Naksa (Sicīlija)

Naksa
Νάξος
Naksas aizsargmūris
Naksa
Atrašanās vieta	Itālija
Reģions	Sicīlija
Koordinātas	37°49′22″N 15°16′21″E
Veids	Apdzīvota vieta
Vēsture
Dibināšana	734. gads pr.Kr.
Kultūras	grieķu, romiešu
Piezīmes
Stāvoklis	Drupas
Publiska piekļuve	Arheoloģiskais parks

Naksa (sengrieķu: Νάξος) bija sengrieķu pilsēta Lielajā Grieķijā, Sicīlijas ziemeļaustrumu piekrastē, netālu no Giardini Naksas pilsētas, Mesīnas provincē, Itālijā. Izrakumi atklāja dažas pilsētas daļas, kas pašlaik ir publiski pieejamas. Pilsētu dibināja 734. gadā pr.Kr. halkīdieši, un tā pastāvēja līdz 403. gadam pr.Kr., kad tās iedzīvotājus Sirakūzu Dionīsijs pārdeva verdzībā. Šī ir pirmā grieķu kolonija Sicīlijā. Pašlaik tur ir izveidots arheoloģiskais parks ar muzeju.

Vēsture

Aizvēsture

Garā pussala, kas nobeidzas ar Kapo Šiso (vulgārs Naksas vārda izkropļojums) ragu, bija apdzīvots gandrīz nepārtraukti no neolīta laika līdz grieķu kolonistu atnākšanai. Faktiski ir atrasti vidējā bronzas laikmeta (Tapsas kultūra) mitekļi, kas attiecināmi sikāniem, un materiāli, kas atbilst dzelzs laikmeta fāzei, kas pazīstama kā Kassibile (10-9. gadsimts pr.Kr.), kas attiecināmi sikuliem. Avoti liecina, ka grieķu ierašanās brīdī kolonijas vietu aizņēma autohtonie sicīlieši, kuri viennozīmīgi apdzīvoja ja ne tieši Kapo Šiso, tad apkārtnes augstienes (saskaņā ar Diodoru), kas toreiz bija zināmi kā Taura masīvs, no kura arī celās Tauromenija (mūsdienu Taormina).

Dibināšana

Naksā kaltā sudraba monēta.
(530-510. gads pr.Kr.)

Antīkie autori ir vienisprāt ar to, ka Naksa ir pati senākā grieķu kolonija Sicīlijā. Tā tika dibināta 734-735. gadā pr.Kr., vienu gadu pirms Sirakūzu dibināšanas. To dibināja kolonisti no Naksas Grieķijā un no Halkīdas Eibojā, kuriem pēc Efora teiktā pievienojās arī daļa joniešu. Viņš arī minēja Teoklu vai Tuklu, dzimušu atēnieti, kā kolonijas līderi un pilsētas dibinātāju. Taču Tukidīds nepievērš tam vērību un apraksta pilsētu kā tīri Halkīdas koloniju, un droši var teikt, ka vēlākos laikos visi piekrita šādam traktējumam. Atmiņa par Naksu kā pašu senāko grieķu apmetni Sicīlijā saglabājās pateicoties kāda altāra aiz pilsetas robežām veltījumam Apollonam Arhegetam (t.i. līderim, dibinātājam), dievišķajam aizgādnim, kura gādībā peldēja kolonisti. Un bija tradīcija (kas saglabājās vēl ilgi pēc pašas Naksas bojāejas), ka visi teori jeb sūtņi, kas devās svētceļojumos uz Grieķiju vai arī atriezās no turienes uz Sicīliju, pienesa veltījumus uz šī altāra.

