Pāriet uz saturu

Nikaragvas revolūcija

Vikipēdijas lapa
Nikaragvas revolūcija
Revolución Nicaragüense
Daļa no Aukstā kara

Revolūcijas 10. gadadienas svinības galvaspilsētā Managvā.
Datums1962.—1990.
(FSLN gāza diktatūru 1979. gada 19. jūlijā)
Vieta
Valsts karogs: Nikaragva Nikaragva
Iznākums

FSLN uzvara 1979. gadā

  • Somosu varas beigas
  • Kontru uzbrukumi
  • Demokrātiskas vēlēšanas 1984. gadā
  • Nacionālās opozīcijas savienības uzvara 1990. gada vēlēšanās
Karotāji

/ Valsts karogs: Nikaragva FSLN
Atbalsts:
Valsts karogs: Kuba Kuba[1]
Valsts karogs: Padomju Savienība Padomju Savienība[2]
Valsts karogs: Meksika Meksika[3]

Valsts karogs: Zviedrija Zviedrija[4]

Valsts karogs: Nikaragva Somosu diktatūra
(līdz 1979.)
Kontras
(1979.—1990.)
Atbalsts:
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV[5]
Valsts karogs: Hondurasa Hondurasa[6]
Valsts karogs: Saūda Arābija Saūda Arābija[7]
Valsts karogs: Izraēla Izraēla[8]

Valsts karogs: Panama Panama[9]

Nikaragvas revolūcija (spāņu: Revolución Nicaragüense un Revolución Popular Sandinista) ir notikumi Nikaragvā, kas sākās kā pretestība Somosu diktatūrai 1960. un 1970. gados, ko vadīja Sandīnistu nacionālās atbrīvošanas fronte (Frente Sandinista de Liberación Nacional, FSLN), turpinājās ar FSLN nākšanu pie varas 1979. gadā un cīņu pret kontrām līdz 1990. gadam, sandīnistiem vēlēšanās zaudējot.

Hronoloģija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ideja par revolūciju radās, iedvesmojoties no Kubas revolūcijas, un 1961. gadā izveidojās kreisi orientētā Sandīnistu nacionālās atbrīvošanas fronte (Frente Sandinista de Liberación Nacional) jeb FSLN. To nosauca Augusto Sandino vārdā, kurš 30 gadus iepriekš, cīnoties pret ASV ietekmi, bija kļuvis par Nikaragvas nacionālo varoni. FSLN dibinātāji bija aktīvisti no Nikaragvas Nacionālās autonomās universitātes: Karloss Fonseka, Silvio Majorga un Tomass Borhe. Frontes ideoloģiju nosauca par sandīnismu, bet biedrus iesauca par sandīnistiem.[10]

Cīņa pret diktatūru

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 20. gadsimta 70. gadiem FSLN bija ieguvusi pietiekamu atbalstu studentu un zemnieku vidū, lai varētu sākt militārus uzbrukumus. Sabiedrības atbalsts Frontei palielinājās arī tad, kad atklājās, ka starptautiskās palīdzības naudu, ko nosūtīja uz Nikaragvu, lai tā varētu atkopties no 1972. gada zemestrīces, kas nopostīja Managvu, ir piesavinājies Somosa. FSLN sāka saņemt atbalstu un palīdzību arī no Kubas. Sandīnistiem kļūstot spēcīgākiem, Somosa palielināja represijas un vērsās gan pret atsevišķiem cilvēkiem, gan ciematiem, par kuriem bija aizdomas, ka tie sadarbojas ar FSLN. Fronte neilgu laiku 70. gadu vidū sašķēlās izteiktos marksistos, Mao Dzeduna ideoloģijas piekritējos un mēreni kreisajos, kas bija gatavi sadarboties ar citiem, labējiem spēkiem, kas cīnījās pret diktatūru. Taču drīz vien FSLN atkal apvienojās un par dominējošo kļuva Daniela Ortegas vadītās mēreni kreisās grupas ideoloģija. 1976. gadā cīņas laikā tika nogalināts viens no FSLN dibinātājiem — Karloss Fonseka.[10][11]

