Nībelungu dziesma

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Pirmā lappuse no "Nībelungu dziesmas" manuskripta (ap 1220.g.)

"Nībelungu dziesma" jeb "Dziesma par Nībelungiem" (vācu Nibelungenlied) ir anonīma episka vācu poēma. Tā sastāv no 2300 atskaņu vārsmām un ir uzrakstīta 13. gadsimta sākumā Austrijā vidusaugšvācu valodā. Poēmā atspoguļojas skandināvu un ģermāņu mīti, kā arī vēsturiski notikumi, kas saistīti ar Burgundijas karaļvalsti. "Nībelungu dziesmai" līdzinās īslandiešu 13. gadsimta Volsunga sāga (teiksma par Volsungiem). Abu versiju elementus savā operu tetraloģijā "Nībelunga gredzens" (Der Ring des Nibelungen: Das Rheingold, Die Walküre, Siegfried, Götterdämmerung) izmantojis komponists Rihards Vāgners. Visu poēmu par Nībelungiem caurauž dziļš traģisms.

Saturs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Poēmas galvenais varonis ir varonīgs ģermāņu karavīrs Zigfrīds. Viņš nogalina divus burgundu augstmaņus no Nībelungu dzimtas un paņem viņu zobenu, kas ir apburts, burvju kapuci, kuru uzliekot galvā cilvēks kļūst neredzams, kā arī viņu zeltu, kuru Nībelungi mirstot nolād. Zigfrīds ar Nībelungiem atņemtajām mantām dodas uz Burgundijas galvaspilsētu Vormsu, kur viņš ierauga skaisto Burgundijas karaļa Guntera māsu Krimhildi. Zigfrīds iedegas mīlestībā pret Krimhildi un vēlas viņu apprecēt. Gunteram ir viltīgs un nodevīgs padomdevējs Hāgens, kas uzzina par Zigfrīda rīcībā esošo Nībelungu zeltu un nolemj iegūt to. Lai to panāktu, viņš izstāsta Gunteram un viņa brāļiem par to, kā Zigfrīds nogalinājis dižciltīgus burgundu vīrus un tādēļ viņš ir bīstams. Tomēr Zigfrīdam izdodas iegūt Guntera uzticību, palīdzot burgundiem karā ar sakšiem. Gunters piekrīt Zigfrīda un Krimhildes precībām, bet ar nosacījumu, ka Zigfrīds vispirms palīdzēs Gunteram uzvarēt Brunhildi - Īslandes karalieni, kura ir slavena ar savu fantastisko spēku. Brunhilde apsolījusi savu roku tam, kurš spēs viņu uzveikt cīņā. Zigfrīds un Gunters dodas uz Īslandi. Tur Zigfrīds, izmantojot apburto kapuci, izliekas par Gunteru un cīņā uzveic Brunhildi. Brunhilde nepamana apmānu un piekrīt precēties ar Gunteru. Savukārt Zigfrīds apprec Krimhildi.

Hāgens tomēr nav atmetis savus mantkārīgos nodomus. Viņam izdodas pārliecināt Gunteru, ka lai gan Zigfrīds it kā ir Guntera vasalis, patiesībā visi apkārtējie Zigfrīdu uzskata kā pārāku par Gunteru. Gunteram dzimst naids pret Zigfrīdu, jo Brunhilde ir atklājusi apmānu, kura rezultātā Gunters ieguva viņas roku. Hāgena plānam tiek dota piekrišana un viņš medību laikā Zigfrīdu nodevīgi nogalina. Krimhilde zvēr atriebt Zigfrīda nāvi. Bet viņa ir nespēcīga, jo Hāgens ir piesavinājies Zigfrīda bagātību un nogremdējis to Reinā tikai viņam vien zināmā vietā.

Būdama bezizejas situācijā, Krimhilde pēc trīspadsmit gadiem apprecas ar huņņu karali Atilu un pārceļas dzīvot viņa galmā. Vēl pēc dažiem gadiem viņa ievilina Hāgenu, Gunteru un citus viņu sekotājus Atilas galmā un visus nogalina. Tomēr arī Kimhilde krīt no vācu bruņinieka Hildebranda zobena, kurš atriebj burgundu augstmaņu nāvi. Nībelungu bagātības paliek guļam Reinas dibenā, to atrašanās vieta mirusi līdz ar Hāgenu.

Fakti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šī poēma nav pretrunā ar plašāku vēsturisko kontekstu. Huņņi Atilas vadībā kopā ar romiešiem 436. gadā iekaroja Burgundiju un sagrāva tās galvaspilsētu Vormsu. 534. gadā burgundiem uzkundzējās franku merovingu dinastija, bet karolingi Burgundiju pilnībā iekļāva savā impērijā.

Šī poēma raksturo agrīnās Rietumeiropas sabiedrības sarežģītos, pretrunu un cīņu pārpilnos veidošanās ceļus. Poēmā spilgti izpaužas individuālisms kā raksturīga eiropiešu iezīme.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]