Gremošanas orgānu sistēma

Cilvēka gremošanas orgānu sistēma.

Gremošanas orgānu sistēma (Sistema digestorium) ir orgānu sistēma, kuras galvenā funkcija ir saistīta ar organismam nepieciešamo barības vielu uzņemšanu, bet atsevišķām tās daļām ir arī citas funkcijas. Gremošanas sistēmas orgāni atrodas galvā, kaklā, krūšu dobumā, vēdera dobumā un iegurnī. Šie orgāni atrodas cits aiz cita šādā kārtībā:

• mutes dobums (cavum oris)
• rīkle (pharynx)
• barības vads (oesophagus)
• kuņģis (ventriculus)
• tievā zarna (intestinum tenue):
  • divpadsmitpirkstu zarna (duodenum)
  • tukšā zarna (jejunum)
  • līkumainā zarna (ileum)
• resnā zarna (intestinum crassum):
  • aklā zarna ar tārpveida piedēkli (caecum ar appendix vermiformis)
  • lokzarna (colon) — tai ir četras daļas:
    • augšupejošā zarna (colon ascendens)
    • šķērszarna (colon transversum)
    • lejupejošā zarna (colon descendens)
    • S veida zarna (colon sigmoideum)
  • taisnā zarna (rectum):
    • taisnās zarnas ampula (ampula recti)
    • tūpļa kanāls (canalis analis).

Gremošanas sistēmai arī ir pieskaitāmi dziedzeri:

• siekalu dziedzeri (glandulae salivales)
• aknas (hepar)
• aizkuņģa dziedzeris (pancreas).

Barība gremošanas traktā tiek pārveidota gan fizikāli (sasmalcināta, saberzta, sašķīdināta) gan ķīmiski (ar siekalām, kuņģa sulu, aizkuņģa dziedzera sulu un zarnu sulu). Ar šo sulu fermentiem uzturvielas tiek sašķeltas līdz uzbūves sastāvdaļām — monomēriem.

Vielu un enerģijas maiņa

Vielmaiņas reakcijas:

• Vielu veidošanās reakcijas (asimilācijas reakcijas)
• Vielu noārdīšanās reakcijas (disimilācijas reakcijas)

Olbaltumvielu maiņa

Tripsīns un pepsīns sašķeļ olbaltumvielas līdz aminoskābēm. Asinis tās nogādā šūnās.

• Asimilācija — ribosomās no aminoskābēm veidojas olbaltumvielas.
• Disimilācija — aminoskābes noārdās līdz H₂O un CO₂, atbrīvojot enerģiju : 1 g glikozes dod 4,1 kcal enerģijas.

Ogļhidrātu maiņa

Amilāze sašķeļ ogļhidrātus līdz glikozei. Asinis nogādā glikozi šūnās.

• Asimilācija — no glikozes aknās veidojas glikogēns (ap 350 g). Glikozes daudzums asinīs : 3,3 — 3,5 mmol/l.
• Disimilācija — glikoze šķeļas līdz H₂O un CO₂, atbrīvojot enerģiju : 1 g glikozes dod 4,1 kcal enerģijas.

Tauku maiņa

Lipāze šķeļ taukus līdz taukskābei un glicerīnam. Limfa un asinis tos nogādā šūnās.

• Asimilācija — veidojas cilvēkam raksturīgie tauki
• Disimilācija — tauki noārdās (šķeļas) līdz H₂O, CO₂, atbrīvojot enerģiju : 1 g tauku dod 9,3 kcal enerģijas.

Gremošanas trakta funkcijas

1. Kustību funkcija — pārvietot uzņemto barību pa gremošanas kanālu. To veic šķērssvītrotā un gludā muskulatūra. Peristaltikā izšķir šurpu — turpu kustības, kuras sajauc barību ar gremošanas sulām un tārpveida kustības ar kurām barību virza anālās atveres virzienā. Cilvēka gremošanas traktam barība iziet cauri 24 — 30 h.
2. Sekretorā funkcija — izdalīt gremošanas sulas, ar kuras palīdzību uzņemtā barība tiek pārstrādāta. Gremošanas sulās ietilpst ūdens (vairāk kā 90%), gļotvielas (galvenokārt glikoproteīds mucīns), sāļi, kas nosaka pH, fermenti, emulģējošas vielas u.c. Ūdens šķīdina uzņemtās barības vielas, gļotvielas aizsargā gremošanas kanāla gļotādu no fermentiem, barības radītiem nobrāzumiem, skābes u.c. Bieži gļotām ir baktericīdas īpašības, jo to sastāvā ir lizozīms (lizocīms). Fermenti šķeļ apēsto barību, emulģējošās vielas sagatavo barību šķelšanai.
3. Uzsūkšanas funkcija — uzsūkt vielas no gremošanas trakta dobuma asinīs un limfā. Dažādas vielas uzsūcas mazliet kuņģī (kafija, alkohols, mazliet ūdens), mazliet mutes dobumā (medikamenti, kurus liek zem mēles, piemēram, validols, nitroglicerīns, kā arī alkohols), lielākoties tievajā zarnā (barības vielu uzsūkšanu pabeidz). Ūdens un dažādi vitamīni uzsūcas asinīs no resnās zarnas.
4. Izdalītājfunkcija (ekskretorā) — aknās veidojas eritrocītu sabrukšanas produkti bilirubīns un biliverdīns, ko aknas ievada žultī. Kopā ar žulti caur gremošanas traktu tie izdalās ārvidē. Tāpat no asinīm aknās nonāk medikamentu šķeļprodukti un daļa caur žulti un gremošanas traktu izdalās ārvidē.
5. Iekšējās sekrēcijas (inkretorā) funkcija — gremošanas trakts izdala hormonus, kas palīdz koordinēt kuņģa — zarnu trakta gludās muskulatūras darbību (motilīns — stimulē kuņģa kustību) un regulē gremošanas sulu produkciju (sekretīns — aizkuņģa dziedzera sulas šķidrās daļas izdalīšanos, holecistokinīnpankreozimīns — fermentu izdalīšanos)
6. Receptorā funkcija — visā gremošanas trakta gļotādā ir sāpju receptori. Mutes dobumā ir garšas, taustes, sāpju un termoreceptori.