Sandīnistu nacionālās atbrīvošanas frontes karogs

ASV atbalsts, kas Somosam bija svarīgs, lai noturētos pie varas, sāka samazināties, kad pienāca arvien vairāk ziņu par Nacionālās gvardes zvērībām un samazinājās atbalsts ASV iedzīvotāju vidū. 1979. gada 21. jūnijā ASV medija ABC News operators uzņēma šokējošu video no Managvas, kurā bija redzams, kā Nacionālās gvardes karavīrs liek nogulties uz zemes šī paša kanāla žurnālistam Bilam Stjuartam, žurnālists paklausa pavēlei, taču pēc dažām sekundēm karavīrs viņu turpat uz zemes nošauj. Video pēc tam Savienotajās Valstīs tika parādīts ziņās.[12] Tas izraisīja sašutumu ASV sabiedrībā un prezidentam Džimijam Kārteram nācās pārtraukt militāro palīdzību Somosam.[13]

Nākšana pie varas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mazāk kā mēnesi vēlāk, 1979. gada 19. jūlijā, FSLN gāza diktatūru un iegāja galvaspilsētā Managvā. Somosa bēga uz Maiami, līdzi paņemdams Valsts kasi.[14] Tika izveidota pagaidu valdība, kuru vadīja kādreizējās mēreni kreiso grupas vadītājs Daniels Ortega. Somosu režīms bija atstājis valsti izpostītu. Managvas ezers bija nedzīvs, jo tajā bija pesticīdi, toksiskais piesārņojums un nesavākti notekūdeņi. Somosas laikā ļoti maz tika ieguldīts bērnu izglītībā. Bērni parasti gāja strādāt plantācijās. Vidēji tikai 60% bērnu uzsāka mācības, bet tikai 22% no tiem turpināja mācīties līdz 7. klasei, kas bija pēdējā pamatskolas klase. Kad sandīnisti nāca pie varas, divas trešdaļas iedzīvotāju neprata lasīt. Tikai dažu gadu laikā sandīnisti panāca lasītprasmes īpatsvara palielināšanos līdz 86%.[15][16]

Kontras un demokratizācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Kontras

Amerikas Savienotās Valstis nevēlējās, lai Centrālamerikā būtu vēl kāda Kubai un Padomju Savienībai draudzīga valsts. Arī dabas resursu aizsargāšana un pārņemšana valsts īpašumā, ko īstenoja sandīnisti, traucētu ASV investoriem. Jau 1979. gadā ASV uzsāka apmācīt t.s. kontras (no spāņu valodas vārda contra-revolucionario jeb kontrrevolucionārs). Tās tika radītas, lai partizānu karā cīnītos pret sandīnistu valdību. Kontras galvenokārt bija bijušie Nacionālās gvardes karavīri. Tās nebija mazāk brutālas, tas izpaudās, piemēram, ar ekstremitāšu nogriešanu saviem pretiniekiem. 1985. gadā ASV prezidents Ronalds Reigans noteica tirdzniecības embargo Nikaragvai kā sodu par sandīnistu "agresīvajām darbībām Centrālamerikā".

1984. gadā notika demokrātiskas vēlēšanas, kurās, iegūstot 67% balsu,[17] uzvarēja FSLN, kura tagad bija kļuvusi par politisko partiju, un Daniels Ortega kļuva par prezidentu. Starptautiskie novērotāji atzina, ka vēlēšanas notikušas godīgi. Kontru karš turpinājās, taču Irānas-kontru skandāls lika Reiganam pārtraukt to finansēšanu. 1989. gadā Hondurasā notika sarunas un tika nolemts, ka 1989. gada 5. decembrī kontras tiks demobilizētas.[18][19][20][21]