Jaunajai kolonijai, visdrīzāk, ātri vien pievienojās jauni pārceļotāji no Grieķijas, tā kā sešu gadu laikā pēc dibināšanas 730. gadā pr.Kr. halkīdieši no Naksas varēja nosūtīt kolonistus jaunas pilsētas Leontini (mūsdienās Lentini) dibināšanai. Aiz tās drīz vien sekoja Katanas dibināšana. Pats Teokls kļuva par oikistu jeb atzītu pirmās pilsētas dibinātāju, Euarhs (iespējams, Halkīdas pilsonis) par otrās pilsētas dibinātāju. Strabons un Hiosas Skimns piemin Zanklu (mūsdienu Mesīna) arī kā Naksas koloniju, kaut arī Tukidīds šādas norādes nedod. Taču tā kā tā viennozīmīgi bija halkīdiešu kolonija, tad pilnīgi iespējams, ka daži pārceļotāji no Naksas pievienojās kolonistiem no metropoles. Kallipole bija Naksas kolonija un arī beidza eksistēt agrīnā periodā. Neskatoties uz liecībām par agrīno uzplaukumu, tomēr ir maz informācijas par Naksas agrīno vēsturi. Arheoloģiskie dati liecina, ka pilsētas aizsargmūris tika uzcelts 6. gadsimta pr.Kr. vidū.

5. gadsimts pr.Kr.

5. gadsimts pr.Kr. bija ļoti trauksmains laiks šai pilsētai, ko apliecina arī arheoloģiskie dati. Šī bija viena no pilsētām, kuru 492-491. gadā pr.Kr. aplenca un iekaroja Gēlas despots, Hipokrāts. Viņš pārgāja Sirakūzu Gelona varā, bet pēc tam 476. gadā pr.Kr. viņa brāļa Hierona varā. Hierons, lai nostiprinātu savu varu, deportēja Naksas un Katanas iedzīvotajus uz Leontini pilsētu. Tajā pašā laikā šajās atstātajās pilsētās viņš izvietoja kolonistus no citiem kvartāliem. Pilsēta 470. gadā pr.Kr. tika pilnībā pārbūvēta, iespējams, Hierona vadībā. Pirms jaunā, klasiskā, pilsētas plānojuma izveides tika nonivelēta arhaiskā apbūve: arheoloģiskajos izrakumos tika konstatēti divi, viens uz otra uzguļoši plānojumi.

Naksā kaltā sudraba monēta.
(430-420. gads pr.Kr.)

Naksas vārds īpaši netiek minēts revolūciju laikā, kas Sicīlijā sekoja pēc Hierona nāves, taču neapšaubami, ka pilsēta tika atdota iepriekšējiem halkīdiešu pilsoņiem tajā pašā laikā, kad tie tika atdoti Katanas iedzīvotājiem 461. gadā pr.Kr. Ir vērojamas ciešas saites un savienība starp halkīdiešu pilsētām Naksu, Katanu un Leontini, pretstatā Sirakūzām un citām doriešu pilsētām Sicīlijā. Tādējādi, 427. gadā pr.Kr. viņu halkīdiešu brāļi sniedza tiem visu palīdzību, kādu spēja, un kad pirmā atēniešu ekspedīcija ieradās Sicīlijā Lahesa un Haroada vadībā, naksieši bez vilcināšanās pievienojās viņu savienībai. Viņiem, tāpat kā regijiešiem jūras šauruma pretējā krastā, domājams, bija nesaskaņas ar kaimiņpilsētu Messeni, kas motivēja tos pievienoties atēniešiem. Turpmākās karadarbības laikā 425. gadā pr.Kr. messenieši pēkšņi uzbruka Naksai gan no sauszemes, gan no jūras puses, bet naksieši tos spēji atvairīja un, savukārt, radīja uzbrucējiem smagus zaudējumus. Taču Naksa no šī trieciena tomēr tā arī neatguvās.

Lielās atēniešu ekspedīcijas laikā uz Sicīliju 415. gadā pr.Kr. naksieši bez vilcināšanās pasludināja par savu atbalstu, kaut arī tiem radniecīgās pilsētas Regijs (mūsdienu Redžo Kalabrija) un Katana turējās malā. Tie ne tikai apgādāja atēniešus ar provīziju, bet arī bez mksas uzņēma tos savā pilsētā. Attiecīgi, pēc šaurumu šķērsošanas atēniešu flote devās tieši uz Naksu, bet vēlākā laikā Tukidīds uzskaita naksiešus un kataniešus kā vienīgās grieķu pilsētas Sicīlijā, kas pievienojās atēniešiem. Pēc šīs ekspedīcijas neveiksmes halkīdiešu pilsētas, protams, kādu laiku tika ierautas karadarbībā ar Sirakūzām. Taču karadarbība apstājās 409. gadā pr.Kr. draudu dēļ, kuriem tika pakļautas visas grieķu pilsētas no kartāgiešu puses. Viņu stāvoklis šajā gadījumā pasargāja naksiešus no tā likteņa, kurš skāra Akragu (mūsdienu Agridžento), Gēlu un Kamarinu. Taču tie ne pārāk ilgi varēja izmantot šo stāvokli. 403. gadā pr.Kr. Sirakūzu Dionīsijs, uzskatot sevi aizsargātu no Kartāgas varas un no iekšējiem dumpjiem, nolēma vērsties pret Sicīlijas halkīdiešu pilsētām, un kļūstot par Naksas valdnieku, pateicoties karavadoņa Prokla nodevībai, viņš pārdeva visus tās iedzīvotājus vedzībā, noārdīja gan pilsētas mūrus, gan ēkas, bet tās teritoriju uzdāvināja kaimiņu sikuliem.

