Nikaragva

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Nikaragvas Republika
República de Nicaragua
Nikaragvas karogs Nikaragvas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
DevīzeEn Dios Confiamos   (spāniski)
"Mēs ticam Dievam"
[1]
HimnaSalve a ti, Nicaragua  (spāniski)
Paklanies tev, Nikaragva

Location of Nicaragua
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Managva
373) 12°09′N 86°16′W / 12.150°N 86.267°W / 12.150; -86.267
Valsts valodas spāņu valoda
Reģionālās valodas angļu un Amerikas indiāņu minoritāšu valodas
Etniskās grupas  69% metisi
17% baltie (pārsvarā spāņu, vācu, itāļu vai franču izcelsmes)
9% melnie
5% amerindiāņi
Valdība Prezidentāla republika
 -  Prezidents Daniels Ortega
 -  Viceprezidents Omārs Halsevenss
Neatkarība no Spānijas 
 -  Deklarēta 1821. gada 15. septembrī 
 -  Atzīta 1850. gada 25. jūlijā 
 -  Revolūcija 1979. gada 19. jūlijā 
Platība
 -  Kopā 130 373 km² (97.)
 -  Ūdens (%) 7,14
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2009. g. 5 891 199 (110.)
 -  Blīvums 42/km² (133.)
IKP (PPP) 2009. gada aprēķins
 -  Kopā $15,890 miljardi[2] 
 -  Uz iedzīvotāju $2688[2] 
Džini koef. (2007) 40,1 (vidējs
HDI (2009) 0,699 (vidējs) (120.)
Valūta Kordova (NIO)
Laika josla (UTC-6)
Interneta domēns .ni
ISO 3166-1 kods 558 / NIC / NI
Tālsarunu kods +505
1 Tiek izmantotas arī angļu un Karību jūras iezemiešu valodas.
2 Informācija no CIA World Fact Book

Nikaragva (spāņu: Nicaragua, izrunā: /nikaˈɾaɣwa/), oficiāli Nikaragvas Republika (República de Nicaragua), ir valsts Centrālamerikā. Robežojas ar divām valstīm: ziemeļos ar Hondurasu, bet dienvidos ar Kostariku. Nikaragvas galvaspilsēta ir Managva.

Nikaragvā dzīvo 5,89 miljoni iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa ir metisi. Oficiālā valsts valoda ir spāņu valoda, lai gan plaši izplatītas ir arī Amerikas pamatiedzīvotāju valodas un angļu valoda. Lielākā daļa iedzīvotāju ir kristieši, galvenokārt Romas katoļi, kā arī protestanti. Valūta ir Nikaragvas kordova (C$).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms spāņu ierašanās 16. gs. sākumā Nikaragvas teritorijā dzīvoja maijiem un actekiem radniecīgas Amerikas indiāņu tautas. Pirmie spāņi ieradās 1523. gadā. Pēc gada tika ierīkotas pastāvīgas apmetnes, arī pie Managvas ezera esošā tagadējā galvaspilsēta Managva. Sekoja cīņas starp dažādiem konkistadoriem par varu. 1538. gadā tika nodibināta Jaunspānijas vicekaraliste, kurā ietilpa arī tagadējās Nikaragvas teritorija. Centrālamerika izmantoja Spānijas impērijas vājumu pēc kara ar Franciju un 1821. gadā pasludināja neatkarīgu Centrālamerikas Federālo republiku. 1838. gadā tā izjuka un Nikaragva pasludināja neatkarību kā suverēna valsts ar demokrātisku pārvaldi.[3]

ASV iebrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

19. gadsimtā Amerikas Savienotajām Valstīm bija plāns Nikaragvā izbūvēt kanālu, kas savienotu Karību jūru ar Kluso okeānu. Kad to nolēma tomēr būvēt Panamā, Nikaragvas prezidents Hosē Santoss Selaja, kurš par prezidentu kļuva 1893. gadā, sāka sarunas par Nikaragvas kanāla būvēšanu ar Vāciju un Japānu.[4] 1909. gada oktobrī sākās pilsoņu karš, kurā nemiernieki vēlējās gāzt Selaju. Nemierniekus atbalstīja ASV, kuras baidījās no konkurences Panamas kanālam. Kad valdība izpildīja nāvessodu 500 nemierniekiem (t.sk. 2 ASV iedzīvotājiem), tā paša gada 18. novembrī ASV uz Nikaragvu nosūtīja savus karakuģus, aizbildinoties ar ASV pilsoņu un īpašumu aizsargāšanu. Selaja decembrī atkāpās. Pie varas nāca amerikāņiem draudzīgā Konservatīvā partija. ASV jūras flote pastāvīgi atradās Nikaragvā no 1912. līdz 1933. gadam.[3]

