Pāriet uz saturu

Vilhelms Purvītis

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Purvītis)
Vilhelms Purvītis
Vilhelms Purvītis (vidū) ar LMA absolventiem
Dzimis 1872. gada 3. martā
Zaubes pagasta Jauži, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija
(tagad Taurupes pagasts, Ogres novads, Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1945. gada 14. janvārī (72 gadu vecumā)
Bādnauheima, Trešais Reihs (tagad Karogs: Vācija Vācija)
Tautība latvietis
Nozares glezniecība
Mācījies Pēterburgas Mākslas akadēmija
Mākslas virziens impresionisms, ekspresionisms, Jūgendstils
Apbalvojumi

Triju Zvaigžņu ordenis

Lietuvas Ģedimina ordenis
Francijas Goda leģiona ordenis

Vilhelms Kārlis Purvītis (1872. gada 3. marts — 1945. gada 14. janvāris) bija ainavu gleznotājs un pedagogs, viens no latviešu nacionālās glezniecības skolas aizsācējiem un viens no nozīmīgākajiem māksliniekiem latviešu mākslas vēsturē.

Vilhelms Kārlis Purvītis dzimis 1872. gada 3. martā Rīgas apriņķa Zaubes pagasta "Jaužos" dzirnavnieka ģimenē. Māte Anna (dzimusi Kļaviņa).[1] Mācījās Jaunpils (Zaubes) draudzes skolā, pēc ģimenes pārcelšanās uz Vitebskas guberņas Kļašiciem līdz 1888. gadam turpināja mācības Drisas apriņķa skolā (tagad Baltkrievijā), kur skolas direktors un zīmēšanas skolotājs pamanīja zēna zīmēšanas talantu un mudināja pievērsties gleznošanai. Pēc ģimenes atgriešanās Vidzemes guberņā Purvītis divus gadus krāja mācību naudu pie tēva Smiltenes pagasta Dances dzirnavās, bet 1890. gadā kā brīvklausītājs iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1897. gadam, specializēdamies ainavu glezniecībā. Jau pirmajā studiju gadā viņš satuvinājās ar Jani Rozentālu un Jāni Valteru. Šajos gados Purvītim bija iespējas Sanktpēterburgas kolekcijās un izstādēs iepazīties ar holandiešu vecmeistaru ainavām. Akadēmijā, kas tajā laikā piedzīvoja reformu, Purvītis mācījās pēc dabā gleznotām skicēm veidot sacerētas ainavas, ņemot vērā gan tradīcijas, gan tālaika jaunāko virzienu novācijas (“Mijkrēslī”, 1893). Pēdējā studiju gadā viņš strādāja pazīstamā krievu skolas gleznotāja Arhipa Kuindži vadītajā meistardarbnīcā.

Pēc studiju beigšanas Purvītis par konkursa darbu "Pēdējie stari" ieguva ārzemju komandējumu un 1898. gadā viņš kopā ar Jani Rozentālu un Jāni Valteru devās uz Vāciju, pēc tam uz Franciju un Austroungāriju. Viņa glezna "Pēdējie stari" guva ievērību arī 1900. gada Pasaules izstādē Parīzē, Minhenes Secesijas izstādē (1901.) un Starptautiskajā mākslas izstādē Lionā. Pēc atgriešanās no komandējuma 1899. gadā Purvītis apmetās Rīgā, pasniedza privātstundas un šajā laikā radīja tādas plaši pazīstamas gleznas kā “Atkusnis pavasarī”, “ Ziemas ainava”, “Agrs pavasaris”, “Pēdējais sniegs".

Pēc 1905. gada revolūcijas notikumiem 1906. gadā Purvītis devās uz Rēveli (Tallinu) un kļuva par zīmēšanas skolotāju Rēveles reālskolā. Šajā laikā Purvīša daiļradē parādījās pirmie pilsētas skati ("Rēvele miglā"). 1909. gadā Purvītis kļuva par Rīgas pilsētas mākslas skolas direktoru, skolā tai laikā mācījās Romans Suta, Jēkabs Kazaks un Valdemārs Tone. Pēc Pirmā pasaules kara sākuma skola 1915. gadā tika pārcelta uz Petrogradu un 1916. gadā likvidēta. Pēc 1917. gada Krievijas revolūcijām Purvītis devās ārstēties uz Norvēģiju, kur sarīkoja pirmo personālizstādi Oslo.

