Pāriet uz saturu

Orangutani

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Orangutans)
Orangutani
Pongo (Lacépède, 1799)
Borneo orangutans (Pongo pygmaeus)
Borneo orangutans (Pongo pygmaeus)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPrimāti (Primates)
VirsdzimtaAugstākie šaurdeguna pērtiķi un cilvēks (Hominoidea)
DzimtaCilvēkpērtiķi un cilvēks (Hominidae)
ApakšdzimtaĀzijas cilvēkpērtiķi (Ponginae)
CiltsOrangutanu cilts (Pongini)
ĢintsOrangutani (Pongo)
Izplatība
Iedalījums
Orangutani Vikikrātuvē

Orangutani (Pongo) ir cilvēkpērtiķu dzimtas (Hominidae) ģints, kurā ir apvienotas 3 mūsdienās dzīvojošas sugas: Borneo orangutans, Sumatras orangutans, Tapanuli orangutans;[1] un viena izmirusi suga — Pongo hooijeri. Šie primāti dzīvo lietus mežos Kalimantānas un Sumatras salās Dienvidaustrumāzijā. Ģenētiski visradniecīgākie no mūsdienās dzīvojošajiem dzīvniekiem orangutaniem ir gorillas, šimpanzes un cilvēki, bet vistuvākais seno primātu radinieks ir Khoratpithecus piriyai, kurš dzīvoja pirms 5—7 miljoniem gadiem. Orangutani no kopējā cilvēkpērtiķu priekšteča atdalījās pirms 12 miljoniem gadu.[2]

Orangutani ir vieni no inteliģentākajiem primātiem. Tie māk lietot dažādus darba rīkus un uzbūvēt no zariem un lapām ligzdu gulēšanai. Abu sugu izdzīvošana ir apdraudēta, turklāt Sumatras orangutans ir kritiski apdraudēts. Orangutanus apdraud cilvēku saimnieciskās darbības attīstība un malu medniecība, bet galvenais iemesls — tropu mežu izciršana, lai to vietā stādītu palmu plantācijas palmu eļļas iegūšanai.[3]

Vārds "orangutans" ir cēlies no malajiešu valodas un tulkojumā nozīmē "meža cilvēks".

Sistemātikas vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sumatras orangutaniem ģenētiskā dažādība ir lielāka nekā Borneo orangutaniem, lai gan to skaits savvaļā ir daudz mazāks,[4] attēlā Sumatras orangutans (Pongo abelii)
Orangutana tēviņa roku izplētums var sasniegt 2 metrus

Orangutanu ģints (Pongo) ir vienīgā mūsdienās dzīvojošā orangutanu cilts (Pongini) ģints. Līdz 1996. gadam orangutanu ģintī tika sistematizēta tikai viena mūsdienās dzīvojoša suga, kas dalījās 2 pasugās.[5] Tomēr minētajā gadā orangutani tika sadalīti 2 sugās, turklāt Borneo orangutana (Pongo pygmaeus) 3 atsevišķi dzīvojošās populācijas tika sistematizētas kā pasugas. Iespējams, ka Dienvidrietumu orangutans (P. pygmaeus wurmbii), lai gan tiek sistematizēts kā Borneo orangutana pasuga, ir tuvāk radniecīgs Sumatras orangutanam (Pongo abelii).[6]

Vjetnamā ir atrastas orangutanu fosilijas, kurām dots zinātniskais nosaukums — Pongo hooijeri, kā arī Dienvidaustrumāzijas teritorijā ir atrastas vairākas citas fosilijas, par kurām nav zināms, kurai no sugām tās pieder.[7]

Ģenētika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2011. gadā tika pabeigta Sumatras orangutana genoma analīze. Salīdzinot abas sugas, var secināt, ka tās viena no otras atdalījās apmēram pirms 400 000 gadiem, daudz nesenākā pagātnē, kā zinātnieki domāja pirms DNS analīžu veikšanas. Noskaidrojās arī, ka orangutanu genoms ir attīstījies daudz lēnāk, nekā cilvēku un šimpanžu genoms.[4]

Izskats un īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Orangutani, ejot pa zemi, atspiežas pret plaukstas virspusi

