Nikolajs Engaličevs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Nikolajs Engaličevs
Николай Николаевич Енгалычев
Personīgā informācija
Dzimis 1915. gada 18. februārī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Sanktpēterburga, Krievijas impērija (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Miris 1981. gadā
Pilsonība Karogs: Latvija Latvija
Karogs: Itālija Itālija
Karogs: Kanāda Kanāda
Nodarbošanās šahists, inženieris, sabiedriskais darbinieks

Nikolajs Engaličevs (krievu: Николай Николаевич Енгалычев, itāļu: Nicola Engalicew, angļu: Nicolas Engalicev; 1915. gada 18. februāris Petrograda — 1981. gads) bija Latvijas, Itālijas un Kanādas šahists, inženieris un sabiedriskais darbinieks.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piedzimis 1915. gadā Petrogradā kņaza Nikolaja Engaličeva (krievu: Николай Николаевич Енгалычев, 1878-1932/3) un viņa sievas Anastasijas (krievu: Анастасия Андреевна Енгалычева, 1892-1955) ģimenē. Pēc Oktobra revolūcijas māte ar bērniem pārcēlās uz Latviju, bet tēvs palika Padomju Krievijā un 1930. gadu sākumā gāja bojā Solovku salas GULAG nometnē.

1933. gadā viņš beidza mācības Rīgas pilsētas krievu ģimnāzijā, studēja Latvijas Universitātes inženierzinātņu fakultātē (1934–1942).[1] 1937. gadā pirmo reizi piedalījās VI Latvijas šaha kongresā, kura 2. virsturnīrā dalīja 6.-7. vietu ar Ēriku Lazdiņu. 1938.-1939. gadā dienēja Latvijas armijā.[2] 1939. gada vasarā apprecējās ar Latvijas Nacionālās operas baleta solisti Veru Jakobi (krievu: Вера Петровна Якоби, 1910-2004). Tajā pašā dienā arī viņa brālis Andrejs apprecējās ar Veras Jakobi māsu Annu.[3][4] un kopā ar sievu aizbrauca strādāt par inženieri uz Beļģu Kongo.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā represēja viņa sievastēvu juristu Pēteri Jakobi (krievu: Петр Николаевич Якоби, 1877-1941). Kara laikā izjuka Nikolaja un Veras laulība, vēlāk Vera uzstājās ar savas mātes uzvārdu Ļihačeva (krievu: Лихачёва).[5] 1943. gadā uzvarējis Rīgas pilsētas šaha ātrspēles čempionātā.[6] 1943. gadā piedalījās Latvijas meistarsacīkstes šahā, kurās ilgu laiku bijis 2. vietā, tomēr zaudējumi pēdējās divās kārtās likuši samierināties ar dalītu 3.-6. vietu.

Otrā pasaules kara beigu posmā Engaličevs dienēja Vlasova krievu armijas štābā.[7] Pēc kara dzīvoja Romā, iespējams, ka šeit jau mituši viņa radinieki, kas emigrējuši no Krievijas pēc Oktobra revolūcijas.[8] Beidzis inženierzinātnes studijas Romas universitātē. Strādājis Pasaules baznīcu padomē (angļu: World Council of Churches) par imigrācijas daļas vadītāju un palīdzējis arī daudziem latviešu emigrantiem, kas izceļojuši caur Itāliju uz citām valstīm.[9] 1947. gadā uzvarējis Romas pilsētas šaha čempionātā.[10] Divus gadus pēc kārtas bijis otrais Venēcijas nacionālajos šaha turnīros (1947, 1948).[11][12] 1950. gadā Sorento izcīnījis 2. vietu Itālijas šaha čempionātā, lai gan līdz turnīra priekšpēdējai kārtai bijis līderis un tikai zaudējums izšķirošajā partijā pret uzvarētāju Džordžo Porreku nav ļāvis kļūt par uzvarētāju. 1957. gada novembrī, kad Rīgas šahistu komanda (M. Tāls, A. Gipslis, J. Kļaviņš, A. Aleksandrovs, Z. Solmanis) viesojās Itālijā un sacentās ar Romas šahistu komandu, divās partijās cietis zaudējumu pret Aivaru Gipsli.[13] Par šo maču informācija parādījusies arī tā laika Padomju Latvijas presē, kur Engaličevs raksturots kā cilvēks, kurš "kādreiz dzīvojis Rīgā, tāpēc tālajā pilsētā Ģipslim bija patīkami dzirdēt latvisko «padodos»."[14] Interesanti, ka 1955. gadā tajā pašā laikrakstā "Par Atgriešanos Dzimtenē" Engaličevs tika parādīts klaji negatīvi, kā "amerikāņu, itāļu un pāvesta izlūkdienestu aģents", kas "nodarbojas ar emigrantu un pārvietoto personu vervēšanu amerikāņu izlūkošanas dienestam".[15]

1958. gada sākumā Engaličevs pārcēlās uz dzīvi Toronto, bet vēlāk uz Monreālu Kanādā.[16] Arī Kanādā turpinājis ar labiem panākumiem piedalīties šaha turnīros. 1958. gadā uzvarējis Kvebekas šaha čempionātā.[17] Šaha turnīros piedalījies līdz 1970. gadu beigām. Miris 1981. gadā.[18]

Vietas Latvijas šaha čempionātā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. LVVA Studentu datubāze
  2. Laikraksts "Latvijas Kareivis", 20.10.1938
  3. Laikraksts "Сегодня", 31.07.1939
  4. Nikolaja Engaličeva kāzu fotogrāfija: pa kreisi Latvijas armijas formā
  5. Вера Лихачёва
  6. "Pavasaris RFK ļaužu sirdis", laikraksts "Sporta Pasaule", 29.03.1943
  7. Офицерский корпус Армии генерал-лейтенанта А.А.Власова 1944-1945
  8. Маргарита Павловна Енгалычева
  9. Laikraksts "Laiks", 15.02.1958
  10. "Latviešu šachista izcilie panākumi Itālijā", laikraksts "Latvju Vārds", 30.08.1947
  11. 28 settembre - 14 ottobre 1947
  12. 3-18 ottobre 1948
  13. Match Roma-Riga 1957
  14. "Rīgas šachistu triumfs Itālijā", laikraksts "Par Atgriešanos Dzimtenē", 18.11.1957
  15. "NDS virsotnes amerikāņu izlūkošanas dienestā", laikraksts "Par Atgriešanos Dzimtenē", 01.05.1955
  16. Circolo Scacchistico Genovese L. Centurini
  17. Quebec Open Winners
  18. Николай Николаевич Енгалычев р. 1915 ум. 1981

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Encyclopedia of Latvian chessplayers : 1900-2000 / compiled by Val Zemitis ; editors, J. Vitomskis ... [et al. ]. [ASV : b. n.], 2009 2 sēj. : il., portr. ; 29 cm.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]