Molotova līnija

Molotova līnija ir nosaukums pēc Ribentropa-Molotova pakta noslēgšanas no 1940. līdz 1941. gadam daļēji izbūvētai nocietinājumu līnijai gar paktā nosprausto PSRS rietumu robežu okupētajā Lietuvā, Baltkrievijā, Polijā un Ukrainā. Līniju veidoja nocietinātie rajoni (krievu: укрепрайон) ar betona bunkuriem un ložmetēju dzotiem, tāpat kā pirms Otrā pasaules kara izbūvētajā Staļina līnijā.

Tā sastāvēja no Telšu, Šauļu, Kauņas un Alītas nocietinātajiem rajoniem Lietuvā, Grodņas un Brestas nocietinātajiem rajoniem Baltkrievijā, Osovecas (Osowiec), Zambrovas (Zambrów) un Pšemislas nocietinātajiem rajoniem Polijā un Koveļas, Volīnijas Vladimiras, Kamjankas-Buzkas, Ravas-Ruskas nocietinātajiem rajoniem Ukrainā. Gar Ungārijas un Rumānijas robežu jauni nocietinātie rajoni netika izveidoti.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Polijas kampaņas 1939. gadā un Baltijas valstu okupācijas 1940. gadā tika pieņemts lēmums pamest Staļina līniju, lai izveidotu tā saukto Molotova līniju anektētajā Baltijā un Polijā. 1941. gada vācu iebrukuma brīdī jaunā līnija nebija pabeigta un Staļina līnija bija pārsvarā pamesta un neremontēta. Neviena no šīm līnijām nebija izmantojama aizsardzībai pret operāciju "Barbarosa".

Lietuvas un Latvijas (Telšu un Šauļu nocietināto rajonu ietvaros gar galvenajiem ceļiem un dzelzceļiem arī Latvijas teritorijā bija uzbūvēti vairāki dzoti)^{[nepieciešama atsauce]} teritorijā līdz 1941. gada 22. jūnijam bija pabeigta 101 dzelzsbetona bunkura izbūve, tomēr tie nespēja ilgstoši aizkavēt Vērmahta uzbrukumu.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neil Short, The Stalin and Molotov Lines: Soviet Western Defences 1926–41, Osprey Publishing, 2008, ISBN 1-84603-192-3 (Google Books Arhivēts 2014. gada 11. janvārī, Wayback Machine vietnē.)