Augusto Sesars Sandino[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1927. gadā sākās partizānu karš ģenerāļa Augusto Sesara Sandino vadībā pret amerikāņiem draudzīgo Konservatīvās partijas valdību un ASV floti. 1933. gadā tika panākts, ka ASV izved savu floti, taču amerikāņi izveidoja Nacionālo gvardi, bruņoto policiju, ko trenēja ASV un ko radīja, lai aizsargātu ASV intereses. Par tās vadītāju iecēla ASV valdībai lojālo Anastasio Somosu Garsiju. Sandino noslēdza miera līgumu ar valdību. Partizānu karš beidzās apmaiņā pret amnestiju revolucionāriem. Somosa baidījās, ka Sandino varētu viņam pretoties, un 1934. gada 21. februārī Nacionālā gvarde viņu nolaupīja un nogalināja. [3]

Somosu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Somosa, izmantojot Nacionālo gvardi, panāca, ka prezidentam lojālo cilvēku vietā pieņem viņam tuvos. 1936. gadā prezidents atkāpās un tajā pašā gadā notikušajās vēlēšanās uzvarēja Somosa. 1937. gada 1. janvārī viņš oficiāli kļuva par prezidentu. Somosa valdība arī saņēma atbalstu no ASV. Lai noturētos pie varas, Somosa izmantoja Nacionālo gvardi: represēja politiskos oponentus, apspieda protestus, iecēla sev tuvos cilvēkus un ģimenes locekļus augstos amatos. Nacionālās gvardes represijas izpaudās pat ar politisko pretinieku mešanu Masajas vulkānā. Kad Anastasio Somosa Garsija nomira 1956. gadā, amatu ieņēma viņa dēls Luiss Somosa Devajle. Pēc viņa 1967. gadā par prezidentu kļuva otrs dēls - Anastasio Somosa Devajle.[3]

Nikaragvas revolūcija (1961–1990)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kubas revolūcijas iedvesmots, sākās partizānu karš pret Somosu dinastijas diktatūru. 1961. gadā izveidojās kreisi orientētā Sandīnistu nacionālās atbrīvošanas fronte (Frente Sandinista de Liberación Nacional) jeb FSLN. To nosauca Augusto Sandino vārdā, kurš 30 gadus iepriekš, cīnoties pret ASV ietekmi, bija kļuvis par Nikaragvas nacionālo varoni. FSLN dibinātāji bija aktīvisti no Nikaragvas Nacionālās autonomās universitātes: Karloss Fonseka, Silvio Majorga un Tomass Borhe. Frontes ideoloģiju nosauca par sandīnismu, bet biedrus iesauca par sandīnistiem.[5]

Līdz 20. gs. 70. gadiem FSLN bija ieguvusi pietiekamu atbalstu no studentiem un lauciniekiem, lai varētu sākt militārus uzbrukumus. Sabiedrības atbalsts Frontei palielinājās arī tad, kad atklājās, ka starptautiskās palīdzības naudu, ko nosūtīja uz Nikaragvu, lai tā varētu atkopties no 1972. gada zemestrīces, kas nopostīja Managvu, ir piesavinājies Somosa. FSLN sāka saņemt atbalstu un palīdzību arī no Kubas. Sandīnistiem kļūstot spēcīgākiem, Somosa palielināja represijas un vērsās gan pret atsevišķiem cilvēkiem, gan ciematiem, par kuriem bija aizdomas, ka tie sadarbojas ar FSLN. Fronte neilgu laiku 70. gadu vidū sašķēlās izteiktos marksistos, Mao Dzeduna ideoloģijas piekritējos un mēreni kreisajos, kas bija gatavi sadarboties ar citiem, labējiem spēkiem, kas cīnījās pret diktatūru. Taču drīz vien FSLN atkal apvienojās un par dominējošo kļuva Daniela Ortegas vadītās mēreni kreisās grupas ideoloģija. 1976. gadā cīņas laikā tika nogalināts viens no FSLN dibinātājiem - Karloss Fonseka.[6][5]

