Dienēja Austroungārijas flotē no 1896. gada. No 1908. līdz 1914. gadam - imperatora Franča Jozefa I adjutants. Pirmā pasaules kara laikā izcīnījis uzvaras vairākās jūras kaujās. 1918. gada martā iecelts par Austroungārijas flotes komandieri. Pameta floti, kad jaunais imperators Kārlis I pavēlēja nodot floti jaunās valsts - Dienvidslāvijas rīcībā.
Pēc Ungārijas Padomju republikas nodibināšanās Horti kļuva par Ungārijas konservatīvo spēku līderi un pēc komunistu režīma sabrukuma, kad no Budapeštas evakuējās Rumānijas karaspēks, iegāja pilsētā, nodibinot labēju valdību. Horti tika iecelts par karalistes reģentu. Līdz 1922. gadam pēdējais Austroungārijas imperators Kārlis I divreiz neveiksmīgi centās ieņemt Ungārijas troni. Starpkaru periodā Horti realizēja nacionāli konservatīvu politiku, aizliedzot gan komunistu, gan galēji labējoBultu krusta partiju, ārpolitikā apstrīdot Trianonas līgumu.
Trīsdesmitajos gados tuvinājās HitleraVācijai. Vīnes arbitrāžu rezultātā Ungārijai izdevās atgūt daļu no Pirmajā pasaules karā zaudētajām teritorijām. Ungārija Otrajā pasaules karā piedalījās kā Vācijas sabiedrotais, iebrūkot Dienvidslāvijā un PSRS, tomēr atsakoties no holokausta realizācijas. Pasliktinoties situācijai karā, Ungārija meklēja iespējas pāriet Sabiedroto pusē, tāpēc 1944. gada martā vācu karaspēks iegāja valstī, to okupēja un sāka ebreju deportāciju no valsts. 1944. gada 15. oktobrī Horti paziņoja, ka Ungārija izstājas no Ass valstīm un slēdz pamieru ar PSRS, tāpēc Horti tika arestēts un nogādāts Bavārijā. Pēc kara apmetās Portugālē, kur miris.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Miklošs Horti.
