Nikolajs Prževaļskis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Nikolajs Prževaļskis
Никола́й Миха́йлович Пржева́льский
Nikolajs Prževaļskis
Personīgā informācija
Dzimis 1839. gada 12.aprīlis
Smoļenskas guberņas Kimborovas muiža
Miris 1888. gada 1. novembris
Karakolā (Prževaļska)
Tautība krievs
Zinātniskā darbība

Nikolajs Prževaļskis (krievu: Никола́й Миха́йлович Пржева́льский, dzimis 1839. gada 12. aprīlī Smoļenskas guberņā, miris 1888. gada 1. novembrī Karakolā) ir krievu ģeogrāfs, ceļotājs un virsnieks. Centrālāzijas pētnieks, kurš bija pirmais, kas šķērsojis plašos Centrālās Āzijas tuksnešus.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

N. Prževaļskis bija dzimis 1839. gada 12.aprīlī Smoļenskas guberņas Kimborovas muižā, miris 1888.gada 1.novembrī Karakolā (Prževaļskā). Pabeidzot Smoļenskas ģimnāziju, Prževaļskis iestājās armijā un pēc gada ieguva virsnieka pakāpi, bet nekad nebija komandējis vērā ņemamu militāru vienību. 1863. gadā viņš absolvēja Ģenerālštāba akadēmiju un pēc tam Varšavas junkuru skolā vadīja lekcijas par triju pēdējo gadsimtu ģeogrāfiskajiem atklājumiem, kā arī uzrakstīja vispārīgās ģeogrāfijas mācību grāmatu.[1] Savu mērķu sasniegšanai N. Prževaļskis ziedoja savu militāro karjeru un privāto dzīvi.[2] 1866. gadā pēc personīgā lūguma, Prževaļskis saņēma pavēli par ieskaitīšanu Ģenerālštābā un pārcelšanu uz Sibīrijas kara apgabalu.[1]

Prževaļska Centrālāzijas ekspedīcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms došanās uz Austrumsibīriju, Prževaļskis ieradās Pēterburgā pie krievu ģeogrāfa P. Semjonova-Tjanšanska, lai lūgtu Ģeogrāfijas biedrības atbalstu viņa pētījumiem Azijā, ko Semjonovs-Tjanšanskis arī apsolīja. No 1867. līdz 1869, gadam Prževaļskis ceļoja pa Usūrijas novadu, par ko vēlāk aprakstīja savā grāmatā «Ceļojums pa Usūrijas novadu». Tas viņa vārdu darīja Krievijā pazīstamu, tā dodot iespēju tālākiem ceļojumiem. No 1870 - 1885. gadam tika sarīkotas četras lielas, veiksmīgas ekspedīcijas uz Centrālo Āziju.[1]

Mongolijas ekspedīcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā – Mongolijas ekspedīcija ilga 3 gadus no 1870 - 1873. gadam. 1870. gada novembrī Prževaļskis kopā ar savu grupu atstāja Irkutsku un caur Kjahtu, pilsētu pie Krievijas un Ķīnas robežas, un Urgu (Ulanbatoru), šķērsojot Gobi tuksnesi, 1871. gada 2. Janvāri ieradās Pekinā. No turienes ekspedīcija devas ziemeļu virzienā un izpētīja Dalainora ezeru. Tālākajā ceļā ekspedīcija pārcēlās pār Huanhes upi, šķērsoja Ordosa tuksnesi un sasniedza Alašana tuksnesi, no kurienes atgriezās Kalgana (Džandzjakovā). 1872. gada pavasari ceļotāji atgriezās Alašanā, lai dažas dienas veltītu beznoteces sāļezera Kukunora izpētei, pārgāja pāri Burnhanbudas kalniem un nokļuva Tibetas ziemeļos, kur sagaidīja 1873.gadu. Atceļā Prževaļskis no Atlašana tuksneša caur Gobi austrumu daļu nonāca Urgā un 1837.gada rudenī atgriezās Irkutskā. [1]