Orangutani ir nākamie lielākie cilvēkpērtiķi pēc gorillām.[8] Tam ir liels, masīvs ķermenis, ļoti garas un spēcīgas rokas, īsas un līkas kājas, un tam nav astes. Galva ir proporcionāli liela ar izteiksmīgu muti. Lai gan uz sejas parasti matojuma nav, reizēm tēviņiem izaug sejas apmatojums, kas atgādina ūsas un bārdu.[9] Pieaudzis tēviņš tipiski ir divas reizes lielāks par mātīti. Tā garums var sasniegt 1,8 metrus, bet masa vairāk kā 120 kilogramus,[10] toties roku izplētums ir apmēram 2 metri. Salīdzinājumam, mātītes svars ir tikai 40 kilogrami,[11] bet garums 1,3 m.[10] Nobriedušam tēviņiem ir lieli, iespaidīgi vaigu atloki un rīkles maisi. Jo dominantāks tēviņš, jo šīs pazīmes ir lielākas. Vaigu izaugumus pamatā veido taukaudi, kurus atbalsta sejas muskuļi.[12] Nobrieduša tēviņa rīkles maisi līdzīgi kā rezonators tam atļauj izdot skaļus kliedzienus.

Orangutana ķermeņa lielāko daļu klāj garš, sarkanbrūns matojums, bet āda ir tumši pelēka. Salīdzinoši Sumtaras orangutana matojums ir gaišāks un plānāks. Orangutana plaukstas ir līdzīgas cilvēka plaukstām. Tām ir 4 gari pirksti un pretēji novietots īkšķis, tomēr plaukstas locītavas ir piemērotas kustībām kokos. Turklāt, nelietojot īkšķi, orangutani var cieši sagrābt priekšmetus, kuriem ir pavisam neliels diametrs. Atslābināti pirksti ieņem salocītu pozīciju. Pēdām ir 4 gari pirksti un pretēji novietots īkšķis. Orangutani spēj sagrābt priekšmetus gan ar roku, gan kāju pirkstiem. Tā kā gurnu locītavas ir tikpat kustīgas kā plecu un roku locītavas, tad to kājas ir daudz kustīgākas kā cilvēkiem. Atšķirībā no gorillām un šimpanzēm, orangutani ejot pa zemi, neatspiežas pret roku dūres pirkstu kauliņiem, bet tie atspiežas pret plaukstas virspusi.

Inteliģence

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Orangutani ir vieni no inteliģentākajiem primātiem, eksperimentos noskaidrojies, ka tiem piemīt stratēģiska domāšana. Orangutans spēj novērtēt ieguvumus un to vērtību. Tie ir vienīgie dzīvnieki bez cilvēkiem, kuriem arī piemīt šādas spējas.[13] Orangutani ir ļoti meistarīgi ligzdu būvētāji, tie "gultu" būvē katru vakaru no jauna 5-6 minūtēs. Turklāt orangutani nekļūdīgi māk izvēlēties pareizos zarus, uz kuriem būvēt un kuri spēs noturēt to svaru. Tie atkarībā no paveicamā uzdevuma māk pagatavot dažādus vienkāršus rīkus, ar kuriem var aizsniegt kukaiņus spraugās vai izskrāpēt sēklas no augļiem.[14]

Uzvedība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Abas sugas mājo tropu mežos gan kalnos, gan purvainās ielejās. Orangutani no visām cilvēkpērtiķu sugām visvairāk laika pavada kokos, to dzīve pamatā noris augstu virs zemes, zem lapotnes jumta. Lai pārvietotos no koka uz koku, tie izmanto savas garās rokas. Uz zemes reizēm nokāpj tikai pieauguši tēviņi.[8] Tie ir aktīvi dienas laikā. Katru vakaru tēviņi un mātītes ar mazuļiem veido vienkāršas ligzdas, kurās pavada nakti. Šāda naktsmītne ir daudz drošāka nekā palikšana uz zemes. Dzīvnieki sameklē atbilstošu vietu koku sazarojumā un no zariem un lapām ceļ izturīgu karkasu, uz kura iekārto migu. Visi orangutani guļ uz sāniem, rokas palikuši zem galvas. Lai būtu siltāk, dzīvnieki apsedzas ar zariem un lapām.

