Miķeļi

Miķeļi
Oficiālais; nosaukums	Miķeļi
Citi; nosaukumi	Mīkaļi, Mīklāli
Datums	29. septembris; (senāk ap 21.—23. septembri)
Biežums	katru gadu

Miķeļi jeb Miķeļdiena ir latviešu rudens gadskārtu svētki un gada auglīgās daļas aizvadīšanas svētki. Miķelis latvju dainās saukts par labu un bagātu vīru, arī par maizes tēvu, kas saistās ar rudens ražas ienākšanos. Dažādos novados Miķeļu svinēšana tika saukta arī par Mīkaļiem vai Mīklāli, bet tas pazīstams arī ar citiem pavārdiem, kā Sila Miķelis, Miega Miķelis, Miega Mača. Pēc vecā kalendāra šos svētkus svinēja aptuveni rudens ekvinokcijas jeb vienādības laikā (ap 21.—23. septembri), kad nakts ilgums ir vienāds ar dienas ilgumu. Mūsdienās Miķeļdiena ir 29. septembrī.

Svētku latviskais nosaukums ir apjumības jeb appļāvības,^[1] jo šajā dienā pēdējo reizi pļāva labību. Raksturīgākais Miķeļdienas pagāniskais rituāls bija Jumja ķeršana, ar kura palīdzību zemkopji centās nodrošināt druvas auglību nākamajos gados. Par Miķeļa mājvietu tika uzskatīts arī sils, kas izteica viņa gādību par meža bagātības savākšanu.^[2]

Ar Miķeļiem sākas veļu laiks, kas beidzas Mārtiņos.

Nosaukums

Miķeļdienas nosaukums ir radies no kristiešu godātā erceņģeļa Miķeļa vārda, kura dienu svin rudens saulgriežu laikā. Latviešu mitoloģijā tas pakāpeniski aizstāja rudens saulgriežu laikā svinētās apjumības jeb appļāvības, kas bija pēdējā pļaujas diena, kad ar burvju rituālu palīdzību centās nodrošināt veiksmi nākamajā gadā un iegūt Jumja labvēlību.

Svētku tradīcijas

Jumja ņemšana

Pēc senajiem zemkopju ticējumiem labībā dzīvoja auglības dievība Jumis un tikai tam saimniekam, kura labībā mājoja Jumis, auga braša maize. Tādēļ bija jāpamet arvien drusciņa labības, lai Jumi pielabinātu un lai viņš druvas neatstātu uz visiem laikiem, jo ja vienu vien reizi tīrums bija atstāts bez labības škumšķina, tad Jumītis bija sasirdīts un viņš vairs neatgriezās.

Kad Miķeļos saime svinīgi devās pļaut pēdējo druvu, visi pļāvēji pļāva labību no visām pusēm virzienā uz druvas vidu, kur tika atstāts neliels labības kūlītis. To sasēja mezglā un izmantoja maģiskām darbībām, ticot, ka tajā paslēpies Jumis. Reizēm kūlīti sasēja jumtiņa veidā un raka zemi pie Jumja saknēm un arī visus tārpiņus un kukaiņus, kas bija zem pēdējā kūļa, sauca par Jumīšiem. Ja kukaiņi, kuri parādījās pie rakšanas, steigšus vien bēga atpakaļ, tad tas nozīmēja uz priekšu visu labu. Tāpat arī pēdējā kūlītī sabēgušās peles, vardes un citi kustoņi tika uzskatīti par Jumja radībām.

Pļaujas laikā savāktos Jumīšus (uz viena stiebra kopā saaugušas divas vārpas) savāca un iepina vainagā vai jostā. Vainagu Jumja saņēmēja parasti nesa mājās un lika galvā saimniecei, bet jostu sēja ap vidu saimniekam. Atrastos Jumīšus nesa mājās un iesprauda sienas šķirbās un glabāja visu ziemu. Ticēja, ka māju saimniekam tad radīsies dažādi labumi, bet Jumja atradēju vēl tai pašā rudenī aizvedīs tautiņās. Citos rituālos visi pļāvēji svieda savas izkaptis pār kreiso plecu. Kura strādnieka izkapts tālāk aizskrēja, to izprecēja.^[3]

Mielasts

Miķeļos parasti kāva aunu, āzi vai sivēnu, kas tika barots īpaši šai dienai un saukts par Miķelīti. Svētku mielastam saimnieces cepa īpašu Jumja maizes klaipu. Aprakstos minēts, ka saimnieks alus iesalam ņēma graudus no katras sējamās labības. Miķelis latvju dainās tiek pieminēts arī kā alus devējs svinībās. Tā kā Miķeļi iekrita visbagātākajā gadalaikā, tad mielasta galds šai dienā bija ēdienu pārpilns. Mielasta laikā Miķeli un Jumi daudzināja ar dziesmām un zieda došanu, turklāt no katra ēdiena bija jādod Māju dieviem, iekams paši sākuši ēst.

Derības un bildināšana

Jumja ķeršanas laikā neprecētās meitas vērojušas kukaiņus, kas iemiesoja dabas auglību. Ja atrastais kukainītis bijis skaists, tad meitas teikušas, viņām būšot skaisti vīri. Miķeļi bija pēdējais laiks, kad vasarā nolūkoto meitu var bildināt un dzert derības. Pēc Miķeļiem bildināšana bija jāatliek uz citu gadu.