Ekspedīcija ceļā pavadīja 34 mēnešus un bija nogājuši, apmēram, 11 832 kilometrus. Ekspedīcijas laikā, Prževalskis pēc acumēra uzzīmēja 5700 maršruta kilometru plānu, iezīmēja Centrālās Āzijas kartē vairāk nekā 20 kalnu grēdu, 7 lielus un vairākus mazus ezerus, savāca bagātīgu floras un faunas kolekciju. Savāktos materiālus ekspedīcijas laikā, Prževaļskis apkopoja grāmatā «Mongolija un Tangutu zeme», kas autoram atnesa pasaules slavu.[1]

Lobnoras un Džungārijas ekspedīcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Savā otrajā Centrālās Āzijas ekspedīcijā Prževaļskis devas 1876. gadā. No Kuļdžas, Ķīnas ziemeļrietumos, Prževaļskis kopā ar deviņiem ceļabiedriem 1876. gada augustā virzījās uz augšu pa Ili upes un tās pietekas Kungesas ielejām, un šķērsoja Austrumu Tjanšana galveno ūdensšķirtni. Ekspedīcija bija sasniegusi Tarimas upes lejteci un pirmo reizi aprakstīja šo, vēl nepazīstamo, upi. [1]

Ekspedīcijas atklājums bija Lobnora ezera izpēte un Altintaga kalnu grēdu. Slimības dēļ Prževaļskim neizdevās īstenot savu otro mēģinājumu sasniegt Tibetu caur Džungāriju un Hami oāzi. EkspedīcijaI atgriežoties Zaisana postenī, ceļotāji uzzināja, ka tika pieņemts lēmums atlikt ekspedīciju, jo radušies diplomātiski sarežģījumi ar Ķīnu. Nikolajs Prževaļskis bija spiests atgriezties Pēterburgā, kur 1878. gadā viņš tika ievēlēts par Pēterburgas Zinātņu akadēmijas goda locekli. Par Lobnoras un Džungārijas ekspedīciju Prževaļskis uzrakstīja grāmatu «No Kuļdžas pāri Tjanšanam un uz Lobnoru».[1]

Pirmā Tibetas ekspedīcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trešā Prževaļska ekspedīcija uz Centrālāziju sākās 1879. Gada pavasarī. Tās mērķis bija sasniegt Tibetas galvaspilsētu Lhasu. No Zaisanas ekspedīcija devās dienvidaustrumu virzienā, nonāca Hami oāzē, pārgāja pāri Naņšaņa kalnu rietumu daļai, kur atklāja kalnus, kas tika nosaukti par Humbolta grēdu un Ritera grēdu. Pēc tam ekspedīcija, caur Caidamas ieleju, devās uz dienvidrietumiem un iznāca Tibetas kalnienē. Tur ceļotājus pārsteidza dzīvnieku bari, kuri maz vai it nemaz nebaidījās no cilvēkiem. Uz dienvidiem, no Ņenčentanglas kalnu grēdas, 250 kilometrus no Tibetas galvaspilsētas Lhasas, ekspedīcija tika apturēta Tibetas ierēdņu dēļ, kas lika griezties atpakaļ. Lhasā bija izplatījušās baumas, ka krievi ar krievu ekspedīciju gribot nozagt Dalailamu. [1]

Atpakaļceļā Prževaļskis izmantoja iespēju izpētīt Huanhes upes augšteci, kā arī Kukunora ezeru un Naņšaņa kalnu austrumdaļu, un pēc tam 1880. gada rudenī caur Urgu atgriezās Kjahtā. Prževaļskis kartē iezīmēja vairāk nekā 4000 kilometru ceļa, atklāja jaunas dzīvnieku sugas un savāca bagātu botānisko kolekciju. Tibetas ekspedīcija tika aprakstīta viņa grāmatā «No Zaisanas cauri Hami uz Tibetu un Dzeltenās upes augšteci” (1883).[1]

