums iedzīvotāju ir portugāļu, ieskaitot Azoru salu, un portugāļu Āfrikas koloniju izcelsmes. Maraņaunā ir arī sīriešu un libāniešu kopienas, kas parādījās tajā pēc Osmaņu impērijas sabrukuma. Štatā runā vietējā portugāļu valodas dialektā, kurš tuvāks Eiropas portugāļu valodai kā vairums Brazīlijas dialektu.
Reliģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc IBGE 2010. gada datiem, 74,5% Maraņaunas iedzīvotāju atzina sevi par piederīgiem Romas katoļu baznīcai. 17,2% pārstāvēja protestantu baznīcas, 6,6% bija nereliģiozi, 1,7% piederēja citām reliģijām.[21]
Politika un administrācija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Štata izpildvaru vada gubernators, ko ievēl uz četriem gadiem vispārējās vēlēšanās. 2018. gadā par gubernatoru otro reizi pēc kārtas tika ievēlēts Flavio Dino de Kastro e Kosta (Flavio Dino) no kreisās Brazīlijas Komunistiskās partijas. Štata likumdošanas sapulce ir vienpalātas, tā arī tiek ievēlēta uz četriem gadiem. No 42 tās deputātiem 2019.-2022. gados lielākā frakcija ar 7 deputātiem ir mēreni kreisajai Demokrātiskajai Strādnieku partijai (PDT), 6 deputāti ir Brazīlijas Komunistiskajai partijai (PCdoB), 5 — labēji centriskajiem Demokrātiem (DEM), 4 pārstāv uzskatos daudzveidīgo Republikas partiju (PR), 3 — centrisko un ekoloģisko Zaļo partiju (PV) un mēreni kreiso Solidaritāti (SD), 2 — uz centrismu pārgājušos Progresistus (PP), centrisko Brazīliešu Demokrātisko kustību (MDB) un kreiso Brazīliešu Sociālistu partiju (PSB), un 8 partijām ir pa vienam deputātam. Federālajā līmenī Pjaui pārstāv četri senatori un 18 deputāti.[22]
Administratīvais iedalījums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Štats līdz 2017. gadam sastāvēja no 5 viduslīmeņa reģioniem (Mesorregião) — ziemeļu, centrālā, dienvidu, austrumu un rietumu, kuri bija sīkāk iedalīti 21 mikroreģionā un 217 municipalitātēs.[23] Pēc jaunā iedalījuma, štats sastāv no 5 vidējā līmeņa reģioniem, kas nosaukti pēc to centriem (Imperatrisa, Kašiasa, Presidentidutra, Sanluisa, Santaineša-Bakabala), kuri ietver 22 tuvā līmeņa reģionus.[24] Reforma tika veikta, lai reģionālie centri būtu vieglāk pieejami.
Saimniecība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu].jpg)
Maraņaunas saimniecības pamatā ir zemkopība. Daudz tiek audzēta kokvilna, cukurniedres, rīsi, soja, manioka, kafija un kakao. Upju ielejās tiek vākti babasu palmu rieksti un karnaubas palmu vasks, ko lieto pārtikas rūpniecībā.[13][15] Štata ZR daļā audzē asaī palmas, kuru augļu ražošanā štats ir trešajā vietā Brazīlijā.[25] Vērā ņemama ir arī lopkopība — 2016. gadā štatā turēja 7,6 miljonus lopu.[26] Piekrastē un iekšzemes ūdeņos zvejniecība ar primitīviem līdzekļiem. Parnaibas baseinā tiek iegūta dabas gāze, ko lieto vietējās TES ar kopjaudu 1,4 GW. Vēl 1,1 GW jaudu dod HES un 1,3 GW citas stacijas, kas kopā dod vairāk enerģijas, kā štatam vajadzīgs, un daļa no tām strādā ar pusjaudu. Atrasti un tiek iegūti kaļķakmens, marmors, granīts un ģipsis. Sanluisā koncerns "Alumar" 1984. gadā uzbūvēja Paras štatā iegūstamās alumīnija rūdas apstrādes rūpnīcu, ko 21. gadsimtā slēdza saimniecisku un ekoloģisku apsvērumu dēļ. Maraņaunas eksportā 2012. gadā 34% vērtības sastādīja dzelzs un dzelzs rūda, kas, tāpat kā citas metālu rūdas, nāk no Paras štata, 29% — alumīnijs un tā oksīds un 26% — soja. Tāpat kā visā Brazīlijas Ziemeļaustrumu reģionā, arī Maraņaunā ir augsts bezdarba līmenis, kurš galvaspilsētā Sanluisā 2018. gadā bija 16,4% pie valsts vidējā līmeņa 12,3%.[27]
Tūrisms
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
No tūrisma objektiem īpaši izceļas baltās piejūras kāpas dabas parkā Lensois-Maraņensis, vēl populāri ir ūdenskritumi upēs Šapadas duš Mesas nacionālajā parkā pie Karolinas pilsētas, Parnaibas delta, Sanluisas un Alkantaras pilsētu centri, vietējā virtuve un festivāli — abi ar āfrikānisku akcentu. Vēl viens no tūrisma paveidiem ir sērferu vizināšanās uz paisuma viļņiem upju grīvās.[28]
Transports
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Transporta tīkls Maraņaunā ir nepietiekami attīstīts gan no biezuma, gan no tā kvalitātes viedokļa.
