Maurīcijas melnkoks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Maurīcijas melnkoks
Diospyros tessellaria (Poir., 1804)
Jauns Maurīcijas melnkoks Monvertas dabas takā.
Jauns Maurīcijas melnkoks Monvertas dabas takā.
Klasifikācija
ValstsAugi (Plantae)
NodalījumsSegsēkļi (Magnoliophyta)
KlaseDivdīgļlapji (Magnoliopsida)
RindaViršu rinda (Ericales)
DzimtaEbenkoku dzimta (Ebenaceae)
ĢintsEbenkoki (Diospyros)
SugaMaurīcijas melnkoks (Diospyros tessellaria)
Sinonīmi
Maurīcijas melnkoks Vikikrātuvē

Maurīcijas melnkoks (Diospyros tessellaria), arī Maurīcijas ebenkoks, melnais ebenkoks ir melnkoku dzimtas suga, kas endēma Maurīcijai.[1][2][3][4] Iespējams, tas ir Maurīcijā pazīstamākais koks, kas cieši saistīts ar šīs salas kolonizāciju.

Maurīcijas melnkoks ir viens no vērtīgākajiem melnkokiem pasaulē. Mūsdienās tas ir rets un stingri aizsargājams augs un viena no vienpadsmit Maurīcijai endēmām melnkoku sugām. [5][6]

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maurīcijā pazīstams arī ar franču nosaukumu bois d' ébène noir ("tumšais ebenkoks") vai bois d' ebene noir feuilles ("ziedlapu tumšais ebenkoks").

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maurīcijas melnkoka lapas.

Mūžzaļš koks, tā augstums var pārsniegt 15—20 m. Melno stumbru klāj gaiši ķērpju plankumi. Lapas biezas, ovālu vai iegarenu formu ar tumši zaļu virspusi un gaišu apakšpusi. Smaržīgie krēmkrāsas ziedi nelieli, ziedlapas ar biezu vaskas virskārtu. Zaļie olveida augļi mīksti un aromātiski. Sēklas tumši brūnas un iegarenas.

Apputeksnē putni un bites. No augļiem pārtika Maurīcijas augļēdājsikspārņi, kas nereti to sēklas izplatīja ievērojamā attālumā. Tomēr dažkārt tie ēda arī ziedus, ar ko negatīvi ietekmēja melnkoku reproduktīvās iespējas. Iespējams, melnā ebenkoka augļus lietoja uzturā dodo un citi salā izmirušie dzīvnieki.

Maurīcijas melnkoka cietā koksne tumšāka salīdzinājumā ar lielāko melnkoku sugu daļu, kas to padara vēl vērtīgāku.[7]

Izplatība un veģetācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažviet viens no valdošajiem kokiem mūžzaļos zemieņu mežos un augstieņu lietus mežos salas dienvidrietumu un austrumu nogāzēs.[5]

Apdraudējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms kolonizācijas 16. gadsimta sākumā Maurīciju klāja bieza veģetācija, taču selektīva melnkoku izciršana un mežu līšana zemkopības vajadzībām, ciematu un pilsētu veidošanai neatgriezeniski izmainīja Maurīcijas ainavu. Mūsdienās sākotnējie meži klāj mazāk nekā 2% no salas teritorijas un aptver ierobežotas kalnu nogāzes un dabas rezervātus. Atlikušos vietējos mežus apdraud invazīvie augi, kuri cīņā par ūdeni, gaismu un barības vielām izkonkurē Maurīcijas sugas.[7]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]