Nikolajs Engaličevs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Nikolajs Engaličevs
Николай Николаевич Енгалычев
Personīgā informācija
Dzimis 1915. gada 18. februārī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Sanktpēterburga, Krievijas impērija (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Miris 1981. gadā
Pilsonība Karogs: Latvija Latvija
Karogs: Itālija Itālija
Karogs: Kanāda Kanāda
Nodarbošanās šahists, inženieris, sabiedriskais darbinieks

Nikolajs Engaličevs (krievu: Николай Николаевич Енгалычев, itāļu: Nicola Engalicew, angļu: Nicolas Engalicev; 1930. gada 10. septembris Sanktpēterburga — 1981. gads) bija Latvijas, Itālijas un Kanādas šahists, inženieris un sabiedriskais darbinieks.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piedzimis krievu aristokrātu - kņaza Nikolaja Engaličeva (krievu: Николай Николаевич Енгалычев, 1878-1932/3) un Anastasijas Engaličevas (krievu: Анастасия Андреевна Енгалычева, 1892-1955) ģimenē. Pēc Oktobra revolūcijas māte ar bērniem pārcēlusies uz Latviju, bet tēvs palicis Padomju Krievijā, ticis represēts un 1930. gadu sākumā gājis bojā Solovku arhipelāga īpašajā nometnē.

1933. gadā beidzis Rīgas pilsētas krievu ģimnāziju, bet 1934. gadā iestājies Latvijas Universitātes inženierzinātņu fakultātē, kurā ar pārtraukumiem studējis līdz 1942. gadam.[1] 1937. gadā pirmo reizi piedalījies VI Latvijas šaha kongresā, kura 2. virsturnīrā dalījis 6.-7. vietu ar Ēriku Lazdiņu. 1938.-1939. gadā dienējis Latvijas armijā.[2] 1939. gada vasarā apprecējies ar Latvijas Nacionālās operas baleta solisti Veru Jakobi (krievu: Вера Петровна Якоби, 1910-2004), turklāt tajā pašā dienā arī Nikolaja Engaličeva brālis Andrejs apprecējies ar Veras Jakobi māsu Annu.[3][4] Drīz pēc kāzām Andrejs ar sievu aizbraucis strādāt par inženieri uz Beļģu Kongo un veiksmīgi izvairījies no Otrā pasaules kara notikumiem Eiropā. Pēc Latvijas okupācijas ticis represēts Nikolaja sievastēvs, Latvijā pazīstamais jurists Pjotrs Jakobi (krievu: Петр Николаевич Якоби, 1877-1941). Kara laikā izjukusi Nikolaja un Veras laulība, vēlāk Vera uzstājusies uz skatuves ar savas mātes uzvārdu Ļihačeva (krievu: Лихачёва).[5] 1943. gadā uzvarējis Rīgas pilsētas šaha ātrspēles čempionātā.[6] 1943. gadā piedalījies Latvijas meistarsacīkstes šahā, kurās ilgu laiku bijis 2. vietā, tomēr zaudējumi pēdējās divās kārtās likuši samierināties ar dalītu 3.-6. vietu. Otrā pasaules kara beigu posmā dienējis Vlasova krievu armijas štābā.[7]

Itālijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Otrā pasaules kara dzīvojis Romā. Iespējams, ka šeit jau mituši viņa radinieki, kas emigrējuši no Krievijas pēc Oktobra revolūcijas.[8] Beidzis inženierzinātnes studijas Romas universitātē. Strādājis Pasaules baznīcu padomē (angļu: World Council of Churches) par imigrācijas daļas vadītāju un palīdzējis arī daudziem latviešu emigrantiem, kas izceļojuši caur Itāliju uz citām valstīm.[9] 1947. gadā uzvarējis Romas pilsētas šaha čempionātā.[10] Divus gadus pēc kārtas bijis otrais Venēcijas nacionālajos šaha turnīros (1947, 1948).[11][12] 1950. gadā Sorento izcīnījis 2. vietu Itālijas šaha čempionātā, lai gan līdz turnīra priekšpēdējai kārtai bijis līderis un tikai zaudējums izšķirošajā partijā pret uzvarētāju Džordžo Porreku nav ļāvis kļūt par uzvarētāju. 1957. gada novembrī, kad Rīgas šahistu komanda (M. Tāls, A. Gipslis, J. Kļaviņš, A. Aleksandrovs, Z. Solmanis) viesojās Itālijā un sacentās ar Romas šahistu komandu, divās partijās cietis zaudējumu pret Aivaru Gipsli.[13] Par šo maču informācija parādījusies arī tā laika Padomju Latvijas presē, kur Engaličevs raksturots kā cilvēks, kurš "kādreiz dzīvojis Rīgā, tāpēc tālajā pilsētā Ģipslim bija patīkami dzirdēt latvisko «padodos»."[14] Interesanti, ka 1955. gadā tajā pašā laikrakstā "Par Atgriešanos Dzimtenē" Engaličevs tika parādīts klaji negatīvi, kā "amerikāņu, itāļu un pāvesta izlūkdienestu aģents", kas "nodarbojas ar emigrantu un pārvietoto personu vervēšanu amerikāņu izlūkošanas dienestam".[15]

Kanādā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1958. gada sākumā pārcēlies uz dzīvi Kanādā: sākumā uz Toronto, bet vēlāk uz Monreālu.[16] Arī Kanādā turpinājis ar labiem panākumiem piedalīties šaha turnīros. 1958. gadā uzvarējis Kvebekas šaha čempionātā.[17] Šaha turnīros piedalījies līdz 1970. gadu beigām. Miris 1981. gadā.[18]

Vietas Latvijas šaha čempionātā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. LVVA Studentu datubāze
  2. Laikraksts "Latvijas Kareivis", 20.10.1938
  3. Laikraksts "Сегодня", 31.07.1939
  4. Nikolaja Engaličeva kāzu fotogrāfija: pa kreisi Latvijas armijas formā
  5. Вера Лихачёва
  6. "Pavasaris RFK ļaužu sirdis", laikraksts "Sporta Pasaule", 29.03.1943
  7. Офицерский корпус Армии генерал-лейтенанта А.А.Власова 1944-1945
  8. Маргарита Павловна Енгалычева
  9. Laikraksts "Laiks", 15.02.1958
  10. "Latviešu šachista izcilie panākumi Itālijā", laikraksts "Latvju Vārds", 30.08.1947
  11. 28 settembre - 14 ottobre 1947
  12. 3-18 ottobre 1948
  13. Match Roma-Riga 1957
  14. "Rīgas šachistu triumfs Itālijā", laikraksts "Par Atgriešanos Dzimtenē", 18.11.1957
  15. "NDS virsotnes amerikāņu izlūkošanas dienestā", laikraksts "Par Atgriešanos Dzimtenē", 01.05.1955
  16. Circolo Scacchistico Genovese L. Centurini
  17. Quebec Open Winners
  18. Николай Николаевич Енгалычев р. 1915 ум. 1981

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Encyclopedia of Latvian chessplayers : 1900-2000 / compiled by Val Zemitis ; editors, J. Vitomskis ... [et al. ]. [ASV : b. n.], 2009 2 sēj. : il., portr. ; 29 cm.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]