Aviācija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lielākā lidosta atrodas Sanluisā, 15 km no pilsētas centra. Apkalpo regulāru iekšzemes satiksmi 3—4 reizes dienā ar Brazilju, Sanpaulu, Fortalezu, ik dienas notiek lidojumi arī uz Resifi, Imperatrisu, Belenu, Belu Orizonti un Terezinu.[29] 2016. gadā lidosta pārvadāja 1,5 miljonus pasažieru. 2004. gadā tā saņēma starptautiskas lidostas statusu. Vēl viena lidosta, no kuras notiek regulāri pasažieru reizi, štatā ir Imperatrisā (ikdienas reisi uz Sanluisu, Brazilju un Sanpaulu),[30] citas lidostas ir Santainešā (tikai kravas pārvadājumi), Bakabalā un Karolinā (nav regulāru lidojumu) un Alkantarā (lieto kosmodroma vajadzībām).
Dzelzceļš
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Hronoloģiski pirmais vēl funkcionējošais štata dzelzceļš ir līnija Sanluisa—Fortaleza. Līnija iet lokveidā caur iekšzemes rajoniem un Terezinu Pjaui štatā. Līdz Terezinai pār Parnaibas upi tā tika uzbūvēta 1938. gadā un pēc tam lēni virzīta tālāk uz austrumiem. Tā tiek izmantota tikai kravas — pārsvarā degvielas — pārvadājumiem uz Terezinu, pasažieru pārvadājumi tajā beidzās 1991. gadā līnijas sliktā stāvokļa dēļ.[31] .[32] Krietni labākā stāvoklī ir līnija no Sanluisas uz Karažasu Paras štatā, kas caur Arari, Santainešu un Asailandiju saista lauksaimniecības un rūdu ieguves rajonus ar Itakvi un Ponta de Madeiras ostām Sanluisā. Pa to notiek arī pasažieru pārvadājumi līdz Marabai Paras štatā ar vidējo ātrumu ap 65 km/st. Šī līnija slavena ar milzīgiem dzelzceļa sastāviem, kas dzelzs rūdas pārvadājumos sasniedz 330 vagonus ar 3 lokomotīvēm vienā reizē un ir vairāk kā 3 km gari.[33] Tiek būvēts Ziemeļu—Dienvidu dzelzceļš, kuram jāsavieno Maraņaunas štata Asailandiju ar Sanpaulu štatu, tā pieslēdzot Maraņaunu visas valsts dzelzceļiem pa kvalitatīvu līniju, taču tās būve stipri kavējas. Praksē kopš būves sākuma 1987. gadā pēc 30 gadiem tiek lietoti 720 km no Asailandijas līdz Portunasjonalai Tokantinsā, kā arī īss atzarojums līdz Imperatrisai. Lai gan 2014. gadā teorētiski pabeigta līnija arī no Portunasjonalas līdz Anapolisai Gojasā, kas ļauj saslēgt to ar valsts centra dzelzceļu tīklu, tā vēl nav pilnvērtīgi lietojama un gaida investoru, kas izbūvēs ceļu pārvadus, signālzīmes un citu papildus infrastruktūru.[34]
Autoceļi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Autoceļi Maraņaunā ir svarīgs transporta veids, taču arī tie nesasniedz visus nostūrus. Ar dienvidiem štatu savieno autoceļš BR-135 Sanluisa — Belu Orizonti, kurš gan ne visā garumā ir klāts ar segumu un viegli izbraucams. Analoģiska problēma ir ar štata dienviddaļu šķērsojošo Transamazonijas šoseju, BR-010 Belena—Brazilja rietumdaļā un vairākiem citiem dižceļiem, kas tika būvēti pēc valdības rīkojuma vairāk iekšpolitisku nekā saimniecisku apsvērumu dēļ. Cietais segums no štata 52 600 km autoceļiem ir apmēram desmitajai daļai, kas pārmitrās zemienēs ir svarīgs faktors to izbraucamībai. Daļu reģionu apkalpo autobusu transports, pa galvenajām trasēm tas saista arī attālas štatu galvaspilsētas.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Maraņauna.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Maraņaunas valdības mājaslapa Arhivēts 2021. gada 20. augustā, Wayback Machine vietnē.
