Megāras Hiblaja
| Megāras Hiblaja | |
|---|---|
| Μέγαρα Ὑβλαῖα | |
 Megāras Hiblaja heroona paliekas | |
  Megāras Hiblaja | |
| Atrašanās vieta |
 Itālija |
| Reģions |
 Sicīlija |
| Koordinātas | 37°12′14″N 15°10′54″E / 37.20389°N 15.18167°EKoordinātas: 37°12′14″N 15°10′54″E / 37.20389°N 15.18167°E |
| Veids | Apdzīvota vieta |
| Vēsture | |
| Dibināšana | 728. gads pr.Kr. |
| Kultūras | grieķu |
| Piezīmes | |
| Stāvoklis | Drupas |
| Publiska piekļuve | Arheoloģiskais parks |
Megāras Hiblaja (sengrieķu: Μέγαρα Ὑβλαῖα) bija sengrieķu pilsēta Lielajā Grieķijā, Sicīlijas dienvidaustrumos, 20 km uz ziemeļrietumiem no Sirakūzām un apmēram 5 km uz ziemeļiem no mūsdienu Priolo Gargallostas, Sirakūzu brīvajā pašvaldību konsorcijā, Itālijā. Izrakumi atklāja dažas pilsētas daļas, kas pašlaik ir publiski pieejamas.
Pilsēta tika dibināja ap 728. gadu pr.Kr. un skaitījās viena no senākajām grieķu apmetnēm Sicīlijā. Tās uzplaukums notika arhaiskajā periodā 6. un 5. gadsimtā pr.Kr., bet šī perioda beigās 483. gadā pr.Kr. tā tika sagrauta. Pilsēta tika pārbūvēta mazākos izmēros ap 338. gadu pr.Kr., un galīgi tika izpostīta 214. gadā pr.Kr.
Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pirmais šīs kolonijas nosaukums varētu būt Ὕβλα Μικρά ("Hibla Mikra") jeb Mazā Hibla, lai to atšķirtu no "Hibla Mažore" (Lielā Hibla) vai Hibla Erea. Par to stāsta Bizantijas Stefans, kurš piemetina, ka megāriešus, par kuriem ir runa, sauca hiblas galeoti.
Grieķijas megāriešus sāka saukt par "hibliešiem" tāpēc, ka viņu polisa tika dibināta vietējā ķēniņa Hiblona teritorijā, un, attiecīgi, tā bija šī valdnieka atzīšanas zīme, kas viņiem šo zemi dāvāja. Taču pēc vēsturnieka Pausānija domām, Hiblas vārda izcelsme, savukārt, nāk no šāda nosaukuma sicīliešu dievības.
Klasiskajā laikā pilsētu sāka saukt Μέγαρα Ὑβλαῖα ("Megāras Hiblaja"). Megāras nosaukums nāk no tā fakta, ka grieķu kolonisti šādā veidā gribēja iemūžināt savu dzimto pilsētu Atikā.
Saskaņā ar dažiem tekstiem, kur Hērodots un Tukidīds runā par Ὕβλα ἡ Γελεᾶτις ("Hybla hē Geleâtis"), t.i. Hibla Geleate, viņi vienmēr ar to domā Megāras Hiblaju, ko apstiprina Bizantijas Stefana skaidrojums, saistot šo vietu ar to, ko teica pareģi Galeotu piezīmēs. Savukārt, citiem Hibla Geleate vārds saistās ar Gēlas koloniju, kas atradās mūsdienu Pjacca Armerina teritorijā.
Kad pilsēta pārstāja būt kā neatkarīga kolonija un nonāca Romas varā, latīņu valodā tā tika saukta Megara Hyblaea — latinizējot grieķu nosaukumu, kas tika lietots klasiskajā periodā. Mūsdienās itāļu valodā termins, ar kuru visbiežāk apzīmē šo koloniju un citē vēsturiskos tekstos, vārdnīcās un enciklopēdijās, ir Mègara Iblea.
Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Megāras Hiblaja, reizēm saukta par Megāru, atrodas līča malā Sicīlijas austrumu piekrstē apmēram 20 km uz ziemeļiem no Sirakūzām. Ziemeļos līcis norobežots ar Ksifonijas ragu, bet dienvidos ar Tapsosas pussalu. Piekrastē uz ziemeļiem no Megāras atrodas Katane, bet salas dziļumā ziemeļrietumos - Leontini.
