Otto Zeltiņš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Otto Zeltiņš
Otto Goldfeld
Otto Zeltiņš
Personīgā informācija
Dzimis 1889. gada 7. novembrī
Hamburga, Vācijas impērija
Miris 1941. gada 28. jūlijā[1]
Komunarkas poligonā Maskavas tuvumā, Karogs: Padomju Savienība PSRS
Tautība ebrejs[2]
Militārais dienests
Dienesta pakāpe pulkvežleitnants
Dienesta laiks 1914.—1923.
Valsts Vācijas impērija
Karogs: Latvija Latvija
Struktūra Sauszemes karaspēks, jātnieku daļas
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš, Latvijas Neatkarības karš
Apbalvojumi Prūsijas Dzelzs krusts (I un II šķira)

Militāro Nopelnu medaļa ar šķēpiem
Lāčplēša Kara ordenis (Nr.3/1153)[3]

Izglītība Bavārijas 6. karaskola

Otto Zeltiņš, arī Otto Zeltiņš-Goldfelds vai Oto Zeltiņš-Goldfelds (vācu: Otto Goldfeld; dzimis 1889. gada 7. novembrī, miris 1941. gada 27. jūlijā[1]) bija Latvijas armijas virsnieks, žurnālists, publicists.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1889. gada 7. novembrī Hamburgā, Vācijas impērijā, Jūlija Goldfelda (Julius Goldfeld) ģimenē. Absolvējis Bavārijas 6. karaskolu. Līdz Pirmajam pasaules karam nodarbojies ar žurnālistiku.

Laikā no 1914. līdz 1918. gadam dienējis Vācijas impērijas armijā. 1918. gadā paaugstināts par kavalērijas rotmistru. 1918. gada 26. decembrī brīvprātīgi iestājies Dzelzs divīzijā, piedalījies kaujās Kurzemē.

1919. gada 6.—7. martā rotmistrs Goldfelds ar savu eskadronu 116 cilvēku sastāvā (ar ložmetēju komandu) pievienojas latviešu atsevišķajam bataljonam. Līdz ar to Latvijas valdībai uzticamo spēku kavalērija divkāršojās un līdzšinējo atsevišķo jātnieku nodaļu pārdēvēja par 1. eskadronu, bet Goldfelda vienību par 2. eskadronu, abi eskadroni kopā tika nodēvēti par "Atsevišķo jātnieku nodaļu". Vēlāk tā tika pārdislocēta no Kurzemes uz Ziemeļvidzemi, kur piedalījies cīņās pret vācu dzelzs divīziju. 1919. gada vasarā notika Latvijas armijas pārformēšana un Goldfelda 2. Ziemeļlatvijas eskadronu pārdēvēja par Vidzemes divīzijas atsevišķo eskadronu, kuru viņš turpmāk komandēja. Goldfelda eskadrons piedalījās cīņās pet bermontiešiem. Sīvas cīņas notika pie Vecmuižas un Vecsaules. Vēlāk eskadrons piedalījās Latgales atbrīvošanā.[4]

Dienestu turpinājis arī pēc neatkarības kara. 1921. gada 5. martā kā pulkvedis-leitnants iecelts par jaunizveidotā jātnieku pulka 5. eskadrona komandieri.[5] 1923. gadā atvaļināts kā rezerves pulkvedis-leitnants.

Mainījis uzvārdu no "Goldfelds" uz "Zeltiņš". Dzīvojis Rīgā, Mežaparkā, Hamburgas ielā 9, pēc tam Rūpniecības ielā 15 (7. dz.). Darbojies žurnālistikā, uzstājies ar publiskām lekcijām.[6]

1924. gada augustā Otto Zeltiņš palīdzēja muitai aizturēt divus diplomātiskās bagāžas koferus, kas bija apzīmogoti ar Latvijas konsula Dancigā Kārļa Kuškevica zīmogu, kuros atrodās 25 kilogrami kokaīna.[7] Kā laikraksta “Jaunāko Ziņu” korespondentam 1926. gadā ceļojot pa Spāņu Maroku, apcietināts uz aizdomu pamata par spiegošanu, un atbrīvots tikai ar Latvijas diplomātu palīdzību.[8] 1928. gadā Vācijā (Hamburgā) tiesājies ar kādu Karlosu Smitu par goda un cieņas aizskaršanu — Zeltiņu apvainoja dzimtenes un vācu tautas interešu nodevībā.[9] 1930. gada jūlijā bija viens no "Parīzes latviešu biedrības" dibinātājiem, biedrības sekretāra vietnieks (biedrs).[10]

1940. gada 23. oktobrī apcietināts un izvests uz Maskavu. 1941. gada 7. jūlijā PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija (ВКВС СССР) piesprieda nāves sodu, ko izpildīja 1941. gada 27. jūlijā[1] Butovas poligonā, pēc jaunākiem datiem, 16. oktobrī Komunarkas masu kapos Maskavas tuvumā.[11]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Zeltins-Goldfeld, Otto. Genom Afrikas öknar. — Helsingfors, 1925
  • Zeltiņš-Goldfelds, Otto. 7000 kilometrus caur vientuļo Afriku: no Alžiras caur Zaharu uz Timbuktu-Bamako-Dakaru: pirmais atsevišķa eiropieša jājiens caur Zaharu. — Rīgā: A. Gulbja apgādībā, 1925

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]