Pāriet uz saturu

Ozoli

Labot saites
Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par koku ģinti. Par citām jēdziena Ozoli nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Ozoli
Quercus (L., 1753)
Parastā ozola lapas un augļi — zīles
Parastā ozola lapas un augļi — zīles
Klasifikācija
ValstsAugi (Plantae)
NodalījumsSegsēkļi (Angiospermae)
KlaseDivdīgļlapji (Magnoliopsida)
RindaDižskābaržu rinda (Fagales)
DzimtaDižskābarži (Fagaceae)
ĢintsOzoli (Quercus)
Iedalījums
divas apakšģintis:
Ozoli Vikikrātuvē

Ozoli (Quercus) ir dižskābaržu dzimtas ģints, kurā pēc dažādu autoru uzskatiem ietilpst aptuveni 470—530 gan mūžzaļu, gan vasarzaļu koku un krūmu sugas.[1][2]

Latvijā savvaļā aug vienīgi parastais ozols (Q. robur). Apmēram 20 citzemju ozolu sugas ir introducētas un tiek audzētas parkos, apstādījumos un dendroloģiskajās kolekcijās. Biežāk apstādījumos stādīts sarkanais ozols (Q. rubra), kura dzimtene ir Ziemeļamerika.[2] Klinšu ozols (Q. petraea) savvaļā izplatīts galvenokārt Rietum- un Viduseiropā, bet aug arī Lietuvā. Šī suga ir sala jutīga, tāpēc Latvijā kokaugu kolekcijās vairāk sastopama valsts rietumdaļā.[3]

Raksturīgās pazīmes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Gredzenzīļu ozolu apakšģints zīles ar raksturīgiem gredzenveida riņķiem uz "cepurītes"

Ozoli ir vienmājas augi. To vīrišķie ziedi sakārtoti nokarenās spurdzēs, bet sievišķie ziedi pa 2 vai nedaudziem ir sēdoši vai uz kātiem. Necilos ziedus apputeksnē vējš (anemofilija). Ģints raksturīgākā pazīme ir auglis — zīle.[4] Līdzīgi riekstam tai ir pārkoksnējies augļapvalks. Pie augļa saglabājas sievišķā zieda vīkals, kas pārkoksnējas par kausveida bļodiņu un ietver zīles pamatu.[5] Dažādām ozolu sugām atšķiras augļa forma (garena vai apaļa), izmērs un nogatavošanās ilgums. Mazākās zīles (tikai 8 mm) ir dzeltenajam ozolam (Q. muehlenbergii), bet tropos augošajam ozolam Q. insignis ir 8—10 cm lieli augļi.[2]

Lapas ir pamīšus sakārtotas, vienkāršas, bet to forma sugām var ievērojami atšķirties — no plati olveida līdz lancetiskai. Lapas mala ir dziļāk vai seklāk daivaina, zobaina, retāk — pavisam gluda.[4] Zīles un lapas satur miecskābi, kas palīdz aizsargāties no parazītiskām sēnēm un daļēji arī no kukaiņiem.

Izplatība un biotopi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ozolu dabiskais areāls ir Ziemeļu puslodes mērenā un subtropu josla Eirāzijā, Ziemeļamerikā un Āfrikā, tropu josla Kolumbijā un Indonēzijā.[4] Lielākā ozolu koncentrācija ir subtropu un vidēji mērena klimata apgabalos. Tālāk uz ziemeļiem sāk dominēt skujkoku sugas, bet tālāk uz dienvidiem ozoli nevar sekmīgi konkurēt par gaismu ar garākiem tropu lietus mežu kokiem vai arī nepanes lielu nokrišņu daudzumu kopā ar augstu temperatūru.[6]

Lielākā ozolu sugu daudzveidība ir Meksikā (165 sugas) un Dienvidaustrumāzijā (125 sugas). Amerikas Savienotajās Valstīs savvaļā sastopama 91 ozolu suga, bet Eiropā — 30 sugas. Atsevišķu sugu areāli var būt gan nelieli, gan ļoti plaši. Piemēram, Eiropā plaša izplatība ir parastajam ozolam (Q. robur) un klinšu ozolam (Q. petraea), bet Ziemeļamerikā tāda ir sarkanajam ozolam (Q. rubra) un baltajam ozolam (Q. alba).[2]