Orangutani nav tik sabiedriski dzīvnieki kā citi pērtiķi un nedzīvo lielos baros. Orangutani parasti dzīvo pa vienam vai ļoti mazās grupās. Pieaugušie tēviņi ir vientuļnieki. Katrai grupai vai vientuļam orangutanam ir liela teritorija, kas tiek aizsargāta no svešiniekiem.[8] Galvenie orangutanu ienaidnieki ir tīģeri, bet tiem uzbrūk arī Borneo dūmakainais leopards, sarkanie suņi un krokodili.[10] Tā kā Borneo salā nedzīvo tīģeris, tad Borneo orangutanu var biežāk novērot uz zemes nekā Sumatras orangutanu.[15]

Barošanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Orangutani barojas arī ar koku lapām

Lielāko daļu dienas orangutani pavada ēdot. Austot gaismai, tie pamet savas ligzdas un dodas barības meklējumos, barojoties apmēra 2—3 stundas. Tad dienas vidū orangutani atpūšas, bet pēcpusdienā atkal dodas meklēt barību.[8] Iestājoties krēslai, dzīvnieki atkal ierīko naktsmītni.[10] Tie pamatā barojas ar to, ko var atrast, līdz ar to barības veids ir ļoti mainīgs atkarībā no sezonas.[16] Uzturā orangutani galvenokārt izmanto augļus, kas sastāda 65—90% no visas barības. Visiecienītākie ir saldie un ar eļļām bagāti augļi, piemēram, zīdkoka augļi. Bet tie barojas arī ar koku lapām, dzinumiem, mizu, medu, putnu olām un kukaiņiem.[10]

Reprodukcija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Mazulis pirmo gadu ir pilnībā atkarīgs no mātes

Tēviņi dzimumbriedumu sasniedz apmēram 15 gadu vecumā. Tomēr nobrieduša dominanta tēviņa pazīmes — lieli vaigu atloki, rīkles maiss, pagarināts matojums un skaļa balss — tiem attīstās 15—20 gadu vecumā.[9] Šo pazīmju attīstība lielā mērā saistīta ar dominantā tēviņa klāt esamību vai neesamību.[17] Ārējā transformācija no vienkārša, pieauguša tēviņa uz tēviņu ar izteiktiem vaigu atlokiem notiek ļoti ātri. Katrai no tēviņu grupām ir atšķirīga pārošanās stratēģija. Nobriedis tēviņš piesaista mātītes uzmanību ar gariem, skaļiem saucieniem. Šie saucieni pat ietekmē un palēnina jaunāku tēviņu attīstību.[18] Dzimumbriedumu sasnieguši tēviņi, kuriem nav attīstījušies vaigi un rīkles maiss, mātītes meklē, klejojot apkārt. Lai arī sekmīgi pārojas abu grupu tēviņi, mātītes priekšroku dod nobriedušiem tēviņiem ar labi attīstītām brieduma pazīmēm. Tēviņi, kas nepamet savu teritoriju, bet mātīti sasauc, veido īslaicīgas pāra attiecības, kas ilgst ilgāk par vienkāršu sapārošanos. Pāris paliek kopā vairākas dienas, nedēļas vai reizēm pat mēnesi.[19]

Mātītes dzimumbriedumu sasniedz 5,8—11 gadu vecumā. Jo mātīte ir resnāka, jo tā ātrāk nobriest,[9] bet pirmo mazuli tā dzemdē 14—15 gadu vecumā. Pētījumos noskaidrojies, ka orangutani parasti vairojas augļiem bagātos gados, nabadzīgos gados pārošanās nenotiek. Turklāt tiem ir ilgstošs zīdīšanas periods, līdz ar to orangutaniem var izveidoties garš pārtraukums no viena mazuļa dzimšanas līdz nākamajai,[20] apmēram 8 gadi.[9] Pēc 9 mēnešu grūtniecības, orangutanu mātītes parasti dzemdē vienu mazuli. Mazuļa audzināšanā tēviņi nepiedalās. Mātīte rūpējas un apmāca mazuli viena pati. Jaunie orangutani pirmos 2 gadus ir pilnībā atkarīgi no to mātēm. Pirmos 4 mēnešus mazulis tiek nests uz vēdera, un kontakts starp abiem ne mirkli nepārtrūkst. Paliekot vecāks, mazulis sāk arvien biežāk un ilgāk attālināties no mātes, bet joprojām pārvietojoties māte mazuli nes uz savas muguras, aptuveni vienu gadu, baro to un guļ vienā ligzdā.[9] Sasniedzot 2 gadu vecumu, mazulis ir pietiekami nobriedis, lai spētu pa koku zariem pārvietoties paša spēkiem. Jaunie orangutani bieži sadodas rokās un kopīgi rotaļājas koku zaros. Sasniedzot 5 gadu vecumu, jaunais orangutans pamazām attālinās no mātes. Vidējais dzīves ilgums gan savvaļā, gan nebrīvē ir 30 gadi.[5]