Tauromenija

Sikuli drīz vien izveidoja jaunu apmetni uz blakus esošā Tauru kalna, kura pakapeniski pārtapa par pilsētu Tauromeniju. Tas notika ap 396. gadu pr.Kr. un dažus gadus vēlāk sikuli joprojām parvaldīja šo citadeli. Tajā pat laikā Naksas un Katanas iedzīvotāji izveidoja savu kopienu, kas turējās kopā. 394. gadā pr.Kr. regijieši mēģināja nometināt tos Milā (mūsdienu Milacco), taču nesekmīgi, jo messēnieši viņus padzina arī no turienes, un no tā laikā, acīmredzot, tie izklīda pa dažādām Sicīlijas vietām. 358. gadā pr.Kr. Andromahs, vēsturnieka Timeja tēvs, atkal savāca naksiešu bēgļus no visām salas malām un nometināja tos Tauromenijā, kas kļuva par senās Naksas mantinieci. Attiecīgi, Plīnijs Vecākais runā par Tauromeniju, kā par to, kas agrāk saucās Naksa, kas nav visai pareizi. Jaunā pilsēta ātri vien kļuva nozīmīgāka, bet pati Naksas pilsēta, liekas, senatnē vairs netika apdzīvota. Taču altāra un Apollona Arhegeta svētnīcas vietu, kur tie atradās, turpināja atzīmēt, un tā tiek pieminēta karā starp Oktaviānu un Sekstu Pompeju Sicīlijā 36. gadā pr.Kr.

Apbūve

Arhaiskā pilsēta

Naksas plāns. Ar sarkanu iezīmēta arhaiskā apbūve, ar melnu klasiskā.

Naksas arhaiskā nama pamati pie dokiem.

Naksas senie doki.