ASV atbalsts, kas Somosam bija svarīgs, lai noturētos pie varas, sāka samazināties, kad pienāca arvien vairāk ziņu par Nacionālās gvardes zvērībām un samazinājās ASV iedzīvotāju atbalsts. 1979. gada 21. jūnijā ASV medija ABC News operators uzņēma šokējošu video no Managvas, kurā bija redzams, kā Nacionālās gvardes karavīrs liek nogulties uz zemes šī paša kanāla žurnālistam Bilam Stjuartam, žurnālists paklausīja pavēlei, taču pēc dažām sekundēm karavīrs viņu turpat uz zemes nošauj. Video pēc tam Savienotajās Valstīs tika parādīts ziņās.[7] Tas izraisīja sašutumu ASV sabiedrībā un prezidentam Džimijam Kārteram nācās pārtraukt sūtīt Somosam militāro palīdzību.[3]

Daniels Ortega, pagaidu valdības vadītājs un vēlākais Nikaragvas prezidents

Mazāk kā mēnesi vēlāk, 1979. gada 19. jūlijā, FSLN gāza diktatūru un iegāja galvaspilsētā Managvā. Somosa bēga uz Maiami, līdzi paņemdams Valsts kasi.[8] Tika izveidota pagaidu valdība, kuru vadīja kādreizējās mēreni kreiso grupas vadītājs Daniels Ortega. Somosu režīms bija atstājis valsti izpostītu. Managvas ezers bija nedzīvs, jo tajā bija pesticīdi, toksiskais piesārņojums un nesavākti notekūdeņi. Somosas laikā bērnu skološanā tika ieguldīts ļoti maz. Bērni parasti gāja strādāt plantācijās. Vidēji tikai 60% bērnu uzsāka mācības, bet tikai 22% no tiem turpināja mācīties līdz 7. klasei, kas bija pēdējā pamatskolas klase. Kad sandīnisti nāca pie varas, divas trešdaļas iedzīvotāju neprata lasīt. Tikai dažu gadu laikā sandīnisti panāca, ka lasīt māk 86% iedzīvotāju.[9][10]

Kontras un demokratizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Kontras

Amerikas Savienotās Valstis nevēlējās, lai Centrālamerikā būtu vēl kāda Kubai un Padomju Savienībai draudzīga valsts. Resursu aizsargāšana un pārņemšana valsts īpašumā, ko īstenoja sandīnisti, arī traucētu ASV investoriem. Jau 1979. gadā ASV uzsāka trenēt t.s. kontras (no spāņu valodas vārda contra-revolucionario jeb kontrrevolucionārs). Tās tika radītas, lai cīnītos partizānu karā pret sandīnistu valdību. Galvenokārt kontras bija bijušie Nacionālās gvardes karavīri. Tās nebija mazāk brutālas, tas izpaudās, piemēram, ar ekstremitāšu nogriešanu saviem pretiniekiem. 1985. gadā ASV prezidents Ronalds Reigans arī uzlika tirdzniecības embargo pret Nikaragvu kā sodu par sandīnistu "agresīvajām darbībām Centrālamerikā".

1984. gadā notika demokrātiskas vēlēšanas, kurās, iegūstot 67% balsu[11], uzvarēja FSLN, kura tagad bija kļuvusi par politisko partiju, un Daniels Ortega kļuva par prezidentu. Starptautiskie novērotāji atzina, ka vēlēšanas notikušas godīgi. Kontru karš turpinājās, taču Irānas-kontru skandāls lika Reiganam pārtraukt to finansēšanu. 1989. gadā Hondurasā notika sarunas un tika nolemts, ka 1989. gada 5. decembrī kontras tiks demobilizētas.[12][13][14][15]

Pēc revolūcijas (1990–)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1990. gada vēlēšanās FSLN zaudēja ASV finansētajai Nacionālajai Opozīcijas Savienībai, atpaliekot par 14,4%. Par prezidenti kļuva Violeta Čamorro.[16][17]

2002. gadā Nikaragvā bija korupcijas skandāls. Arnoldo Alemans, Nikaragvas prezidents no 1997. līdz 2002. gadam, tika arestēts un notiesāts uz 20 gadiem par valsts naudas izmantošanu savas partijas vēlēšanu kampaņai.[18]