Sistemātika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Orangutanu ģints (Pongo)

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ BBC: New great ape species identified in Indonesia
  2. ↑ We are humans and apes
  3. ↑ «Orangutaniem draud izmiršana». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2013. gada 23. aprīlī.
  4. ↑ 4,0 4,1 Orang-utans join the genome gang
  5. ↑ 5,0 5,1 Payne, J; Prundente, C (2008). Orangutans: Behavior, Ecology and Conservation. New Holland Publishers. ISBN 0-262-16253-9.
  6. ↑ Asian Primate Classification
  7. ↑ Schwartz, J.H.; Vu The Long; Nguyen Lan Cuong, Le Trung Kha; Tattersall, I. 1995: A review of the Pleistocene hominoid fauna of the Socialist Republic of Vietnam (excluding Hylobatidae). Anthropological papers of the American Museum of Natural History, (76): 1-24.
  8. ↑ 8,0 8,1 8,2 8,3 «Orangutani». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 11. maijā. Skatīts: 2013. gada 23. aprīlī.
  9. ↑ 9,0 9,1 9,2 9,3 9,4 Primate Info Net: Orangutan
  10. ↑ 10,0 10,1 10,2 10,3 10,4 «Orangutans FAQ». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 14. novembrī. Skatīts: 2006. gada 14. novembrī.
  11. ↑ (angliski) «Orangutan». How Stuff Works - Animals. Skatīts: 2011-07-07.
  12. ↑ Winkler, L. A. (1989). "Morphology and relationships of the orangutan fatty cheek pads". American Journal of Primatology 17 (4): 305–19. doi:10.1002/ajp.1350170405
  13. ↑ Dufour, V. Pelé, M.; Neumann, M.; Thierry, B.;Call, J. (2008). "Calculated reciprocity after all: computation behind token transfers in orang-utans". Biol. Lett 5 (2): 172–75. doi:10.1098/rsbl.2008.0644
  14. ↑ Van Schaik, CP; Fox, EA; Sitompul, AF. (1996). "Manufacture and use of tools in wild Sumatran orangutans – implications or human evolution". Naturwissenschaften 83 (4): 186–188. doi:10.1007/s001140050271. PMID 8643126
  15. ↑ van Schaik, C.; MacKinnon, J. (2001). "Orangutans". In MacDonald, D. The Encyclopedia of Mammals (2nd ed.). Oxford University Press. pp. 420–23. ISBN 0-87196-871-1.
  16. ↑ Galdikas, Birute M.F. (1988). "Orangutan Diet, Range, and Activity at Tanjung Puting, Central Borneo". International Journal of Primatology 9 (1): 1. doi:10.1007/BF02740195
  17. ↑ Schürmann, CL; van Hooff, JARAM (1986). "Reproductive strategies of the orangutan: new data and a reconsideration of existing sociosexual models". Int J Primatol 7 (3): 265–87. doi:10.1007/BF02736392
  18. ↑ Delgado, RA Jr.; van Schaik, CP. (2000). "The behavioral ecology and conservation of the orangutan (Pongo pygmaeus): a tale of two islands". Evol Anthro 9 (1): 201–18. doi:10.1002/1520-6505(2000)9:5<201::AID-EVAN2>3.0.CO;2-Y
  19. ↑ Utami, SS; Goossens, B; Bruford, MW; de Ruiter, JR; van Hooff, JARAM (2002). "Male bimaturism and reproductive success in Sumatran orangutans". Behav Ecol 13 (5): 643–52. doi:10.1093/beheco/13.5.643
  20. ↑ For orangutans, less food means lowered fertility

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Orangutani
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Orangutani&oldid=4141597"