Mihails Ostrogradskis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Mihails Ostrogradskis
Михаилъ Васильевичъ Oстроградскій
Mihails Ostrogradskis
Personīgā informācija
Dzimis 1801. gada 24. septembrī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Poltavas apgabals, Krievijas impērija (tagad Karogs: Ukraina Ukraina)
Miris 1862. gada 1. janvārī (60 gadi)
Valsts karogs: Krievijas Impērija Poltavas apgabals, Krievijas impērija (tagad Karogs: Ukraina Ukraina)
Zinātniskā darbība
Zinātne Matemātika, Fizika
Alma mater Harkovas Universitāte
Pasniedzēji Ogistēns Košī, Pjērs Simons Laplass, Žozefs Furjē, Andrē Marī Ampērs, Simeons Deni Puasons

Mihails Ostrogradskis (1801. gada 24. septembrī — 1862. gada 1. janvārī) bija Poltavas apgabalā dzimis Krievijas matemātiķis un fiziķis. Ostrogradskis bija Timofeja Osipovska skolnieks, kā arī uzskatīts par Leonarda Eilera mācekli. Mihails Ostrogradskis vēl mūsdienās tiek uzskatīts par vienu no vadošajiem matemātiķiem Krievijā.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mihails Ostrogradskis dzimis 1801. gada 24. septembrī Poltavas guberņā, Pašennajas sādžā. Vēl mazs būdams, Mihails aizrāvies ar bērnam neraksturīgām darbībām — vēja un ūdens dzirnaviņu būvēšanu, apkārtnē redzamo priekšmetu mērīšanu, kā arī bedru un aku dziļumu mērīšanu. 1809. gadā Mihailu pēc tā laika tradīcijām nodeva pansijā, kur viņu paņēma valsts dienestā. Šī pansija atradās netālu no Poltavas ģimnāzijas, kur viņš arī turpināja mācīties, jo skaitījās "rezervē" līdz mācību beigšanai. Mihails tajā laikā neizcēlās ar labām sekmēm, bija viduvējs skolēns.

Ģimnāziju Mihails nebeidza, jo viņa tēvs vēlējās, lai Mihails savu karjeru veido militārajā jomā un sasniedz cara armijas virsnieka amatu, bet tomēr lēmums tika mainīts, jo Mihaila sapņi par armijas virsnieku lēnām izdzisa un to vietā parādījās aizraušanās ar matemātiku. 1816. gadā Mihails kļuva par brīvklausītāju Harkovas Universitātē.

1817. gadā Mihailu uzņēma fizikas un matemātikas fakultātē, V. N. Karazīna Harkovas nacionālajā universitātē un lielu izaugsmi nodrošināja universitātes pasniedzējs A. Paulovskis, kuru Mihails pēc kāda laika pārspēja uzdevumu risināšanā, un Paulovskis atzina, ka Mihailam ir lielas dotības. 1818. gadā Mihails saņēma atestātu ar augstiem novērtejumiem.

1820. gadā Ostrogradskis izcili nokārtoja eksāmenus un pretendēja uz kandidāta grādu, bet daļa pasniedzēju neatzina šādu strauju izaugsmi un ar negodīgiem paņēmieniem kandidatūru noraidīja. Mihails nepadevās un turpināja savu zinātnisko darbu, 1822. gadā dodoties uz Parīzi, lai turpinātu savu izglītību pie franču matemātiķiem O. Košī, P. Laplasa, Ž. Furjē, A. Ampēra un S. Puasona. 1826. gadā iznāca pirmais Ostrogradska zinātniskais darbs — "Memuārs par viļņu izplatīšanos cilindriskā baseinā.". Šis darbs radīts cietumā, jo Ostrogradskis nebija samaksājis īres rēķinu par dzīvokli, kā dēļ dzīvokļa saimnieks panāca Mihaila nokļūšanu aiz restēm. No cietuma šis darbs tika nosūtīts Košī, kurš savukārt to tālāk pārsūtījis uz Parīzes Akadēmiju.

1828. gadā Ostrogradskis atgriezās Krievijā un gatavojās kļūt par Zinātņu akadēmijas mācībspēku un jau 1832. gadā kļuva par akadēmiķi.

Mihails Ostrogradskis strādājis par pedagogu Jūras kadetu korpusā, Galvenajā pedagoģiskajā institūtā, vēlāk Galvenajā inženieru skolā un Artilērijas skolā. Ostrogradskis lasījis lekciju kursus diferenciālrēķinos, integrālrēķinos, diferenciālģeometrijā, analītiskajā mehānikā, debess mehānikā, varbūtību teorijā un ballistikā.[1]

1861. gadā Mihails devās uz dzimteni un tur saslimis, 1862. gada 1. janvārī miris.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ostrogradskim pieder vairāki fundamentāli darbi hidrodinamikā, siltuma teorijā, elastības teorijā, potenciālu teorijā. Pazīstama ir Ostrogradska formula trīskāršā integrāļa pārveidošanai virsmas un divkāršajā integrālī. To gan dažkārt sauc arī par Gausa vai Grīna formulu.

Ostrogradskis nolasījis pirmo skaitļu teorijas kursu Krievijā, iekļaujot tajā Gausa binomiālo vienādojumu teoriju.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Zigurds Briedis. Izcilie matemātiķi. Rīga : Zvaigzne, 1990. 106. 107., 108., 109., 110.. lpp. ISBN 5-405-00084-1.