Izrakumi ļāva izprast arhaiskā laika pilsētas apbūvi. Sākuma posmā pilsēta attīstījās galvenokārt piekrastē un ap 12-13 ha lielā platībā. Gadiem ritot pilsēta paplašinājās dziļāk sauszemē, un tika uzbūvēti aizsargmūri aizsardzībai no sauszemes uzbrukumiem. Mūriem, celtiem no rupjiem lavas iežiem, bija četri vārti sakariem ar ārpasauli. Mūru biezums pamatnē sastādīja ap 5 m. Pilsētas iekšpusē bija darbnīcas, dzīvojamie nami, sabiedriskās celtnes un sakrālās vietas. Galvenās ielas bija platākas un orientētas ziemeļu dienvidu virzienā, lai atvieglotu preču transportēšanu no ostas uz iekšējiem rajoniem. Pilsēta pletās uz pieticīga paaugstinājuma ap 700x550 m platībā, nobeidzoties ar Šiso ragu, un aizņemot 40 ha lielu laukumu, kas ziemeļaustrumos robežojās ar lielo līci, dabīgo Naksas ostu, bet dienvidos, austrumos un dienvidaustrumos ar garu pludmali, kurā pie mūriem ietek Santa Venera strauts, un tālāk, uz rietumiem, ar Akesina vai Asinosa upi, (mūsdienās Alkantara). No sākotnējo laiku kolonijas apmetnes, kas atradās, vispirms, klasiskās apbūves zonas ziemeļos, ir zināms tikai viens 4x4 m liels kvadrātveida nams, kas atradās aiz dokiem Šiso pussalas centrālajā daļā zem 5. gadsimta pr.Kr. platejas A (galvenā iela sengrieķu pilsētās). Šādi nami ir zināmi arī Megāras Hiblajā un Sirakūzās. No arhaiskā perioda līdz 476. gada pr.Kr. tika identificēti daži ceļu un namu izvietojumi, "temenoss" (sakrālais iecirknis) dienvidrietumu galā, kā arī dažādas svētnīcas pilsētā un ārpus tās. Starp svētnīcām varētu izcelt to, kas atrodas Santa Veneras labajā krastā, un kas bija dekorēta ar bagātīgu arhitektonisko terrakotu (īpaši izceļas iespaidīga arhaiskā frontona “gorgonejona” paliekas), un kas spriežot pēc visa tiek identificēta ar Apollona Arhegeta svētnīcu (ņemot vērā varbūtību, ka upes grīva varētu būt pirmo kolonistu izsēšanās sākotnējā vieta). Vēl var atzīmēt templi “C” Šiso pussalas centrā un "oikosu" ar 2,2x6,9 m lielām durvīm, kam ir saglabājusies pirmā akmens bloku rinda, un kura sienas, domājams, bija celtas no neapdedzinātiem ķieģeļiem. Īpašu uzmanību var pievērst 6. gadsimta pr.Kr. mūriem, kas stiepjas gar Santa Veneras krastu uz rietumiem un gar jūras piekrastes līniju uz dienvidiem, austrumiem un ziemeļaustrumiem. Visneskaidrākā vieta ir ziemeļrietumos, kur mūsdienu apbūve būtiski ir izmainījusi sākotnējās teritorijas ainu. Mūrim ir zināmi trīs vārti rietumu pusē, divi vārti dienvidos un vieni ziemeļaustrumos. Bez to vieniem rietumu vārtiem ir sargtornis. Arhaiskā nekropole nav zināma, izņemot divas dekorētas 6. gadsimta pr.Kr. beigu kapenes pilsētas ziemeļaustrumos.

5. gadsimta pr.Kr. pilsēta

Naksas arhaiskā perioda apbūve zem
5. gadsimta pr.Kr. ielu tīkla (gaišie akmeņi).

Pēc 475. gada pr.Kr. postījumiem pilsētu pārbūvēja pats Hierons vai arī viņa padzītie iedzīvotāji 466. gadā pr.Kr. pēc atgriešanās savā pilsētā pēc standartplāna, kas balstās uz trim platejām, no kurām centrālā plateja A ir platāka (9,5 m) par abām pārējām, bet ortogonālās ielas (šķērsielas) ir 5 m platas, izņemot sesto ielu (6,5 m). Rezultātā izveidojās ielu tīkls, kas orientēts ziemeļaustrumu-dienvidrietumu virzienos ar 175x39 m lieliem kvartāliem, izņemot tos, kuru normālo izmēru neļāva realizēt reljefa nelīdzenumi vai arī arhaisko temenosu iecirkņi, kuri netika pārkāpti. Regulārajos kvartālos novērojams četrdaļīgs dalījums garumā (klasiskā divdaļīgā dalījuma vietā): katra josla iekļāva 12 apbūves gabalus (9x12 m), namiem ar nedaudz ierobežotu platību, salīdzinot ar citām Sicīlijas pilsētām. Šiem kvartāliem krustojumos starp platejām un ortogonālajām ielām ir raksturīgas pastāvīgas no rietumu puses četrstūrainas pamatnes (1,5x1,25 m), kas sākotnēji bija apsegtas ar 0,8 m biezām plātnēm. Šo elementu funkcionālā nozīme joprojām nav skaidra. Vēl viena pilsētas īpatnība ir daudzās podniecības un koroplastikas darbnīcas gan pašā pilsētā, gan ārpus tās. Dažas no tām ir zināmas pilsētā (divas atrodas dienvidrietumu temenosā), bet lielākā daļa atrodas piepilsētas rajonos, dienvidrietumu pusē starp Santa Veneru un Alkantaru, un, vispirms, ziemeļaustrumos mūsdienu Giardini Naksas centrā (pie nobrauktuves no autostrādes) ar trim krāsnīm un mālu miekšķēšanas rezervuāriem. Klasiska nekropole atrodas pusceļā starp Santa Veneru un Alkantaru ar nedekorētām, klātām kapenēm.