- Maraņaunas parlamenta mājaslapa Arhivēts 2019. gada 9. martā, Wayback Machine vietnē.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Gubernatora biogrāfija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 6. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 7. martā.
- ↑ «Estimativas populacionais para os municípios e para as Unidades da Federação brasileiros em 01.07.2017».
- ↑ Alla Placinska. Portugāļu īpašvārdu atveide latviešu valodā. Rīga : Latviešu valodas aģentūra, 2015. 103. lpp. ISBN 978-9984-829-20-3.
- ↑ The admirable adventures and strange fortunes of Master Antonie Knivet, which went with Master Thomas Candish in his second voyage to the south sea. 1591
- ↑ História do Comércio do Maranhão 1612 — 1895 Jerônimo de Viveiros
- ↑ «"Lorde Cochrane, o turbulento Marquês do Maranhão" (PDF). Revista Navigator.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 13. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 7. martā.
- ↑ Balaiada (1838—1841) — Revolta popular no Maranhão
- ↑ «Mapas do Maranhão revelam pressão da nova fronteira agrícola sobre o cerrado e o potencial hídrico subterrâneo do estado». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 5. augustā. Skatīts: 2019. gada 7. martā.
- ↑ Brazil’s Cerrado forests won’t be saved by corporate pledges on deforestation
- ↑ WWF: Caatinga Enclaves moist forests
- ↑ «Amazon Basin Ecoregions». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 2. novembrī. Skatīts: 2019. gada 7. martā.
- ↑ Land use Status and Trends in Amazonia
- ↑ 13,0 13,1 Britannica: Babassu palm
- ↑ BBC: Airline in first biofuel flight
- ↑ 15,0 15,1 Характеристика свойств пищевой добавки Е903 — карнаубский воск
- ↑ Você sabia? Área de mangue do Maranhão é a maior do Brasil
- ↑ UNDP: Human Development Index, 2014 — All States of Brazil
- ↑ Estados Brasileiros — MARANHÃO
- ↑ Instituto Brasileiro de Geografia e Estatística: Estimativas populacionais para os municípios 01.07.2017
- ↑ Iedzīvotāju grupas Brazīlijas štatos
- ↑ Censo Amostra — Religião
- ↑ «Assembleia Legislativa do Estado do Maranhão». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 14. janvārī. Skatīts: 2019. gada 7. martā.
- ↑ Brazīlijas iedalījums 1990
- ↑ «Base de dados por municípios das Regiões Geográficas Imediatas e Intermediárias do Brasil»
- ↑ «Maranhão ocupa terceiro lugar no ranking nacional de produção do açaí». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 5. augustā. Skatīts: 2019. gada 7. martā.
- ↑ «Maranhão conquista o maior índice vacinal contra febre aftosa do Nordeste». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 24. martā. Skatīts: 2019. gada 7. martā.
- ↑ «IBGE: Vidējais bezdarba līmenis štatu galvaspilsētās (%) — 2018». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 5. augustā. Skatīts: 2019. gada 7. martā.
- ↑ Pororoca: surfe na onda do Rio Mearim, em Arari, está de volta
- ↑ Routes Sao Luis
- ↑ Routes Imperatriz
- ↑ Trem São Luiz-Teresina
- ↑ Parnaiba
- ↑ Lase scanning iron ore rail wagons for Vale at Ponta de Maderia port in Brazil
- ↑ «Investīciju programma Ferrovia EF-151 — SP/MG/GO/TO (Ferrovia Norte-Sul)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 29. martā. Skatīts: 2019. gada 7. martā.
| |||||||||||||
