Pāriet uz saturu

Oleha Ļaško Radikālā partija

Vikipēdijas lapa
Oleha Ļaško Radikālā partija
Радикальна партія Олега Ляшка
Dibināta 2010
Ideoloģija populisms, ukraiņu nacionālisms, ekonomiskais nacionālisms, eiroskeptisms
Mājaslapa
https://liashko.ua/

Oleha Ļaško Radikālā partija (ukraiņu: Радикальна партія Олега Ляшка), agrāk Ukrainas Radikāli demokrātiskā partija, ir Ukrainas politiskā partija, kuru vada Olehs Ļaško.[1]

2012. gada parlamenta vēlēšanās partija ieguva vienu vietu,[2] 2014. gada vēlēšanās — 22 vietas,[3] bet 2019. gada vēlēšanās — nevienu vietu.[4]

Ideoloģija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Partija atbalsta plaša mēroga ekonomiskās un sociālās reformas Ukrainā, aktīvi popularizē Ukrainas kultūru un produkciju visā pasaulē. Tāpat Radikālās partijas pārstāvji ir diezgan atturīgi pret Ukrainas tuvināšanos Eiropas Savienībai, dažkārt pat izsaka pret Eiropu un eiroskeptiskus paziņojumus, kā arī iebilst pret Ukrainas iestāšanos NATO.[5][6] Daudzi eksperti apsūdz partiju un Olehu Ļaško personīgi pārmērīgā populismā un pat darbībā Krievijas varas iestāžu labā, jo daži "radikāļi" Eiropas integrāciju dēvē par "pilnīgu izgāšanos" un ierosina atjaunot attiecības ar Krieviju ekonomiskās atdzimšanas interesēs.

Partija ir solījusi ar "dakšām" attīrīt valsti no oligarhiem, tā arī ierosina paaugstināt nodokļus oligarhu ražotajiem produktiem un ieviest krīzes nodokli.[7]

Radikālā partija vēlas atbruņot Ukrainu ar kodolieročiem un lobēja kara Donbasā izbeigšanu, izmantojot spēku.[8][9]

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ukrainas Radikāli demokrātiskā partija tika dibināta 2010. gada 18. augustā Mikolajivā notikušajā dibināšanas kongresā. Ukrainas Tieslietu ministrija to reģistrēja 2010. gada 28. septembrī.[10] Dibināšanas laikā partiju vadīja Vladislavs Telipko. No 2011. gada 1. jūnija tā bija pārstāvēta 24 no 27 Ukrainas reģioniem.

2011. gada 8. augustā par partijas vadītāju tika ievēlēts Olehs Ļaško, neatkarīgs Augstākās Radas deputāts, un partija mainīja nosaukumu uz Oleha Ļaško Radikālā partija.[11]

2012. gada 7. augustā notika Radikālās partijas priekšvēlēšanu kongress, kurā tika apstiprināts vēlēšanu saraksts ar 197 cilvēkiem un 30 partijas kandidātiem 2012. gada parlamenta vēlēšanām vairākuma vēlēšanu apgabalos. Partijas līderis nolēma kandidēt vēlēšanās vairākuma vēlēšanu apgabalā Nr. 208 savā dzimtajā Čerņihivas apgabalā.

Šajās vēlēšanās Radikālā partija sadarbojās ar Pidkarpatu Krievzemes pamatiedzīvotāju kongresu, kas iestājās par autonomiju Aizkarpatu apgabalam un par rusīnu atzīšanu par atsevišķu tautu no ukraiņiem.

Tomēr 2012. gada Augstākās Radas vēlēšanās Radikālā partija ieguva tikai 1,08 % balsu.[12] Vēlētāju 5% barjeru partija pārvarēja tikai Čerņihivas apgabalā (10,69% un 5. vieta). Pārējās apgabalos tās atbalsts bija mazāks par 2% vēlētāju. VII sasaukuma Augstākās Radas vēlēšanās partiju pārstāvēja tikai tās līderis Olehs Ļaško, kurš uzvarēja vienmandāta vēlēšanu apgabalā Nr. 208 (55,67 %).

Radikālās partijas piektais ārkārtas kongress 2014. gada 5. martā izvirzīja Olehu Ļaško par prezidenta amata kandidātu 2014. gada 25. maija vēlēšanām. Saskaņā ar vēlēšanu rezultātiem Ļaško ierindojās 3. vietā, saņemot 8,32 % balsu.[13]

2014. gada maijā notikušajās Kijivas pilsētas domes vēlēšanās partijas sarakstos bija iekļauti vairāki cilvēki, kuri iepriekš bija bijuši neonacistiskās Sociālās nacionālās asamblejas vadības locekļi.[14]

Pēc 2014. gada 26. oktobra parlamenta vēlēšanām partija saņēma 7,44% (1 173 131 balsis).[15] 4. novembrī partija iesaistījās Petro Porošenko bloka, Tautas frontes, Pašpalīdzības un Batkivščina koalīcijas līguma izstrādē; sarunās to pārstāvēja Igors Popovs. 27. novembrī tika izveidota koalīcija "Eiropas Ukraina" ar 302 deputātiem.