Sakrālais iecirknis

Rietumu tempļa pamati.

Rietumu tempļa arhitektoniskā terrakota.

Sakrālā iecirkņa apaļā podnieku krāsns.

Šī arheoloģiskā zona iekļauj dienvidrietumu temenosu, aizsargmūru un pilsētas daļas. Temenoss ir ļoti plašs, un tā ir pirmā zināmā halkīdiešu koloniju svētnīca Sicīlijā. Nožogojuma siena ir izveidota poligonālā krāvumā, reizēm no ciklopisku izmēru blokiem, un tiem ir divas galvenās ejas – propileji, un abas klātas ar arhitektoniskās terrakotas plāksnēm. Ziemeļu propileji ir mazāki un ar dubultām durvīm. Visi temenosi, kas radās 6. gadsimtā pr.Kr. ielenc senāko sakrālo apgabalu, bet pēc tam tika iebūvēti pilsētas aizsargmūru sistēmā, tādējādi izveidojot savā ziņā pilsētas akropoli, bet ziemeļu propilejiem tika piešķirta monumentālas ieejas funkcija pilsētā, savukārt, dienvidu propileji gala rezultātā kļuva par īstiem pilsētas vārtiem.

Sakrālā iecirkņa iekšpusē ir zināmi divi tempļi. Iecirkņa ziemeļaustrumu galā atrodas nozīmīgākais templis ar nopietnu argumentāciju attiecināms kā Afrosīdijs, zināms pēc Appiāna, kam ir divas fāzes, no kurām viena tikai daļēji zināma no 7. gadsimta pr.Kr., bet otru 5. gadsimta pr.Kr. sākumā pārstāvēja 38x16 m liels "oikoss", iespējams pārbūvēts sakarā ar lielo rekonstrukciju, kura orientācija atšķiras no iepriekšējā tempļa orientācijas. Iecirkņa pretējā pusē atrodas augsts arhaiskais "sacellum" (nav redzams), bet par citu otršķirīgu celtņu eksistenci liecina arhitektoniskā terrakota ar klusējošu galvu antefiksiem. Šajā pašā rajonā, uz dienvidrietumiem no galvenā tempļa atrodas četrstūrains altāris ar trim pakāpieniem rietumu pusē, veidots poligonālā tehnikā, bet daudzās stēlas un mazie ziedokļi ar ziedojumu paliekām rotāja svētnīcu. Intensīva pielūgšana šeit notika starp 7. un 6. gadsimtu pr.Kr. par ko liecina daudzie atrastie votīvie materiāli, terrakota, statuetes, vietējā keramika un ieroči. Gar temenosa sienu ir savāktas daudzas tempļu arhitektoniskās terrakotas paliekas, ļaujot rekonstruēt celtņu dekoru, no kurām nozīmīgākās attiecas uz galveno templi ar īpatnējām dekoratīvām apmalēm, palmetām un lotosa ziediem.

Vēl sakrālajā iecirknī atrodas divas podnieku krāsnis (viena apaļa vāzēm, bet otra taisnstūraina flīzēm), kas piederēja svētnīcai un kalpoja kulta vajadzībām un celtņu apkalpošanai.

Kvartāli un aizsargmūris pie temenosa

Izejot caur ziemeļu propilejiem var pienākt pie blakusesošajiem kvartāliem ar jau pieminēto dalījumu nelielajos apbūves gabalos, kuros parasti ir neliels iebraucamais pagalms un nelielas istabas ap to.

Izejot caur pilsētas vārtiem, kas piekļaujas temenosam, un ejot gar aizsargmūri var nonākt pie rietumu vārtiem. Mūris ir būvēts daudz rupjākā tehnikā, nekā temenoss, no masīviem, rupji aptēsteim blokiem ar dubulto apšuvi un tas ir 4,6 m biezs (katra apšuve vidēji 1,8 m bieza), pildīts ar sausiem akmeņiem. Vārti no dienvidu puses papildināti ar vienīgo zināmo sargtorni (sliktā stāvoklī) un tam ir vairāk kā 2,5 m liels laidums.