Upurēšanas rituāli

Tā kā ar Miķeļdienu sākas veļu laiks, tad Miķeļdienā zemnieki ziedoja vasku, sviestu, maizi, sieru, gaļu, vilnu, naudu. Jau 1570. gada Kurzemes hercogistes baznīcas likumu krājumā minēts, ka mācītajiem jāraugās, lai latviešu zemnieki no Miķeļiem līdz Visu svēto dienai nepiekoptu „dvēseļu mielošanu” (tekstā — 'Dwessel Meley'). Tāpat tika aizliegta vaska, sveču, vilnas, vistu, olu, sviesta u.tml. ziedošana.^[4] Miķeļdienā, līdzīgi kā Jurģos, pavasara saulgriežu laikā, atkārtojās gaiļa upurēšana un staļļa durvju smērēšana ar asinīm, lai stallī nestaigātu ļauni gari, bet tikai svētais Miķēlītis vien.^[5]

Miķeļu tradīcijas latvju dainās

Miķelīt, tēva brāli,
Meties sila maliņā:
Ja neauga rudzi, mieži,
Auga laba skalu malka.
30673

Ak tu Sila Miķelīti,
Tavu saldu alutiņu!
Trīs graudiņi, sešas mucas,
Caur saknēm tecināts.
33234

Es izcepu kukulīti,
Vidū dūru caurumiņu;
Es mielošu Miķelīti
Caurumainu kukulīti.
54305-16

Trīs Miķeļi bungas sita
Vārtu staba galiņā;
Nākat, meitas, skatīties,
Kur sitās maizes tēvi.
54316-16

Miķelītis labs vīriņš,
Tam svārciņi tumšpelēki;
Labāk svārki tumšpelēki
Nekā balta cepurīte.
54315-192

Mīkālīts bagāts vīrs,
Tas atnāca zābakos;
Šādi tādi laikgadīni
Nāca kārklu vīzītēs.
54309-490

Mīkāls stāv aiz vārtiem,
Samta svārki mugurā.
Nāc, Mīkāl, kambarī,
Sēdies galda galiņā.
30059

Visu dienu Jumi dzinu
Pār lieliem tīrumiem.
Tur sadzinu, tur saņēmu
Pie lielā akmentiņa,
Pie lielā akmentiņa,
Tīrumiņa vidiņā.
1887

Es neguļu Jāņu nakti,
Man rozītes stāvu aug;
Man rozītes stāvu zied,
Līdz pašiem Miķeļiem.
Miķelīša rītiņā
Puško tautas kumeliņ’
54254

Miķelim gaili kāvu
Deviņiemi cekuliem,
Lai tas man jaunu gadu
Rudzus miežus audzināja.
33236

Miķelītis cāļus kava,
Gar uguni tekādams;
Tec, Līzīte, ienes malku,
Dabūs' gardu kumosiņu.
54310-431

Miķelim gaili kāvu
Sarkanām kājiņām,
Lai redzēju kumeliņu
Bez guntiņas pabarot.
54311-166

Sildi pienu, māmulīt,
Miķielītis arti gāja,
Miķielītis arti gāja,
Atrod zemi sasalušu.
54314-373

Meitas gaida Miķeļdienas
Kā saulītes uzlēcot;
Kādu vellu (veli) nu gaidīs-
Miķeļdiena pagājusi?
54308-90

Miķeļi citu tautu tradīcijās

Viduslaiku katoļu tradīcijās erceņģelis Miķelis bija karavīru aizbildnis. Miķeļa dienu svinēja galvenokārt Ziemeļeiropas iedzīvotāji. Vācieši šos svētkus dēvē par Michaelis vai Michaeli, angļi par Michaelmas, zviedri par Mickelsmäss, dāņi par Mikkelsdag, somi par Mikkelinpäivä, igauņi par Mihklipäev.

Kopš viduslaikiem līdz pat 18. gadsimtam šie svētki kalpoja par termiņu nodokļu un nomas līgumu nomaksai. Tradicionālā svētku maltīte šajā dienā bija cepta zoss.

Atsauces

↑ Apjumības Arhivēts 2013. gada 28. oktobrī, Wayback Machine vietnē. (latviski)
↑ Miķeļi, apjumības un Dieva dienas (latviski)
↑ Pēteris Šmits. Latviešu tautas ticējumi. Rīga, 1940-1941.
↑ Kurzemes un Zemgales hercogistes 450. dzimšanas dienas izstādes dokumenti Arhivēts 2014. gada 29. augustā, Wayback Machine vietnē. Latvijas Valsts vēstures arhīvs. Rīgā, 2011.
↑ «Miķeļi (Apjumības)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 19. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 19. oktobrī.

Ārējās saites

Seno latviešu saules kalendārs

[1] Apjumības Arhivēts 2013. gada 28. oktobrī, Wayback Machine vietnē. (latviski)

[2] Miķeļi, apjumības un Dieva dienas (latviski)

[3] Pēteris Šmits. Latviešu tautas ticējumi. Rīga, 1940-1941.

[4] Kurzemes un Zemgales hercogistes 450. dzimšanas dienas izstādes dokumenti Arhivēts 2014. gada 29. augustā, Wayback Machine vietnē. Latvijas Valsts vēstures arhīvs. Rīgā, 2011.

[5] «Miķeļi (Apjumības)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 19. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 19. oktobrī.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]