Martīns Heidegers

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Martīns Heidegers
Martin Heidegger
Martīns Heidegers
Personīgā informācija
Dzimis 1889. gada 26. septembrī
Meskirhe, Flag of Germany (1867–1919).svg Vācijas impērija,
(tagad Karogs: Vācija Vācija)
Miris 1976. gada 26. maijā (86 gadi)
Meskirhe, Karogs: Vācija Vācija
Tautība vācietis
Vispārīgā informācija
Skola, tradīcija fenomenoloģija, eksistenciālisms, hermeneitika
Nozīmīgas idejas esamība, Heidegera terminoloģija
Galvenās intereses ontoloģija, metafizika, māksla, sengrieķu filozofija, valoda, dzeja
Alma mater Freiburgas Universitāte
Skolotājs Edmunds Huserls, Nikolajs Hartmanis, Henrihs Rikerts
Skolnieks Gādamers, Markūze, Ārente
Ietekmējies no Anaksimandrs, Hērakleits, Platons, Parmenīds, Aristotelis, Kants,Hēgelis, Kirkegors, Helderlins, Šellings, Nīče, Diltejs, Brentano, Huserls, Rilke, Trakls, E. Jungers
Ietekmējis L. Štrauss, Sartrs, Markūze, Gādamers, Lakāns, Rikērs
Nozīmīgi darbi "Esamība un laiks" (Sein und Zeit, 1927)
"Kants un metafizikas problēma" (Kant und das Problem der Metaphysik, 1929)
Valoda vācu valoda

Martins Heidegers[1] (vācu: Martin Heidegger; dzimis 1889. gada 26. septembrī, miris 1976. gada 26. maijā) bija vācu filozofs, viens no vācu eksistenciālisma pamatlicējiem.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1889. gadā Meskirhē, Bādenē-Virtembergā, mucenieka ģimenē. Studēja Freiburgas Universitātē, kur bija Edmunda Huserla asistents. Vēlāk Marburgas un Freiburgas universitāšu profesors. 1928. gada septembrī pēc Herdera institūta profesora Kurta Štafenhāgena ielūguma profesors Heidegers viesojās Rīgā un Melngalvju nama zālē nolasīja priekšlasījumu ciklu par Kanta "Tīrā prāta kritiku" un laikmetīgo filozofiju.[2]

Pēc nacistu nākšanas pie varas 1933. gadā Heidegers iestājās NSDAP un viņu nozīmēja par Freiburgas Universitātes rektoru. Par sadarbību ar nacistiem pēc kara viņu atbrīvoja no akadēmiskajiem amatiem. Pēc ilgstošas izmeklēšanas 1949. gadā Heidegeru oficiāli atzina par nacistu "līdzskrējēju" (vācu: Mitläufer), kam nav piemērojama kriminālvajāšana.

1950. gadā viņš kā emeritēts profesors atsāka lasīt lekcijas Freiburgas Universitātē līdz 1958. gadam, pēc īpašiem uzaicinājumiem līdz 1967. gadam.

Miris 1976. gadā savā dzimtajā pilsētā Meskirhē.

Uzskati[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Heidegers iziet no Huserla fenomenoloģijas, cenšoties to veidot tālāk metafizikas garā. Heidegers pētī konkrēto eksistējošo, nevis abstrakto un un jēdzieniski tveramo esošo; viņa filozofija ir eksistences filozofija. Atziņa nav esošā iegūšana (Haben des Seins), bet esošā jēga (Sinn des Seins). Esošais vienmēr ir laicīgs, nedalāmi saistīts ar laiku.[1]

Svarīgākie darbi un rakstu apkopojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Heidegera būda pie Todtnaubergas Švarcvaldē, kurā viņš uzrakstīja vairākus savus darbus, ieskaitot Sein und Zeit.
  • 1921/1922: Phänomenologische Interpretationen zu Aristoteles. Einführung in die phänomenologische Forschung.
  • 1927: Die Grundprobleme der Phänomenologie.
  • 1927: Sein und Zeit.
  • 1929/1930: Die Grundbegriffe der Metaphysik. Welt — Endlichkeit — Einsamkeit.
  • 1929: Kant und das Problem der Metaphysik.
  • 1934—1935: Hegel, Rechtsphilosophie.
  • 1936—1968: Erläuterungen zu Hölderlins Dichtung.
  • 1935—1946: Holzwege.
  • 1935/1936: Der Ursprung des Kunstwerkes.
  • 1936—1946: Nietzsche I und II.
  • 1936—1953: Vorträge und Aufsätze.
  • 1936—1938: Beiträge zur Philosophie (Vom Ereignis).
  • 1938/1939: Besinnung.
  • 1951—1952: Was heißt Denken?
  • 1953: Die Technik und die Kehre.
  • 1919—1961: Wegmarken.
  • 1955—1956: Der Satz vom Grund.
  • 1955—1957: Identität und Differenz.
  • 1950—1959: Unterwegs zur Sprache.
  • 1959: Gelassenheit.
  • 1910—1976: Aus der Erfahrung des Denkens.
  • 1910—1976: Reden und andere Zeugnisse eines Lebensweges.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]