2. decembrī par Ukrainas vicepremjerministru infrastruktūras jautājumos tika iecelts Radikālās partijas pārstāvis Valērijs Voščevskis. 11. decembrī Ukrainas Augstākā Rada iecēla Radikālās partijas pārstāvjus Serhiju Skuratovski un Serhiju Ribalku par būvniecības, pilsētu attīstības un mājokļu un komunālo pakalpojumu, kā arī finanšu politikas un banku komitejas vadītājiem, par ko balsoja 247 deputāti.

2015. gada 1. septembrī Olehs Ļaško paziņoja par partijas izstāšanos no koalīcijas un pāreju opozīcijā sakarā ar to, ka balsojumā par likumprojektu par Ukrainas Konstitūcijas grozījumiem attiecībā uz decentralizāciju pirmajā lasījumā tā apvienojās ar Opozīcijas bloku, kā arī "oligarhu grupu pārstāvjiem".[16] Saistībā ar to no amata atkāpās trīs Augstākās Radas komiteju priekšsēdētāji, kurus izvirzīja partija, un valdības vicepremjers.

2016. gada septembrī Nacionālā korupcijas novēršanas aģentūra nolēma piešķirt partijai 8,454 miljonus hrivnu (25% no kopējā ikgadējā valsts finansējuma), pamatojoties uz likumu par partijas valsts finansējumu.

Radikālā partija 2019. gada 21. janvārī izvirzīja Olehu Ļaško par kandidātu Ukrainas prezidenta vēlēšanām.[17] 2019. gada prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā Ļaško ieņēma septīto vietu ar 5,48% balsu.[18]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ «Политическая партия «Радикальная Партия Олега Ляшко» — информация, рейтинг, история, Выборы в Украине, Ukraine Elections». ukraine-elections.com.ua. Skatīts: 2024-03-31.
  2. ↑ «Party of Regions gets 185 seats in Ukrainian parliament, Batkivschyna 101 - CEC». web.archive.org. 2020-06-20. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-06-20. Skatīts: 2024-03-31.
  3. ↑ «Poroshenko and Yatsenyuk’s parties maneuver for lead role in coalition - Oct. 29, 2014 | KyivPost». web.archive.org. 2018-11-01. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-11-01. Skatīts: 2024-03-31.
  4. ↑ «Вибори до Верховної Ради України 2019. Результати підрахунку голосів | Українська правда». web.archive.org. 2019-08-14. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-08-14. Skatīts: 2024-03-31.
  5. ↑ «Ляшко "наванговал" развал ЕС и выступил против членства в НАТО». ТСН.ua (krievu). 2016-08-05. Skatīts: 2024-03-31.
  6. ↑ «Ляшко о вступлении в НАТО: "Я думаю, наше будущее в нейтралитете" Источник: https://censor.net/ru/n400599».
  7. ↑ «The Communist Party May Be on Its Last Legs, But Social Populism is Still Alive - The Ukrainian Week» (en-US). 2014-10-23. Skatīts: 2024-03-31.
  8. ↑ «Украине нужно восстановить ядерный щит, – Ляшко». 24 Канал (krievu). 2016-10-24. Skatīts: 2024-03-31.
  9. ↑ «Ukraine’s political parties at the start of the election campaign».
  10. ↑ «Мін‘юстом зареєстровано Українську Радикально-Демократичну Партію». minjust.gov.ua (krievu). 2010-10-12. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024-03-31. Skatīts: 2024-03-31.
  11. ↑ «Новини України: останні та свіжі події в країні, регіонах та містах — tsn.ua». ТСН.ua (ukraiņu). 2024-03-31. Skatīts: 2024-03-31.
  12. ↑ «Радикальний злет і радикальне падіння партії Ляшка». 2020. Skatīts: 2024.
  13. ↑ «Кто, где и за кого проголосовал на выборах на Украине». BBC News Русская служба (krievu). 2014-10-30. Skatīts: 2024-03-31.
  14. ↑ «Путь Ляшко: радикальная борьба за избирателей». BBC News Україна (ru-UA). 2014-09-10. Skatīts: 2024-03-31.
  15. ↑ «В Украине официально опубликованы результаты выборов Рады».
  16. ↑ «Експерти: чому Ляшко оголосив про вихід з коаліції». BBC News Україна (ukraiņu). 2015-09-01. Skatīts: 2024-03-31.
  17. ↑ «Партия Ляшко выдвинула его в президенты».
  18. ↑ «Радикальная партия Ляшко. Партийные списки, кандидаты, прогноз на парламентские выборы». nv.ua (krievu). Skatīts: 2024-03-31.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Oleha_Ļaško_Radikālā_partija&oldid=4199729"