Slimības un komplikācijas gremošanas orgānu sistēmā

Gremošanas orgānu sistēmas darbību var ietekmēt dažādi patoloģiski procesi – iekaisumi, infekcijas, strukturālas izmaiņas un funkcionāli traucējumi. Šādas izmaiņas var būt akūtas vai hroniskas un dažkārt izraisīt nopietnas komplikācijas. Biežākās problēmas saistītas ar zarnu traktu, aknām, aizkuņģa dziedzeri un žultsceļiem, un to izpausmes var būt no viegliem gremošanas traucējumiem līdz dzīvībai bīstamām slimībām.

Iekaisīgas, infekcijas un funkcionālas slimības

Gremošanas sistēmu bieži ietekmē iekaisuma slimības, kas var būt autoimūnas, infekciozas vai idiopātiskas. Starp hroniskām iekaisīgām zarnu slimībām īpaši nozīmīgas ir Krona slimība un čūlainais kolīts, kas ietekmē zarnu sienu, izraisot sāpes, caureju un svara zudumu. Šīs slimības var novest arī pie abscesu veidošanās, zarnu sašaurinājumiem (striktūrām) un fistulu veidošanās.

Infekcijas slimības, piemēram, gastroenterīts, tiek izraisītas ar vīrusiem, baktērijām vai parazītiem un bieži izraisa caureju, vemšanu un dehidratāciju. Helikobaktērijas infekcija ir īpaši izplatīta un var veicināt kuņģa čūlu attīstību. Citas būtiskas infekcijas ir vīrusu hepatīti (piemēram, A, B un C tipa), kas bojā aknas un var progresēt līdz cirozei, un palielina aknu vēža risku.

Funkcionālie traucējumi ir hroniski periodiski traucējumi gremošanas sistēmā, kuriem nav raksturīgas strukturālas vai bioķīmiskas orgānu novirzes, piemēram, kairinātas zarnas sindroms (IBS) un gastroezofageālā atviļņa slimība (GERD), kas izraisa būtisku dzīves kvalitātes pasliktināšanos. IBS izpaužas kā vēdera sāpes, uzpūšanās un izmainīta vēdera izeja, savukārt GERD raksturīga dedzināšana krūtīs un skābes atvilnis.

Šo slimību diagnostika un ārstēšana bieži ietver dzīvesveida korekcijas, medikamentozu terapiju un, dažos gadījumos, ķirurģisku iejaukšanos.

Žultsceļu, aizkuņģa dziedzera un aknu slimības

Gremošanas sistēmas darbību būtiski ietekmē arī žultsceļu, aizkuņģa dziedzera un aknu veselība. Šie orgāni piedalās barības vielu šķelšanā, toksīnu izvadē un vielmaiņas procesos, tāpēc to darbības traucējumi var radīt plaša spektra klīniskās izpausmes.

Žultsakmeņi rentgena attēlā

Žultsakmeņu slimība ir viena no biežākajām žultspūšļa patoloģijām. Tā rodas, ja žults sastāva izmaiņu rezultātā veidojas cieti nogulsnējumi jeb akmeņi. Nelieli akmeņi var būt asimptomātiski, taču, ja tie aizsprosto žultsvadus, var attīstīties sāpīgi žults kolikas lēkmes vai pat holecistīts — žultspūšļa iekaisums. Komplikāciju gadījumā akmeņi var izraisīt arī holangītu vai pankreatītu.

Aizkuņģa dziedzera slimības, tostarp akūts un hronisks pankreatīts, ir nopietni stāvokļi, kas bieži saistīti ar alkohola lietošanu, žultsakmeņiem vai noteiktām infekcijām. Akūts pankreatīts izpaužas ar spēcīgām vēdera sāpēm un var izraisīt dzīvībai bīstamu iekaisuma reakciju, savukārt hronisks pankreatīts var novest pie gremošanas fermentu trūkuma un cukura diabēta attīstības.

