Oto fon Hūns
| ||||||||||||||
.svg){kind=small}
Oto fon Hūns (Otto von Huhn, dzimis 1764. gada 17. jūnijā, miris 1832. gada 20. martā) bija vācbaltiešu ārsts un vēsturnieks, pirmais aizsācis baku vakcināciju Latvijā un Krievijas impērijā, garīgi slimo aprūpes iestādes "Aleksandra Augstumu iestāde" dibinātājs un pirmais direktors. Oto Hūns veica plašus pētījumus Vidzemes un Rīgas iedzīvotāju veselības aprūpes uzlabošanā, epidēmiju ierobežošanā, demogrāfijā un topogrāfijā.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1764. gada 17. jūnijā Jelgavā, Kurzemes un Zemgales hercogistes superintendenta Kristiāna Hūna ģimenē. No 1780. gada līdz 1783. gadam mācījās Jelgavas akadēmiskajā ģimnāzijā Academia Petrina. Halles Universitātē Vācijā studēja teoloģiju. 1788. gadā ieguva Dr.med. grādu Getingenes Universitātē. Gadu vēlāk viņš Pēterpilī nokārtoja eksāmenus un ieguva tiesības strādāt par ārstu Krievijas impērijas teritorijā.
1789. gadā kļuva par Rīgas Kara hospitāļa (dibināts 1754. gadā) otro ārstu, bet drīz vien pievērsās privātpraksei, īsā laikā kļūdams par populāru un iecienītu ārstu Rīgā. 1795. gadā Rīgā izdeva "Rīgas pilsētas topogrāfisko aprakstu ar ārsta novērojumu pielikumu".
1800. gada 27. novembrī Oto Hūns paveica pirmo baku vakcināciju Rīgā, izmantojot angļu ārsta Edvarda Dženera pirms dažiem gadiem (1796) atklāto vakcinācijas metodi. 1803. gadā nodibināja Rīgas baku potēšanas iestādi, Rūjienas iedzīvotāju vakcinēšanu veica mācītājs Gustavs fon Bergmanis.
1804. gadā viņš pēc grāfa Andreja Razumovska aicinājuma pārcēlās uz Maskavu. 1805. gadā kā grāfa Razumovska mājas ārsts viņš apceļoja Ukrainu. 1806. gadā Oto Hūns trīs sējumos Maskavā izdeva savus ceļojuma iespaidus pa Ukrainu. 1807. gadā Maskavā publicēja darbu "Vispārēja aizsargbaku ieviešana Eiropas un Āzijas Krievijā". 1808. gadā viņš pārdeva savu 2000 sējumu lielo bibliotēku Maskavas Universitātei.
No 1809. gada līdz 1811. gadam, Napoleona karu laikā pēc kņaza Repņina uzaicinājuma kļuva par krievu vēstniecības ārstu Kaselē un Parīzē. No 1811. gada līdz 1813. gadam strādāja par ārstu Pēterpilī. 1813. gadā O. Hūns atgriezās Rīgā, darbojās kā ārsts, zinātnieks, vēsturnieks un kultūras darbinieks. 1824. gadā kļuva par garīgi slimo un veneroloģisko slimnieku aprūpes iestādes "Aleksandra Augstumu iestāde" pirmo direktoru.
1832. gada 20. martā miris pēc ilgstošas slimošanas ar bronhiālo astmu. Apglabāts Rīgas Lielajos kapos blakus Johanam Kristofam Brocem (1742-1823). Viņš bija divas reizes precējies un no abām laulībām viņam bija 12 bērnu, no tiem 8 pārdzīvoja savu tēvu.
Dalība sabiedriskajās organizācijās un apbalvojumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Pēterburgas Medicīnas kolēģijas goda loceklis (1803)
- Pēterburgas brīvmūrnieku ložas „Pēteris pie taisnības” (no 1811) brālis
- Galma padomnieks (1817)
- IV klases Svētā Vladimira ordenis (1821)
Darbi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- "Commendatio de regeneratione patrium mollium in vulnere" (latīniski Getingenē, 1787);
- "Observationum medicarum ac chirurgicarum, fasciculus. Cum tabula aenea" (latīniski Getingenē, 1788);
- "Rīgas pilsētas topogrāfisks apraksts ar ārsta novērojumu pielikumu" (vāciski Rīgā, 1795. gadā, "Топографическое описание города Риги", krieviski Pēterburgā, 1804);
- "Nedaudz vārdu pilsoņiem un zemniekiem par govju baku potēšanas lietderību" ("Несколько слов к гражданам и поселянам о пользе прививания коровьей оспы", krieviski Maskavā, 1807);
- "Vispārēja aizsargbaku ieviešana Eiropas un Āzijas Krievijā" ("Повсеместное введение предохранительной оспы в Европейской и Азиатской России", vāciski un krieviski, Maskava, 1807);
- "Papildinājums Vidzemes medicīniski topogrāfiskajam aprakstam" ("Дополнение к медико-топографическому описанию Лифляндии", krieviski Pēterburgā, 1814).
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Arnis Vīksna. Pā ārstu takām. Rīga, 1990.
|