Megāras Hiblajai nebija akropoles vai kādas citas dabiskas nocietinātas vietas. Pilsētas centrs jeb polisa tika izveidots arhaiskajā periodā piekrastē uz diviem plato ar ieplaku starp tiem. Pilsētas lielākā daļa atradās uz ziemeļu plato, bet vēlākā periodā tur izvietojās visa pilsēta. Dienvidu plato atradās apmēram 500 metrus uz dienvidiem no tā. Kopējā pilsētas platība bija ap 81 ha.
Teritorija, kuru parvaldīja Megāras Hiblajas pilsētvalsts, domājams, bija pazīstama kā Megarīda (Μεγαρίς). To veidoja piekrastes līdzenums uz ziemeļiem un dienvidiem no pilsētas, un, pēc aplēsēm, aizņēma apmēram 400 km² lielu platību. No Sirakūzu zemēm dienvidos to norobežoja Anapo upe, bet ziemeļos no Leontini zemēm Pantakja (mūsdienās Porkarijas upe). Šajā teritorijā bez polisas bija arī citas apmetnes, no kurām viena ir zināma ka Stilla, kur atradās reģiona rietumu daļas (frurion) cietoksnis. Megāras Hiblajas reģions senatnē bija slavens ar savu medu (meli), un starp citu ir uzskats, ka netālu esošā ciema Melilli nosaukums ir cēlies no šī vārda.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dibināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Netālu no Megāras Hiblajas Tapsosas pussalā periodā no vidējā bronzas laika līdz 15. gadsimtam pr.Kr. atradās apmetne. No agrā dzelzs laikmeta līdz 8. gadsimtam pr.Kr., iespējams, tur atradās tirdzniecības punkts, kurā, cita starpā, bija sakari arī ar mikēniešu kultūru Grieķijā un apmetni Kiprā, kas mūsdienās ir zināma kā Enkomi.[1]
Megāras Hiblajas polisu dibināja grieķu pārceļotāji no Megāras ap 728. gadu pr.Kr. Kā pārceļotāju vadonis tiek minēts Lamiss. Pēc Tukidīda domām, pilsēta tika dibināta apmēram tajā pašā laikā, kad halkīdieši dibināja Leontini. Par dibināšanas grūtībām Tukidīds stāsta sīkāk: Megāras iedzīvotāji sākumā apmetās netālu no Pantakjas upes grīvas vietā, kas ir zināma kā Trotilos. Pēc tam tie pārcēlās uz Leontini un kādu laiku tur dzīvoja kopā ar halkīdiešiem. Visbeidzot, tomēr, halkīdieši padzina megāriešus no Leontini, un tie devās uz Tapsosas pussalu, tuvāk Sirakūzām. Pēc Lamisa nāves viņi atkal pameta savu dzīvesvietu un pēc vietējā sikulu ķēniņa Hiblona apmetās vietā, kas vēlāk tika nosaukta par Megāras Hiblaju. Tā pilsēta ieguva savu nosaukumu par godu dzimtajai Megāras pilsētai un valdniekam Hiblonam.
Taču eksistē arī cita pilsētas dibināšanas vēsture. Pēc Efora Megāras Hiblajas dibināšanai vajadzēja notikt tajā pat laikā, kad halkīdieši dibināja Naksu, un abas šīs pilsētas radās pirms Sirakūzu dibināšanas 734. gadā pr.Kr., iespējams jau 750. gadā pr.Kr. Šādu viedokli atbalstīja arī Strabons. Megāras dibināšanas līderim, kā arī Naksai, vajadzēja būt atēnietim Teoklam (vai Tuklam). Tā bija interpretēta kā vēlāka versija, kurā atēnieši attaisnoja savu Sicīlijas kampaņu ar savu agrīno klātbūtni salā. Bet kopumā Tukidīda versija skaitījās varbūtīgāka.