Aknu slimības ietver plašu spektru — no steatozes (taukainas aknas), kas bieži saistīta ar aptaukošanos un vielmaiņas sindromu, līdz smagākām formām, piemēram, hepatītiem, cirozei un aknu vēzim. Ciroze ir hroniska aknu slimība, kurā normālus aknu audus nomaina rētaudi, samazinot aknu funkcijas. Tā var izraisīt portālo hipertensiju, asiņošanu no barības vada vēnām un aknu encefalopātiju. Aknu patoloģijas diagnosticēšanai būtiski ir bioķīmiskie asins analīžu rādītāji, attēldiagnostika un dažkārt biopsija.

Savlaicīga šo slimību atklāšana un ārstēšana ir ļoti svarīga, lai novērstu neatgriezeniskas izmaiņas un saglabātu gremošanas sistēmas funkcionalitāti.

Gremošanas sistēmas traucējumi grūtniecības laikā

Grūtniecības laikā sievietes ķermenī notiek plašas hormonālas un anatomiskas izmaiņas, kas ietekmē arī gremošanas sistēmas darbību. Biežākie traucējumi šajā periodā ietver grēmas (gastroezofageālā refluksa simptomi), aizcietējumus un slikta dūša ar vemšanu, īpaši pirmajā trimestrī. Šīs izpausmes galvenokārt saistītas ar paaugstinātu progesterona līmeni, kas samazina gremošanas trakta gludo muskuļu tonusu un palēnina zarnu peristaltiku.

Dzemdes pieaugums vēlākā grūtniecības laikā var mehāniski nospiest kuņģi un zarnas, veicinot grēmas un traucējot normālu zarnu satura pārvietošanos. Dažām sievietēm var attīstīties hemoroīdi, īpaši trešajā trimestrī, kā arī paaugstināts risks žultsakmeņu veidošanai, jo žults attece šajā laikā var būt kavēta.

Smagāka, bet retāka komplikācija ir grūtnieču hiperemeze (hyperemesis gravidarum) – intensīva un noturīga vemšana, kas var izraisīt dehidratāciju, elektrolītu disbalansu un nepieciešamību pēc hospitalizācijas. Tāpat grūtniecības laikā dažkārt tiek diagnosticēta aknu patoloģija, piemēram, intrahepatiskā holestāze, kas saistīta ar niezi un aknu enzīmu paaugstinājumu.

Lai gan lielākā daļa šo traucējumu ir pārejoši un fizioloģiski, dažos gadījumos nepieciešama medicīniska uzraudzība, lai izvairītos no sarežģījumiem gan mātei, gan auglim.

Onkoloģiskas slimības gremošanas sistēmā

Ļaundabīgi audzēji var attīstīties jebkurā gremošanas sistēmas daļā — sākot no barības vada līdz pat taisnajai zarnai, kā arī aknās, aizkuņģa dziedzerī un žultsceļos. Šo slimību attīstība bieži vien ir ļoti pakāpeniska un agrīnajās stadijās var būt bez simptomiem, tādēļ tās nereti tiek atklātas vēlākās stadijās.

Starp biežākajām onkoloģiskajām slimībām ir kolorektālais vēzis, kas skar resno un taisno zarnu un ir viens no izplatītākajiem vēža veidiem pasaulē. Riska faktori ir ģenētiskā predispozīcija, mazkustīgs dzīvesveids, uzturs ar zemu šķiedrvielu un lielu sarkanās gaļas patēriņu, kā arī hroniskas iekaisīgas zarnu slimības, piemēram, čūlainais kolīts vai Krona slimība.

Kuņģa vēzis ir ļaundabīgais audzējs, kura attīstību var veicināt ir helikobaktērijas infekcija, smēķēšana nepareizs uzturs un ģenētiskie faktori. Savukārt aizkuņģa dziedzera vēzis ir viens no agresīvākajiem un visbiežāk ar sliktiem ārstēšanas iznākumiem saistītajiem vēža veidiem, jo tas agrīnajās stadijās ir asimptomātisks.

Citas būtiskās gremošanas sistēmas onkoloģiskās slimības ir barības vada vēzi, kas bieži saistīts ar hronisku atviļņa slimību un smēķēšanu, aknu vēzi, kas bieži attīstās hroniska hepatīta vai aknu cirozes rezultātā, un žultspūšļa un žultsceļu vēzi, kas ir retāki, bet grūti diagnosticējami audzēji.

Ārstēšanas iespējas ir atkarīgas no audzēja atrašanās vietas, stadijas un pacienta vispārējā veselības stāvokļa, un tās var ietvert ķirurģisku iejaukšanos, ķīmijterapiju, staru terapiju vai mērķterapiju. Agrīna diagnostika būtiski uzlabo ārstēšanas izredzes, tāpēc skrīninga programmas un savlaicīga medicīniska uzraudzība ir būtiskas.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Gremošanas orgānu sistēma.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Gremošanas orgānu sistēma (latviski)
• Cilvēka gremošanas orgānu sistēma (latviski)