2006. gada vēlēšanās pēc 16 gadu pārtraukuma uzvarēja Daniels Ortega, iegūstot 38% balsu (Nikaragvas likumi paredz, ka otra vēlēšanu kārta netiek rīkota, ja vadošais kandidāts saņem vismaz 35% balsu un ir 5% priekšā nākamajam). 2011. gadā viņš tika pārvēlēts, šoreiz iegūdams 63% balsu.[19][20] Pasaulē šī prezidentūra pazīstama ar Nikaragvas kanāla būvniecības darbu uzsākšanu 2014. gadā sadarbībā ar Ķīnas kompāniju. Kritiķi saka, ka sālsūdens ieplūšana Nikaragvas ezerā, caur kuru tiks izbūvēts kanāls, radīs neatgriezeniskas sekas uz vidi. Citi norāda uz zemi, kuru zaudēs kanāla teritorijā dzīvojošie.[21] Taču Ortega ir teicis, ka kanāls esot vienīgais veids, kā valstij izbēgt no dziļās nabadzības.[22]

2016. gada 6. novembrī notiks vēlēšanas. Tajās savu kandidatūru pieteicis arī pašreizējais prezidents Daniels Ortega.[23][24]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Kā rakstīts uz Kordovas (banknotes un monētas); piemēram, Banco Central de Nikaragva
  2. 2,0 2,1 «Nikaragva». International Monetary Fund. Skatīts: 2009-04-22.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 «History of Nicaragua». Nicaragua-Guide.com. Skatīts: 2016-05-25.
  4. «United States Intervention, 1909-33». countrystudies.us. Skatīts: 2016-05-25.
  5. 5,0 5,1 «The Rise of the FSLN». countrystudies.us. Skatīts: 2016-05-26.
  6. «Remembering Carlos Fonseca, Architect of the Sandinista Revolution». teleSurTv.net. Skatīts: 2016-05-26.
  7. «Somoza Guard Kills American». WashingtonPost.com. Skatīts: 2016-05-26.
  8. «Managua Recalls Currency to Foil Treasury Looters». WashingtonPost.com. Skatīts: 2016-05-26.
  9. «Nicaragua Education». nicaragua.com. Skatīts: 2016-05-26.
  10. «The Impact of the Sandinistas on Nicaragua». jorian.com. Skatīts: 2016-05-26.
  11. «IN NICARAGUA». nytimes.com. Skatīts: 2016-05-26.
  12. «U.S. Endorses Contra Plan as Prod to Democracy in Nicaragua». Washington Post (arhīvs pqasb.pqarchiver.com). Skatīts: 2016-05-26.
  13. «The contra war in Nicaragua - Noam Chomsky». libcom.org. Skatīts: 2016-05-26.
  14. «ISSUE AND DEBATE; EMBARGO ON NICARAGUA APPEARS A LITTLE EFFECT». NYtimes.com. Skatīts: 2016-05-26.
  15. «1984: Sandinistas claim election victory». BBC. Skatīts: 2016-05-26.
  16. «Turnover in Nicaragua; NICARAGUAN OPPOSITION ROUTS SANDINISTAS; U.S. PLEDGES AID, TIED TO ORDERLY TURNOVER». NYtimes.com. Skatīts: 2016-05-26.
  17. «U.S. Aid Just Dribbles In to Nicaragua Opposition, but the Sandinistas Profit». NYtimes.com. Skatīts: 2016-05-26.
  18. «Nicaragua's former leader jailed». BBC. Skatīts: 2016-05-27.
  19. «Nicaraguans’ Votes Are In, and Ortega Is Back». NYtimes.com. Skatīts: 2016-05-27.
  20. «Nicaragua’s President Rules Airwaves to Control Image». NYtimes.com. Skatīts: 2016-05-27.
  21. «Panama Canal rival: work starts in Nicaragua amid fears over environment and role of China». theconversation.com. Skatīts: 2016-05-27.
  22. «Southern Nicaragua communities protest Ortega's canal plans». TicoTimes.net. Skatīts: 2016-05-27.
  23. «Nicaragua Announces General Elections for November 6». teleSurTv.net. Skatīts: 2016-05-27.
  24. «Daniel Ortega to Seek Nicaraguan Presidency for Seventh Time». PanamPost.com. Skatīts: 2016-05-27.