Pāriet uz saturu

Otto Zeltiņš

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Oto Goldfelds)
Otto Zeltiņš
Otto Goldfeld
Otto Zeltiņš
Personīgā informācija
Dzimis 1889. gada 7. novembrī
Hamburga, Vācijas Impērija
Miris 1941. gada 28. jūlijā (51 gads)
Komunarkas poligonā Maskavas tuvumā, Karogs: Padomju Savienība PSRS
Tautība ebrejs[1]
Militārais dienests
Dienesta pakāpe pulkvežleitnants
Dienesta laiks 1914.—1923.
Valsts Vācijas Impērija
Karogs: Latvija Latvija
Struktūra Sauszemes karaspēks, jātnieku daļas
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš, Latvijas brīvības cīņas
Apbalvojumi Prūsijas Dzelzs krusts (I un II šķira)

Militāro Nopelnu medaļa ar šķēpiem
Lāčplēša Kara ordenis (Nr.3/1153)[2]

Izglītība Bavārijas 6. karaskola

Otto Zeltiņš, arī Otto Zeltiņš-Goldfelds vai Oto Zeltiņš-Goldfelds (vācu: Otto Goldfeld; dzimis 1889. gada 7. novembrī, miris 1941. gada 28. jūlijā[3]) bija Latvijas Bruņoto spēku virsnieks, žurnālists, publicists.

Dzīvesgājums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1889. gada 7. novembrī Hamburgā, Vācijas Impērijā, Jūlija Goldfelda (Julius Goldfeld) ģimenē. Absolvēja Bavārijas 6. karaskolu. Līdz Pirmajam pasaules karam nodarbojās ar žurnālistiku. No 1914. līdz 1918. gadam dienēja Vācijas Impērijas armijā. 1918. gadā paaugstināts par kavalērijas rotmistru. 1918. gada 26. decembrī brīvprātīgi iestājās Dzelzsdivīzijā, piedalījās kaujās Kurzemē.

1919. gada 6.—7. martā rotmistrs Goldfelds ar savu eskadronu 116 cilvēku sastāvā (ar ložmetēju komandu) pievienojās latviešu atsevišķajam bataljonam. Līdz ar to Latvijas valdībai uzticamo spēku kavalērija divkāršojās un līdzšinējo atsevišķo jātnieku nodaļu pārdēvēja par 1. eskadronu, bet Goldfelda vienību par 2. eskadronu, abi eskadroni veidoja "Atsevišķo jātnieku nodaļu". Vēlāk to pārdislocēja no Kurzemes uz Ziemeļvidzemi, kur tā piedalījās cīņās pret vācu Dzelzsdivīziju. 1919. gada vasarā notika Latvijas armijas pārformēšana un Goldfelda 2. Ziemeļlatvijas eskadronu pārdēvēja par Vidzemes divīzijas atsevišķo eskadronu, kuru viņš turpmāk komandēja. Goldfelda eskadrons piedalījās cīņās pet bermontiešiem. Sīvas cīņas notika pie Vecmuižas un Vecsaules. Vēlāk eskadrons piedalījās Latgales atbrīvošanā.[4]

Dienestu turpināja arī pēc neatkarības kara. 1921. gada 5. martā kā pulkvedis-leitnants iecelts par jaunizveidotā jātnieku pulka 5. eskadrona komandieri.[5] 1923. gadā atvaļināts kā rezerves pulkvedis-leitnants.

Mainīja uzvārdu no "Goldfelds" uz "Zeltiņš", dzīvoja Hamburgas ielā 9 Mežaparkā, pēc tam Rūpniecības ielā 15 (7. dz.). Darbojās žurnālistikā, uzstājās ar publiskām lekcijām.[6]

1924. gada augustā Otto Zeltiņš palīdzēja muitai aizturēt divus diplomātiskās bagāžas koferus, kas bija apzīmogoti ar Latvijas konsula Dancigā Kārļa Kuškevica zīmogu, kuros atrodās 25 kilogrami kokaīna.[7] Kā laikraksta “Jaunāko Ziņu” korespondentam 1926. gadā ceļojot pa Spāņu Maroku, apcietināts uz aizdomu pamata par spiegošanu, un atbrīvots tikai ar Latvijas diplomātu palīdzību.[8] 1928. gadā Vācijā (Hamburgā) tiesājās ar kādu Karlosu Smitu par goda un cieņas aizskaršanu — Zeltiņu apvainoja dzimtenes un vācu tautas interešu nodevībā.[9] 1930. gada jūlijā bija viens no "Parīzes latviešu biedrības" dibinātājiem, biedrības sekretāra vietnieks (biedrs).[10]

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 23. oktobrī Zeltiņu apcietināja un aizveda uz Maskavu. 1941. gada 7. jūlijā PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija (ВКВС СССР) viņam piesprieda nāves sodu, ko izpildīja 1941. gada 27. jūlijā[3] Butovas poligonā, pēc jaunākiem datiem, 16. oktobrī Komunarkas masu kapos Maskavas tuvumā.[11]

Atsauces un piezīmes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Ebreji Latvijas armijā[novecojusi saite]
  2. ↑ Ordenis piešķirts 1921. gadā par 1919. gada 14. novembra uzbrukumu Vecmuižas stacijai.
  3. ↑ 3,0 3,1 Pēc [1] Zeltiņš nošauts 28. jūlijā
  4. ↑ «Mūsu jātnieku jubileja. // Latvijas kareivis. 4.07.1937.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 04.12.2020. Skatīts: 06.05.2010.
  5. ↑ «Jātnieku vienību pārorganizēšana pēc armijas apvienošanas. // Latvijas kareivis. 4.07.1937.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 04.12.2020. Skatīts: 06.05.2010.
  6. ↑ «Liepājā būs O. Zeltiņa lekcija par Spāniju. // Kurzemes vārds. 12.01.1937.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 05.03.2016. Skatīts: 06.05.2010.
  7. ↑ «Kokaīnisms — modernā sērga starpkaru Latvijā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 12. martā. Skatīts: 2010. gada 6. maijā.
  8. ↑ «Ziņas: Spānijas valdība atsvabinājusi no cietinājuma laikrakstu korespondentu plkv.-Ieitn. Otto Zeltiņu-Goldfeldu. // Latvijas Kareivis. 18.06.1926.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 05.03.2016. Skatīts: 06.05.2010.
  9. ↑ Zeltiņa-Goldfelda prāvā. // Latvijas Kareivis. 12.10.1928., 3. lpp.[novecojusi saite]
  10. ↑ «Kā organizējas latvji Parīzē. // Latvijas kareivis. 13.07.1930.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 30.10.2014. Skatīts: 06.05.2010.
  11. ↑ Juris Ekšteins. "Latviešu ģenerāļi krita Piemaskavā". Arhivēts 2014. gada 8. martā, Wayback Machine vietnē. Latvijas Avīze 2007. gada 29. jūnijā:Vienā dienā ar J. Zālīti nošāva Oto Zeltiņu-Goldfeldu, Latvijas armijas pulkvedi, rakstnieku un žurnālistu, arestētu 1940. gada 23. oktobrī.

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Zeltins-Goldfeld, Otto. Genom Afrikas öknar. — Helsingfors, 1925
  • Zeltiņš-Goldfelds, Otto. 7000 kilometrus caur vientuļo Afriku: no Alžiras caur Zaharu uz Tombuktu-Bamako-Dakaru: pirmais atsevišķa eiropieša jājiens caur Zaharu. — Rīgā: A. Gulbja apgādībā, 1925

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Otto_Zeltiņš&oldid=4165986"