Dziedzeris
Dziedzeris (latīņu: glandula) ir orgāns, kas izstrādā un izdala (sekretē) dažādas īpašas vielas. Dziedzerus iedala iekšējās sekrēcijas jeb endokrīnajos dziedzeros un ārējās sekrēcijas jeb eksokrīnajos dziedzeros. Iekšējās sekrēcijas dziedzeri galvenokārt izstrādā hormonus un dažādus fermentus, bet ārējās sekrēcijas dziedzeri — dažādas vielas, kas tiek izvadītas uz āru. Dziedzerus veido dziedzerepitēlijs, tas veic sekretoro funkciju un ir speciāls epitēlijaudu paveids. Dziedzerpitēlijs sastāv no īpašām šūnām glandulocītiem.[1]
Klasifikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc sekrēcijas vietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ja sekrēts nokļūst uz ķermeņa ārējās virsmas vai kāda orgāna dobumā, to sauc par ārējo sekrēciju. Turpretī, ja sekrēts nokļūst iekšējā vidē (asinīs, limfā, smadzeņu šķidrumā), tad tā ir iekšējā jeb endokrīnā sekrēcija. Iekšējās sekrēcijas jeb endokrīnos daudzšūnu dziedzerus veido šūnu grupas, starp kurām zarojas asins kapilāri. To sekrēts jeb inkrēts izdalās no šūnām tieši asinīs. Inkrēta darbīgo daļu sauc par hormonu. Hormoni izplatās ar asinīm un iedarbojas uz īpašām mērķšūnām, kuru plazmatiskajā membrānā ir attiecīgā hormona receptori. Hormoni ietekmē organisma augšanu, attīstību, vielmaiņu, asinsrites sistēmas orgānus, nervu sistēmas, dzimumorgānu un citu sistēmu darbību.[1]
Pēc sekrēta ķīmiskā sastāva[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Eksokrīnos glandulocītus iedala serocītos un mukocītos. Attiecīgi reizēm izšķir serozus un mukozus dziedzerus, pēc tā kāds šūnu tips ir visvairāk sastopams. Serocītu sekrēts ir bagāts ar fermentiem. Savukārt mukocīti sintezē glikoproteīnus, kas vāji krāsojas ar histoloģiskajām preparātu krāsām — hematoksilīnu un eozīnu (visbiežāk izmantotajām krāsvielām). Tādēļ pēc krāsošanas šo šūnu apikālais pols atgādina ziepju putas. Mukocītu kodols ir saplacināts un atrodas šūnas pamatnē. Pēc izdalīšanās no mukocīta glikoproteīni, saistot ūdens molekulas, pārveidojas gļotās. Iedala arī pēc sekrēcijas tipa: merokrīnie, apokrīnie un holokrīnie sekrēcijas tipi.[1]
Pēc izvadiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ārējās sekrēcijas daudzšūnu dziedzeriem ir izvads un sekrēcijas daļa. Ja dziedzera sekretorā daļa (acīns), kas sastāv no glandulocītiem, ir tālu no orgāna virsmas, to savieno ar segepitēliju vai nu nezaroti (vienkāršie dziedzeri), vai zaroti izvadi (saliktie dziedzeri). Ja viens izvads kalpo vairākām sekretorām daļām, tādu dziedzeri sauc arī par zarotu.[1]
Pēc formas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sekretorās daļas formu tad arī izmanto ekstraepiteliālā dziedzera aprakstam. Ja sekretorās daļas forma ir līdzīga ieapaļam maisiņam, dziedzeri raksturo kā alveolāro dziedzeri. Par tubulāriem sauc dziedzerus, kuru sekretorā daļa atgādina aklu caurulīti. Jaukts jeb tuboalveolārs ir, ja abi veidi sastopami.[1]
Iekšējās sekrēcijas dziedzeru uzskaitījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- aizkrūtes dziedzeris
- aizkuņģa dziedzeris
- dzimumdziedzeri
- epifīze
- epitēlijķermenīši
- hipofīze
- hipotalāms
- vairogdziedzeris
- virsnieres
Ārējās sekrēcijas dziedzeru uzskaitījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
 | Šis ar anatomiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
| ||||||||||||||||||||||||||||||