Arhaiskais periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Par Megāras Hiblajas agrīno vēsturi no senajiem avotiem ir maz kas zināms. Un tomēr, acīmredzot, tā kļuva par plaustošu pilsētu tāpēc, ka apmēram simts gadus pēc savas dibināšanas, tās iedzīvotāji dibināja Selinunti kā savu apmetni salas rietumu galā. Un tā kļuva lielāka un nozīmīgāka, nekā tās dzimtā pilsēta. Arhaiskajā periodā pilsēta nekala savu naudu.
5. gadsimtā pr.Kr. Megāras Hiblaja dibināja savienību ar Sirakūzām un, cita starpā, palīdzēja tām karā pret Kamarinu. 483. gadā pr.Kr. tomēr tas viss beidzās ar karu pret Sirakūzām. Sirakūzu tirāns, Gelons, vispirms ilgi turēja pilsētu ielenkumā. Ieņemot pilsētu, viņš pārdeva verdzībā lielāko iedzīvotāju daļu, bet bagātākos un dižciltīgākos ļaudis izmitināja Sirakūzās. Pēdējo starpā bija arī komēdiju autors Epiharms, kurš ieguva izglītību Megāras Hiblajā, kaut arī pats nebija no turienes. Pati pilsēta tika izpostīta un pārstāja eksistēt kā patstāvīga polisa.
Klasiskais un romiešu periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Megāras Hiblaja klasiskā perioda lielāko daļu atradās izpostītā stāvoklī un nebija apdzīvota. Cita starpā Tukidīds apstiprināja, ka viņa laikā pilsēta vairs nepastāvēja. Taču sirakūzieši šeit apdzīvoja piekrastes zonu. Lamaks Sicīlijas kampaņas laikā 415. gadā pr.Kr., ieņemot šo vietu, piedāvaja šeit izveidot atēniešu jūras karabāzi. Taču šis priekšlikums netika realizēts. Vēlāk sirakūzieši paši nocietināja šo vietu, kurai vēlāk atēnieši vairākas reizes nesekmīgi uzbruka.
Timoleons no jauna apdzīvoja šo vietu ap 338. gadu pr.Kr. Pilsēta tika pārbūvēta, taču mazāka, nekā sākumā. 3. gadsimtā pr.Kr. tā kala savu naudu. Romieši nopostīja jauno pilsētu 214. gadā pr.Kr. Otrā pūniešu kara laikā. Neliela lauku apmetne šajā vietā pastāvēja līdz 6. gadsimtam, līdz šī vieta tika pilnībā pamesta.
Izrakumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Arheoloģiskie izrakumi šajā rajonā sākās 19. gadsimtā pilsētas kapos un turpinājās 20. gadsimtā, kad, cita starpā, tika atrakta svētnīca un pilsētas mūris.
Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Megāras Hiblajas vietā tika atrastas visu triju periodu paliekas, t.i. 6. gadsimta pr.Kr. arhaiskā perioda pilsēta, 340–214. gados pr.Kr. pārbūvētā hellēnisma perioda pilsēta un pieticīgākā apmetne, kas pastāvēja pēc tam. Arhaiskajā periodā pilsēta aizņēma kā ziemeļu, tā arī dienvidu plato, pie tam pilsētas nozīmīgākā daļa atradās uz ziemeļu plato. Vēlākā laikā uz ziemeļu plato daļas izvietojās visa pilsēta. Arī izrakumi koncentrējas uz ziemeļu plato.
Arhaiskā perioda pilsēta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Arhaiskā perioda pilsētas plānojums tiek datēts ar 6. gadsimta pr.Kr. otro pusi. Tādējādi, šis ir viens no senākajiem grieķu pilsētu plānošanas piemēriem. Pilsētas centrā atradās agora (viena no senākajām zināmajām agorām[2]), t.i. tirdzniecības centrs, kura izmeri ir 80 х 60 metri. Arī celtnes tiek datētas ar 6. gadsimta pr.Kr. otro pusi. Agorai no trim pusēm atradās ēkas. Ziemeļu pusē izvietojās liela stoja (kolonēta zāle), kuras izmēri sastādīja 42 х 5,8 metrus, bet austrumu pusē vēl viena stoja. Dienvidu pusē bija divi tempļi, no kuriem viens bija apmēram 16 х 6,5 metrus liels, bet otrs apmēram 7,5 х 2,5 metrus.