1990. gada vēlēšanās FSLN zaudēja ASV finansētajai Nacionālajai Opozīcijas Savienībai, atpaliekot par 14,4%. Par prezidenti kļuva Violeta Čamorro.[22][23]

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ «The New Cuban Presence in the Caribbean» (angliski). American University. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 24. janvārī. Skatīts: 2017. gada 15. martā.
  2. ↑ «Soviets Sending Copter Support Teams to Aid Sandinistas, Pentagon Reports» (angliski). Los Angeles Times. Skatīts: 2017. gada 16. martā.
  3. ↑ «El apoyo de México al triunfo de la revolución sandinista: su interés y uso políticos» (spāniski). Universidad Michoacana de San Nicolás de Hidalgo. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 26. februārī. Skatīts: 2017. gada 16. martā.
  4. ↑ «Sweden, Nicaragua and the Sandinistas» (angliski). Lund University. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 8. augustā. Skatīts: 2017. gada 16. martā.
  5. ↑ «Human Rights and Policy Wrongs: United States Involvement in the Creation and Overthrow of the Somoza Regime» (angliski). Illinois Wesleyan University. Skatīts: 2017. gada 15. martā.
  6. ↑ «Contras Taking Refuge in Honduras» (angliski). The New York Times. Skatīts: 2017. gada 15. martā.
  7. ↑ «Appendix A: Background on United States Funding of the Contras» (angliski). Office of the Inspector General, U.S. Department of Justice. Skatīts: 2017. gada 15. martā.
  8. ↑ «EARLY ISRAELI OFFER TO CONTRAS RECALLED» (angliski). 'The New York Times. Skatīts: 2017. gada 16. martā.
  9. ↑ «The Contras, Cocaine, and Covert Operations» (angliski). The National Security Archive. Skatīts: 2017. gada 16. martā.
  10. ↑ 10,0 10,1 «The Rise of the FSLN». countrystudies.us. Skatīts: 2016-05-26.
  11. ↑ «Remembering Carlos Fonseca, Architect of the Sandinista Revolution». teleSurTv.net. Skatīts: 2016-05-26.
  12. ↑ «Somoza Guard Kills American». WashingtonPost.com. Skatīts: 2016-05-26.
  13. ↑ «History of Nicaragua». Nicaragua-Guide.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-04-10. Skatīts: 2016-05-25.
  14. ↑ «Managua Recalls Currency to Foil Treasury Looters». WashingtonPost.com. Skatīts: 2016-05-26.
  15. ↑ «Nicaragua Education». nicaragua.com. Skatīts: 2016-05-26.
  16. ↑ «The Impact of the Sandinistas on Nicaragua». jorian.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-05-20. Skatīts: 2016-05-26.
  17. ↑ «IN NICARAGUA». nytimes.com. Skatīts: 2016-05-26.
  18. ↑ «U.S. Endorses Contra Plan as Prod to Democracy in Nicaragua». Washington Post (arhīvs pqasb.pqarchiver.com). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-03-09. Skatīts: 2016-05-26.
  19. ↑ «The contra war in Nicaragua - Noam Chomsky». libcom.org. Skatīts: 2016-05-26.
  20. ↑ «ISSUE AND DEBATE; EMBARGO ON NICARAGUA APPEARS A LITTLE EFFECT». NYtimes.com. Skatīts: 2016-05-26.
  21. ↑ «1984: Sandinistas claim election victory». BBC. Skatīts: 2016-05-26.
  22. ↑ «Turnover in Nicaragua; NICARAGUAN OPPOSITION ROUTS SANDINISTAS; U.S. PLEDGES AID, TIED TO ORDERLY TURNOVER». NYtimes.com. Skatīts: 2016-05-26.
  23. ↑ «U.S. Aid Just Dribbles In to Nicaragua Opposition, but the Sandinistas Profit». NYtimes.com. Skatīts: 2016-05-26.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Nikaragvas_revolūcija&oldid=4104654"