Otrā Tibetas ekspedīcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ceturtă Prževaļska ekspedicija uz Centrālāziju sākās 1883. gada rudenī līdz 1885. gada rudenim. Izgājuši no Kjahtas, ekspedīcija šķērsoja Gobi centrālos rajonus un sasniedza Kukunora ezeru. Tālāk ceļotāji devās uz Huanhes un Jandzi upes augšteci, šķērsoja Caidamas ieplakas dienviddaļu un izpētīja Kuņluņa kalnu sistēmu. Prževaļska ekspedīcija pārziemoja pie Lobnora ezera, bet 1885. gada pavasarī ekspedīcija devās tālāk gar Taklamakana tuksneša dienvidu malu uz Hotana oāzi. 1885. gada novembrī ieradās Karakolā (Prževaļskā) Isikula austrumu krastā. Ekspedīciju Prževaļskis aprakstīja grāmatā «No Kjahtas uz Dzeltenas upes izteku, Tibetas ziemeļu nomales pētīšana un celš pāri Tarimas baseinu» (1888). [1]

Ekspedīcijas laikā Prževaļskim un viņa ceļa biedriem bieži vien atgadījās situācijas, kad tie atradās uz izdzīvošanas robežas: viņi cieta badu, salu, nepanesamu karstumu un slāpes, bija spiesti atvairīt bruņotu laupītāju uzbrukumus un pārciest visdažādākās grūtības.[1]

Piektā un pēdējā ekspedīcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1888. gadā Prževaļskis organizēja piekto un pēdējo ekspedīciju sava dzīves laikā pa Centrālo Āziju. Karavāna nonāca pie Karakolas (Prževaļska), kur Prževaļskis, iedzerdams Ču upes ūdeni, saslima ar vēdertīfu. Pēc desmit dienām viņš nomira.

Slavenā ceļotāja pēdējie vārdi bija: «Apglabājiet mani Isikula krastā. Uzraksts lai būtu vienkāršs: ceļotājs Prževaļskis. Šķirstā mani guldiet ekspedicijas apģērbā.»[1]

Prževaļska ieguldījums zinātnē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaut Prževaļskim neizdevās sasniegt Tibetas aizliegto galvaspilsētu Lasu, Prževaļska ģeogrāfijas atklājumi tiek plaši atzīti, tostarp arī Apvienotajā Karalistē. Karaliskā ģeogrāfijas biedrība pozitīvi izteicās par to, ka Prževaļskis pievērsa Centrālāzijas reģionam tik lielu uzmanību kā ne viens cits kopš Marko Polo laikiem. [2]

Āzijas izpētes vēsturē Prževaļskis izveidoja jaunu laikmetu, šķērsodams vismazāk pazīstamās Centrālās Āzijas daļas. Viņa ekspedīciju maršrutu kopējais garums pārsniedza 31 tūkstoti kilometru. Ceļotājs astronomiski bija noteicis 63 punktu koordinātes, atklāja nezināmus kalnus, ezerus, upju iztekas. Prževaļskis iepazīstināja Eiropas zinātni ar daudzu nepazīstamu tautu dzīvi. Viņš atklāja 217 jaunas augu sugas, desmitiem jaunu dzīvnieku sugu. [1]

Prževaļska vārdā tika nosaukta pilsēta Prževaļska, kalnu grēda Kuņluņā, šļūdonis Altajā u.c. ģeogrāfiskie objekti, kā arī augu un dzīvnieku sugas, starp tām slaveno savvaļas zirgu "Prževaļska zirgs".[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 1,11 1,12 1,13 Arnolds Goba. Pasaules apceļotāji un jaunatklājēji. LIELO ĢEOGRĀFISKO ATKLĀJUMU TRIUMFS UN TRAĢISKUMS. Rīga : Izdevniecība Avots, 2006. 387–390. lpp. ISBN 9984-757-85-4.
  2. 2,0 2,1 Robins Henberijs-Tenisons. SEPTIŅDESMIT PASAULES IZCILĀKIE CEĻOJUMI. Rīga : Zvaigzne ABC, 2007. 222–223;225. lpp. ISBN 978-9984-40-227-7.