Agoras rietumu pusē no ziemeļiem uz dienvidiem gāja liela iela. Ielas otrā pusē atradās ēka, domājams heroons, kuru veidoja divi naosi jeb cellas, ar izeju uz agoru. Tās izmēri bija ap 13 х 9,8 metriem un, iespējams, celtne bija veltīta pilsētas dibinātāja, Lamisa, kultam. Nedaudz uz dienvidiem atradās ēka, iespējams, pritanejs, kurā bija trīs istabas un liels pagalms. Ēkas izmēri sastādīja apmēram 14 х 11 metrus. Dažādās pilsētas daļās tika atrasti daudzi tempļi un svētnīcas.
Dzīvojamie kvartāli izvietojās ap agoru. Tie tika sadalīti piecās zonās, iespējams, pēc sociālā statusa. Tika uzskatīts, ka tie atspoguļo Megāras dzimtās pilsētas sākotnējos piecus ciemus (komai). Rajona plānojumā galvenās ielas, viena ziemeļu-dienvidu virzienā un divas austrumu-rietumu virzienā, bija apmēram 5 metrus platas. Pārējās ielas bija apmēram 3 metrus platas. Hippodama plānojums nebija pilnīgs, bet bija samērā neprecīzs.
Arhaiskā perioda pilsēta 5. gadsimta pr.Kr. beigās bija apjozta ar mūri. Tas aizsargāja gan ziemeļu, gan arī dienvidu plato. Pilsētas ziemeļu, rietumu un dienvidu pusēs tika atrastas 6. un 5. gadsimta pr.Kr. kapenes.
Hellēniskā un romiešu perioda pilsēta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Atjaunotā hellēnisma laika pilsēta aizņēma tikai ziemeļu plato ziemeļaustrumu daļu. Lielā mērā tās plānojums atbilda arhaiskā perioda apbūves plānojumam. Pilsētas centrā tāpat bija agora, taču tā bija divreiz mazāka, nekā arhaiskajā periodā. Agoras ziemeļu pusē atradās stoja, kas bija celta Timoleona laikā, un doriksā stila templis ar joniskā stila iezīmēm, kurš, iespējams, bija veltīts Afrodītei. Dienvidu pusē atradās baseins, kas datēts ar 2. gadsimta pr.Kr. beigām. Dienvidaustrumu daļā atrastas nelielas 2. gasimta pr.Kr. svētnīcas paliekas. Daļa pilsētas bija apjozta ar steigā uzbūvētu mūri, kad ap 215. gadu pr.Kr. to apdraudēja romieši. Mūris bija aprīkots ar ar sargtorņiem un vārtiem, un sargāja apmēram 12 ha lielu teritoriju. Tā perioda kapenes tika atrastas izkaisītas pa visu pilsētu.
No perioda pēc 214. gada pr.Kr. tika konstatētas, galvenokārt, lauku mājas un lauksaimnieciskās darbības pēdas. Šī nelielā apmetne arī aizņēma tikai nenozīmīgu ziemeļu plato daļu.
Artefakti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Cita starpā pilsētas kapenēs tika atrasta liela kurosa marmora statuja, datēta ar apmēram 550. gadu pr.Kr., uz kuras uzraksts ar megāriešu (grieķu-sicīliešu) alfabētu identificē viņu kā ārstu Sombrotīdu, Mandrokla dēlu. Vēl tika atrasta daudzkrāsainā Megāras keramika, kuras izplatības maksimums bija 5. gadsimtā pr.Kr. Ir saglabajušies dažas ēku dekoratīvās daļas. Pilsēta atrastie artefakti ir izstādīti Sirakūzu arheoloģijas muzejā (Museo Archeologico Regionale Paolo Orsi).
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ De Angelis, Franco: The Evolution of Two Archaic Sicilian Poleis. Megara Hyblaia and Selinous, s. 38–43. Lincoln College, University of Oxford, 1996.
- ↑ Martin, R. 1974, 'Architecture of Crete, Greece, and the Greek World', in P. Luigi Nervi (ed.), Ancient Architecture: Mesopotamia, Egypt, Crete, Greece, Harry N. Abrams, Inc, New York, p. 336.