Vācu valoda
| Vācu valoda (Deutsch) | ||
|---|---|---|
| Izruna: | IPA: [dɔɪ̯tʃ] | |
| Valodu lieto: | Vācija, Austrija, Šveice, Lihtenšteina, Luksemburga, daļēji Beļģija un Itālija | |
| Reģions: | Viduseiropa, Rietumeiropa | |
| Pratēju skaits: | Dzimtā valoda: ap 105 milj. Svešvaloda: ap 80 milj. | |
| Reitings: | 10 | |
| Valodu saime: | Indoeiropiešu Ģermāņu Rietumģermāņu Vācu valoda | |
| Rakstība: | Latīņu alfabēts (vācu ortogrāfija) | |
| Oficiālais statuss | ||
| Oficiālā valoda: |  Austrija Beļģija Bolcāno, Itālija Vācija Lihtenšteina Luksemburga Šveice Eiropas Savienība (oficiālā un darba valoda)
Oficiāls statuss arī:
Minoritātes valoda: | |
| Regulators: | nav oficiāla regulatora | |
| Valodas kodi | ||
| ISO 639-1: | de | |
| ISO 639-2: | ger (B) | deu (T) |
| ISO 639-3: | dažādi: deu — Mūsdienu vācu valoda gmh — Vidusaugšvācu goh — Vecaugšvācu gsw — Šveices vācu swg — Švābu gct — Kolonijas wae — Vallisiešu bar — Austriešu-bavāriešu yid — Jidišs mhn — Mokeno nds — Lejasvācu sxu — Augšsaksijas cim — Kimbru sli — Lejassilēziešu wep — Vestfāliešu pdt — Plautdīčs pfl — Pfalciešu vmf — Mainas franku ksh — Kelšs pdc — Pensilvānijas vācu geh — Huteriešu ltz — Luksemburgiešu rip — Ripuāriešu uln — Unzerdeičs | |
  Vācu valodas izplatība
| ||
| Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus. | ||
.svg){kind=small}
Vācu valoda (Deutsch) ir rietumģermāņu valoda, viena no pasaulē izplatītākajām valodām. Sevišķi daudz vācu valodas pratēju dzīvo Viduseiropā. Tā ir dzimtā valoda vāciešiem, austriešiem, lihtenšteiniešiem, daļai šveiciešu, luksemburdziešu un beļģu. Vācu valoda ir visizplatītākā dzimtā valoda ES pilsoņiem.[2] Tā ir arī populāra svešvaloda skolās, it sevišķi Eiropā, ASV un Japānā.
Vācu valoda ir viena no sešām oficiālajām Apvienoto Nāciju Organizācijas darba valodām un viena no trim darba valodām Eiropas Komisijā.
Vēsturiskā perspektīvā vācu valodai ir bijusi būtiska loma zinātnē, filozofijā, literatūrā un mūzikā. Daudzi slaveni zinātnieki un domātāji, piemēram, Alberts Einšteins, Johans Volfgangs fon Gēte un Frīdrihs Nīče, ir veidojuši savus darbus vācu valodā. Mūsdienās vācu valoda ir svarīga arī ekonomikā un tehnoloģijā, pateicoties Vācijas kā vienas no pasaules vadošajām industriālajām un zinātniskajām lielvalstīm lomai.
Vācu valodā ir vairākas dialektu grupas, kuras iedala augšvācu un lejasvācu dialektos. Standarta vācu valoda (Hochdeutsch) ir balstīta uz augšvācu dialektiem, un tā tiek izmantota oficiālos dokumentos, izglītībā un plašsaziņas līdzekļos.
Literāras valodas veidošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latviešu tulkotājs un filologs Valdis Bisenieks uzskata, ka vācu valoda ir īpatnēja ar to, ka tās literārā valoda nav veidojusies dabiski kā citām valodām, par pamatu ņemot vienu konkrētu dialektu, bet gan radīta mākslīgi, sākot ar Luteru un beidzot ar Teodora Zība aktieriem paredzēto “Skatuves izrunas vārdnīcu”, kas guva tādu vācu atsaucību, ka kļuva par izrunas vispārēju paraugu. Luters no dažādiem vācu valodas dialektiem ņēma dažādus vārdus, un tā tas ir it kā mākslīgi, bet tomēr kaut kā tik dabiski iegājies, un tur, kur iespējami varianti, rodas visas dažādās nozīmes.[3]
Ģeogrāfiskā izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Eiropa
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vācu valoda galvenokārt izplatīta Vācijā (tā ir dzimtā valoda vairāk nekā 95% šīs valsts iedzīvotāju), Austrijā (89%) un Šveicē (64%). Tā ir dzimtā valoda arī lielākajai daļai Lihtenšteinas un Luksemburgas iedzīvotāju.
