Onihofori

Onihofori
	Peripatus (Onihofors) sp.
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Nodalījums	Bilaterāļi (Bilateria)
Apakšnodalījums	Pirmmutnieki (Protostomia)
Virstips	Kutikulārie (Ecdysozoa)
Tips	Onihofori (Onychophora)
Iedalījums
	Peripatidae; Peripatopsidae;
	Onihofori Vikikrātuvē

Onihofori (Onychophora) ir mitrummīlošu sauszemes bezmugurkaulnieku tips. Pirmo reizi šos dzīvniekus aprakstīja mācītājs un naturālists Gildings (Lansdown Guilding) 1825 gadā. Pētnieks jauno sugu nosauca — Peripatus — par godu alejai (peripatos) Aristoteļa liceja dārzos, un pieskaitīja to pie moluskiem. 1874. gadā naturālists Tomass Belts pārlika to pie daudzkājiem; citi pētnieki tos uzskatīja gan par tārpiem, gan kukaiņiem. Visbeidzot peripatus iedalīja atsevišķā onihoforu tipā.

Morfoloģija

Onihoforu ķermenis atgādina tauriņu kāpurus, un ir klāts ar mīkstu kutikulu ar daudzām šķērseniskām krokām. Ķermeņa garums 2 — 20 cm. (Macroperipatus, Trinidada); tēviņi mazāki par mātītēm. Krāsojums ir visdažādākais no spilgta (sarkana, zila) līdz blāvam.

Uz galvas — gaļīgu antenu pāris un acu pāris. Mutes dobumā ir āķveidīgu žokļu pāris. Dažu sugu tēviņiem uz galvas vēl ir izaugumi spermatofora nodošanai. Ķermenis ar 14 — 43 neposmotu kāju pāriem. Kājas veido ķemeņa sieniņu izaugumi, kas bruņoti ar nelieliem nadziņiem; tēviņiem parasti ir mazāks kāju skaits. Vēl tēviņiem uz aizmugurējām kājām ir īpaši dziedzeri, kas izdala feromonu, kas pievilina mātītes. Muskuļu sistēma ir ādas muskuļu maisa veidā, kas ir raksturīgi tārpiem. Ārējā slāņa muskuļi ir gredzenveida, iekšējā — gareniski. Gremošanas sistēma ir cauruļveida. Elpošanas orgāni ir traheju kūlīši, kuru stigmas jeb elpatveres ir izkaisītas pa visu ķermeņa virsmu. Izvadorgāni atveras pie kāju pamatnēm. Asinsrites sistēma ir vaļējā — hemolimfa no ķermeņa dobuma plūst uz sirdi, kas būtībā ir cauruļveida muguras asinsvads ar atverēm. Ķermeņa dobums šeit funkcionē, kā hidrostatisks skelets; arī kājas ir pildītas ar asinīm un tām ir speciāli regulējošie vārsti. Onihoforām ir trepjveida nervu sistēma: no virsrīkles ganglija atiet divi gareniski nervu stobri, kas savā starpā savienojas ar šķērseniskām komisūrām.

Līdzīgo īpašību dēļ onihofori tiek uzskatītas par starpposmu starp posmtārpiem un posmkājiem. Tāpat, kā posmtārpiem, tiem ir segmentēts ķermenis ar mīkstām sieniņām, neposmoti izaugumi, pāru nefrīdijas katrā segmentā un nesazarots barības trakts. Ar posmkājiem tos tuvina elpošana ar trahejām un celoma redukcija: telpu starp iekšējiem orgāniem aizpilda hemocels — ar asinīm pildīts dobums.

Ekoloģija

Onihofori dzīvo tropu un subtropu mežos — zem kritušajām lapām, pūstošos celmos un zem akmeņiem; sastopami arī jūras krastā saskalotajās aļģu kaudzēs. Dzīvošanas vidi nosaka tas, ka plānā (ap 1 μm) kutikula un traheju elpatveres gandrīz nemaz netraucē ūdens iztvaikošanai, tāpēc onihoforām nākas pastāvīgi uzturēties mitrā vidē.

Onihofori ir aktīvi plēsēji, kas medī termītus, zirnekļus un citus sīkos bezmugurkaulniekus. Uz medībām dodas naktī vai lietus laikā. Onihoforām ir savdabīgs medīšanas veids: lai sagūstītu medījumu, tās no speciāliem dziedzeriem, kas atrodas mutes malās, izšļāc lipīgas gļotas. Dažām sugām šāds „spļāviens” var trāpīt upuri attālumā līdz 30 cm. Onihoforiem, tāpat kā zirnekļiem, ir ārējā gremošana: viņu kodiens iešļāc upura ķermenī siekalas, kas satur gremošanas sulas un fermentus. Pēc tam onihofori izveidojušos „buljonu” iesūc mutē.

Vairošanās

Onihofori ir šķirtdzimuma dzīvnieki. Tēviņu dzimumsistēma bez sēkliniekiem un sēklvadiem, kas atveras kopējā kanālā, ietver vēl arī papildus dziedzerus, kas izstrādā spermatoforu apvalku — īpašus maisiņus, kuros ir iepakota sperma. Spermatoforus dažu sugu (Peripatopsis) tēviņi piestiprina tieši pie mātīšu ķermeņa. Pēc tam šajā vietā kutikula izšķīst un spermatofotrs iegremdējas ķermeņa dobumā; spermatozoīdi iziet no tā un migrē pie olnīcām. Bet biežāk spermatoforus atstāj substrātā, un mātīte tos uzņem ar savu dzimumatveri.

Apaugļošanās notiek mātītes ķermenī. Mātītes parasti ir oldzīvdzemdētājas (embrijs attīstās no dzeltenuma, bet izšķiļas mātītes dzimumkanālos) vai arī dzīvdzemdētājas. Dzīvdzemdētāju sugām mātītēs izveidojas placenta, caur kuru pie embrija tiek piegādātas barības vielas. Embriju attīstība var notikt vairāk par gadu.

Izplatība

Vienīgā klase — pirmstraheāti (Protracheata) tiek sadalīta divās dzimtās:

Peripatidae — dzīvo Meksikas tropiskajos rajonos, Centrālamerikā un Dienvidamerikas ziemeļu daļā, kā arī Āzijas dienvidaustrumos un Rietumāfrikas ekvatoriālajā daļā.
Peripatopsidae — Čīlē, Dienvidāfrikā, Austrālijā un Jaunzēlandē.

Ziemeļu puslodē izplatīti tikai Meksikā. Zināms ap 90 -110 mūsdienu sugām; mitinās mitrās vietās, galvenokārt tropos. Visas mūsdienu sugas ir sauszemes dzīvnieki.

Fosilā veidā zināmi no kembrija vai pat no vēlā proterozoja (Aysheaia, Xenusion) pie tam, kā jūras dzīvnieki. Vieni jau bija līdzīgi mūsdienu onihoforām, citi bija bruņoti ar dzelkšņiem (Hallucigenia).