Ozolu sugas sastopamas dažādos biotopos: mērenās klimata joslas lapu koku mežos, purvos un pļavās, Vidusjūras reģionā, subtropu un tropu pustuksnešos, savannās un lietus mežos.[2]

Latvijas teritorijā vēsturiski ozoli visvairāk izplatījās tiem piemērotajā siltajā un mitrajā atlantiskajā klimatā (300.-500. gadi p.m.ē.), īpaši Vidzemē un Kurzemē.[7] Vēl 17-18. gadsimtā šie koki Latvijā bijuši ļoti izplatīti, neraugoties uz pārmērīgo izciršanu. Tomēr klimata izmaiņas samazinājušas siltumprasīgo ozolu izplatību Latvijā un 20. gadsimta beigās ozolu kopā ar ošiem vairs bija tikai 0,5% no valsts mežu kopplatības.[7]

Izmantošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cietās un izturīgās koksnes dēļ ozoliem vienmēr bijusi liela saimnieciskā nozīme. To plaši izmanto būvniecībā un mēbeļu ražošanā. Sugas īpatnības nosaka specifisku pielietojumu, piemēram, baltā ozola (Q. alba) koksne ir izturīga pret mitrumu, tāpēc noderīga laivu un āra mēbeļu izgatavošanai. Korķa ozola (Q. suber) miza ir nozīmīgs materiāls vīna pudeļu korķu ražošanā. Sarkanā ozola (Q. rubra) koksne ir izturīga pret kukaiņu un sēņu iedarbību. No baltā, sarkanā un klinšu ozola (Q. petraea) koksnes gatavo vīna un stipro alkoholisko dzērienu mucas, kas piešķir saturam īpašu aromātu.[6]

Dažu sugu ozolu zīles izmanto pārtikā. No samaltām zīlēm cep maizi, bet no grauzdētām — izgatavo kafiju. Koka simbiozi ar sēnēm izmanto trifeļu (Tuber spp.) audzēšanā.[2]

Ozoliem ir arī dekoratīva nozīme apdzīvotu vietu apstādījumu veidošanā.

Klasifikācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ozolu ģints sīkāk dalās divās apakšģintīs. Ozolu apakšģintī ir aptuveni 430 sugas, bet gredzenzīļu ozolu apakšģintī (uz zīles "cepurītes" ir gredzenveida apļi) apmēram 150 sugas.[2] Šajā uzskaitījumā ir tikai dažas ozolu sugas:

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Quercus L. Plants of the World Online. Royal Botanic Gardens, Kew. Skatīts: 2024.03.07.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 Anda Feščenko Ozoli Nacionālā enciklopēdija. Atjaunots: 2024.01.18. Skatīts: 2024.03.07.
  3. ↑ Māris Laiviņš, Andrejs Svilāns Klinšu ozola Quercus petraea naturalizēšanās Latvijā Silava.lv Skatīts: 2024.03.07.
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 Artūrs Mauriņš, Andris Zvirgzds Dendroloģija. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2006. 273. lpp. ISBN 9984-802-21-3
  5. ↑ Alfons Piterāns Augļi: Rokasgrāmata bioloģijā. Rīga : Zvaigzne ABC, 2015. 168. lpp. ISBN 978-9934-0-1595-3
  6. ↑ 6,0 6,1 Michael Hogan, Arthur Dawson Oak In: Encyclopedia of Earth. Atjaunots: 2013.05.23. Skatīts: 2024.03.07.
  7. ↑ 7,0 7,1 Staņislavs Saliņš. Latvijas dižkoki un retie koki. "Zinātne", Rīga, 1974. 21.-22. lpp.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ozoli.
  • «Oak» (angļu). Encyclopedia Britannica.
  • «Дуб» (krievu). Большая российская энциклопедия. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 11. jūlijā. Skatīts: 2020. gada 9. jūlijā.
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Ozoli&oldid=4130912"