Pārējā Eiropā daudz vācvalodīgo dzīvo Itālijas ziemeļos, Beļģijas austrumos, un Francijā, Elzasas reģionā. Vācu valoda plaši izplatīta arī vairākos ciematos Dānijas dienvidos.
Mazākās vācvalodīgo kopienas atrodas Čehijā, Ungārijā, Polijā, Rumānijā, kā arī Krievijā un Kazahstānā, uz kurieni vācieši tika izvesti Otrā pasaules kara laikā. Daļa no tiem atgriezās dzimtenē 1980. un 1990. gados. Vēl mazākas vācvalodīgas kopienas atrodas Bulgārijā, Kiprā, Grieķijā, Izraēlā, Itālijā, Marokā, Nīderlandē, Portugālē, Skandināvijā, Spānijā, Turcijā, Apvienotajā Karalistē un bijušajā Dienvidslāvijā (Bosnijā, Serbijā, Ziemeļmaķedonijā, Horvātijā un Slovēnijā).
Ārpus Eiropas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ārpus Eiropas visvairāk vācvalodīgo dzīvo Savienotajās Valstīs, Kanādā, Brazīlijā un Argentīnā. Samērā daudz vācvalodīgo dzīvo arī bijušajās vācu kolonijās, piemēram, Namībijā.
Gramatika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vācu alfabētā ir 26 latīņu alfabēta burti. Burti ar umlautu (ä, ö, ü) un ligatūra ß alfabētā iekļauti netiek. Līdz 20. gadsimta sākumam oficiāli tika izmantots gotiskais šrifs. Pašreizējo rakstību sāka lietot 19. gadsimtā, bet pēc revolūcijas 1918. gadā to apstiprināja oficiāli. Gotisko rakstību nesekmīgi centās atjaunot Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija, bet mūsdienās tai ir tikai dekoratīva nozīme.
Īpašvārdu atveidošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vācu valodas īpašvārdu atveidošana latviešu valodas vidē tiek veikta pēc fonētiskās transliterācijas principa ievērojot latviešu valodas tradīcijas vācu īpašvārdu atveidošanā. Vācu valodas alfabēta burti un burtkopas tiek pārlikti latviešu valodas ortogrāfijā, pakļaujot šos vārdus gramatizācijai.
Pēc šiem noteikumiem atveido vācu, austriešu, daļas šveiciešu vai šo tautu izcelsmes cilvēku personvārdus, kā arī ģeogrāfiskos nosaukumus Vācijā, Austrijā, Lihtenšteinā, daļā Šveices, Beļģijas un Itālijas (Dienvidtirolē). Pēc vācu valodas atveides principiem atveidojami arī atsevišķi vietvārdi Namībijā, Brazīlijā, Kanādā. Atsevišķās situācijās pēc vācu valodas principiem atveido arī Francijas austrumu reģionu Elzasas un Lotringas ģeogrāfiskos nosaukumus. Tradicionāli pēc vācu valodas principiem atveidojami vāciskas izcelsmes nosaukumi Krievijā.
Pēc vācu valodas principiem atveidojami arī jidiša izcelsmes personvārdi.
Vācu izcelsmes personvārdi sastopami arī daudzās citās valstīs. Atveidojot citu pasaules reģionu vācu izcelsmes personu vārdus, jāņem vērā šajā zemē pieņemtā izrunas vai atveides prakse, lai arī latviešu valodā tradicionāli kā primārie tiek lietoti vācu atveides principi.
Atsauces un piezīmes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 24. jūnijā. Skatīts: 2008. gada 24. jūnijā.
- ↑ Runājot Eiropas valodā — Valodas Eiropas Savienībā Arhivēts 2012. gada 27. oktobrī, Wayback Machine vietnē. (latviski)
- ↑ «Kur nevarēja nekas sanākt, tur nesanāca». Rīgas Laiks (latviešu). Skatīts: 2018-12-04.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vācu valoda.
- Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
 | Šis ar valodniecību saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
 |
Vācu valodas Vikipēdija, brīvā enciklopēdija |
| ||||||||||
|