Pēteris Sniķers

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Pēteris Sniķers
“Pētera Sniķera portrets” (Tillbergs, 1912)
“Pētera Sniķera portrets” (Tillbergs, 1912)
Personīgā informācija
Dzimis 1875. gada 7. decembrī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Skultes pagasts, Rīgas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1944. gada 5. decembrī (68 gadi)
Valsts karogs: Latvijas PSR Rīga, Latvijas PSR (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Brāļi Reinholds Sniķers
Māsas Alma Sniķere
Dzīvesbiedre Lūcija (dzimusi Žubecka) (1878-1962)
Zinātniskā darbība
Zinātne medicīna
Darba vietas Tērbatas universitāte, Latvijas Universitāte
Alma mater Pēterburgas kara medicīnas akadēmija
Studenti Jēkabs Šīrons, Jūlijs Galejs, Jānis Brants
Sasniegumi, atklājumi ādas un venerisko slimību izpēte un ārstēšana, dermatoveneroloģijas klīnikas izveide Rīgā
Apbalvojumi Triju Zvaigžņu ordenis, 2. un 3. šķira

Pēteris Sniķers (dzimis 1875. gada 7. decembrī, miris 1944. gada 5. decembrī) bija latviešu dermatovenerologs, 2. latviešu strēlnieku brigādes kara ārsts, vēlāk ģenerālis, medicīnas organizators, Latvijas Universitātes profesors, mākslas vērtību kolekcionārs un mecenāts. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēteris Sniķers studenta gados (1900).

Pēteris Augusts Sniķers dzimis 1875. gada 7. decembrī (25. novembrī pēc vecā stila) Skultes pagasta "Kazbuļos" kā Mārtiņa Sniķera un Trīnes dēls astoņu bērnu ģimenē.[1] Brālis un māsa - ārsti Reinholds Sniķers (1893-1953, ASV) un Alma Sniķers (1897-1971, ASV). No 1886. līdz 1888. gadam P.Sniķers mācījās Skultes pagasta un draudzes skolās, tad līdz 1893. gadam privātģimnāzijās Rīgā un Skultes muižā, pēc tam Rīgas Nikolaja ģimnāzijā. No 1896. līdz 1901. gadam viņš studēja Pēterburgas kara medicīnas akadēmijā, pēc studiju beigšanas strādāja par profesora Timofeja Pavlova asistentu un papildinājās Berlīnes un Parīzes dermatoveneroloģijas un uroloģijas klīnikās. 1904. gadā Pēteris Sniķers aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju "Par papulonekrotiskā tuberkulīna būtību", kurā aprakstīja tuberkulīna ādas raudzes diagnostisko nozīmi. Studiju laikā Pēterburgā kļuva par latviešu studentu korporācijas Fraternitas Petropolitana biedru. Pēc tam viņš pārcēlās uz Rīgu un no 1905. līdz 1914. gadam strādāja par Rīgas kara hospitāļa ādas un venerisko slimību nodaļas vadītāju. 1912. gadā ieguva pulkveža pakāpi.

Pēteris Sniķers ģenerāļa formā.

1914. gadā Sniķers papildinājās Vīnes klīnikās, sākoties Pirmajam Pasaules karam tika mobilizēts Krievijas armijā un vadīja vairākus kara hospitāļus. 1916. gadā viņš kļuva par 2. latviešu strēlnieku brigādes ārstu un vadīja ievainoto un slimo latviešu karavīru ārstēšanu un veica medicīnas dienesta organizēšanu Ziemassvētku kauju laikā. Paralēli tam viņš lasīja lekcijas Tērbatas universitātes medicīnas studentiem kā ādas un venerisko slimību kursa privātdocents. Pēc Krievijas izstāšanās no kara 1918. gada sākumā P. Sniķers demobilizējās no Krievijas armijas un vadīja Rīgas 1. slimnīcas Ādas un venerisko slimību nodaļu. Jau 1919. gada 14. jūlijā Pēteris Sniķers kopā ar filosofu Paulu Dāli un agronomu Pēteri Nomali iesniedza Latvijas izglītības ministram Kārlim Kasparsonam dokumentu par Latvijas Augstskolas izveides nosacījumiem. 1919. gada 5. septembrī P. Sniķeru ievēlēja par augstskolas dermatoveneroloģijas privātdocentu. 1921. gadā viņš nodibināja Latvijas Baltā Krusta biedrību prostitūcijas ierobežošanai. 1923. gadā viņš tika ievēlēts par profesoru un dermatoveneroloģijas klīnikas vadītāju Rīgas 1. pilsētas slimnīcā. 1923. gadā Sniķeru paaugstināja par Latvijas armijas ģenerāli un Kara sanitārās pārvaldes priekšnieku. 1933.-1935. gadā un 1937.-1939. gadā viņš bija LU Medicīnas fakultātes dekāns. Fraternitas Metropolitana biedrs[2]

Dzīves laikā Sniķers savāca lielu mākslas darbu kolekciju, kurā bija 366 izcilu krievu gleznotāju (Aivazovska, Repina, Levitāna, Vereščagina, Vrubela) un latviešu gleznotāju (Rozentāla, Purvīša, Ūdera, Zeltiņa, Grosvalda, Tillberga, Strunkes, Štrāla, Irbes) darbi un citi mākslas priekšmeti. 1940. gadā Pēteris Sniķers pārcieta smadzeņu insultu, nomira 1944. gada 5. decembrī Otrā Pasaules kara laikā īsi pēc tam, kad PSRS karaspēks atkal bija okupējis Rīgu.[3]

Pie viņa nama Rīgā, Brīvības ielā 39, 1993. gadā atklāta piemiņas plāksne. 1995. gadā nodi­bināta piemiņas medaļa, kuras otrā pusē korporācijas Fraternitas Metropolitana ģerbonis.[4]

Apbalvojumi un pagodinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Triju Zvaigžņu ordenis, 2. un 3. šķira

Publikācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Mājieni jaunekļiem (1905)
  • Lipīgās slimības (1915)
  • Karš un veneriskās slimības (1917)
  • Laulība un dzimuma slimības (1920)
  • Dzimuma (venerisko) slimību nozīme un to iespaids uz Latvijas nākotni (1922)
  • Kā izsargāties no veneriskām slimībām (1923)
  • Veneriskās slimības un prostitūcija Latvijā (1926)

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Latviešu konversācijas vārdnīca, XX sējums, 1939-1940
  • Pēteris Sniķers. Populārā medicīnas enciklopēdija, Latvijas medicīnas darbinieku biogrāfijas. — 2.izd. — Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1984.
  • Vīksna, Arnis. Pēteris Sniķers: 1875-1944. Pa ārstu takām. — Rīga: Avots, 1990. — 82.-83.lpp.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]