1918. gadā atgriezās vācu okupētajā Rīgā. Vēl pirms Brīvības cīņu beigām viņš 1919. gadā tika iecelts par Rīgas pilsētas Mākslas muzeja direktoru (1919—1940), Latvijas Augstskolas arhitektūras fakultātes profesoru, Latvijas Mākslas akadēmijas rektoru (1919—1934). Šajā periodā viņš organizēja daudzas Latvijas mākslas izstādes Eiropas pilsētās. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā tika atcelts no muzeja direktora amata. 1942. gadā viņš sarīkoja pēdējo personālizstādi Rīgā. Otrā pasaules kara beigās 1944. gadā Vilhelms Purvītis devās bēgļu gaitās, zaudēja iedzīvi un daļu no līdzi paņemtajām gleznām degošajā Jelgavā, pēc tam caur Liepāju evakuējās uz Dancigu, mira 1945. gada 14. janvārī Bādnauheimā (Hesene).

Apglabāts Rīgas 1. Meža kapos.

Piedalīšanās izstādēs

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Pēterburgas Mākslas akadēmijas beigšanas un godalgošanas ārzemju izstādēs Purvītis uz brīdi kļuva par modes mākslinieku Krievijā, viņa gleznas pirka krievu kolekcionāri Tretjakovs, kņaziene Teniševa, Botkins. Purvīša darbi tika izstādīti Parīzē, Berlīnē, Londonā, Drēzdenē, Diseldorfā, Vīnē, Ķelnē, Leipcigā.

Daiļrades raksturojums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Purvītis uzskatāms par izcilu ainavistu, kurš iedibinājis ainavas žanrā savas tradīcijas un skolu. Atklājis Latvijas dabā daudzus jaunus motīvus (pavasara pali, ūdeņi, sniegi u.c.), radījis monumentālas, sintezētas, tipiskas Latvijas ainavas. Viņa darbi ir stilistiski daudzveidīgi, tajos jaušami plenēra reālisma, impresionisma, jūgendstila, postimpresionisma, ekspresionisma iespaidi. Viņš pirmais pēc Federa konsekventi pievērsās dabas tēlojumam.

Viņa radīto darbu skaits mērāms tūkstošos, taču daudzus no saviem darbiem mākslinieks publiskajās izstādēs nerādīja un rūpīgi krāja tos savā dzīvoklī. Liela daļa darbu gāja bojā 1944. gada vasarā aviācijas uzlidojumu laikā Jelgavā. Purvīša darbi saglabājušies Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Liepājas Vēstures un mākslas muzejā, Tukuma Mākslas muzejā, Valsts Krievu mākslas muzejā Sanktpēterburgā un privātkolekcijās.

Apbalvojumi un pagodinājumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Pēterburgas Mākslas akadēmijas Mazā veicināšanas medaļa (1893)
  • Parīzes Pasaules izstādes bronzas medaļa par darbu „Pēdējie stari“ (1900)
  • Minhenes Secesijas izstādes zelta medaļa (1901)
  • Lionas 14. starptautiskās Tēlotājas mākslas izstādes lielā balva (Grand Prix) par darbiem "Ziemeļu nakts" un "Marta saule" (1902)
  • Pēterburgas Mākslas akadēmijas loceklis (1913)
  • Triju Zvaigžņu ordenis, 3. šķira (1926)
  • Francijas Goda leģiona ordenis, 5. šķira (1926)
  • Kultūras fonda prēmija (1928)
  • Triju Zvaigžņu ordenis, 2. šķira (1928)
  • Latvijas Mākslas akadēmijas Goda biedrs (1934)
  • Kultūras fonda prēmija (1936)
  • I šķiras Atzinības krusts Nr. 17. (1938.g. 16. novembrī)[2]
  • Tēvzemes balva (1938)
  • Zviedrijas Ziemeļzvaigznes ordenis
  • Norvēģijas Svētā Olafa ordenis
  • Somijas Baltās Rozes ordenis
  • Igaunijas Sarkanā krusta ordenis
  • Lietuvas Ģedimina ordenis
  • Polijas Atjaunošanas ordenis (Polonia Restituta)
  • Dānijas Karoga ordenis
  1. "Mūsu kultūras darbinieku auklētājas". Atpūta, Nr.601: 21 lpp. 1936. gada 8. maijs..
  2. Ar Atzinības Krustu apbalvotie Latvijas vēstnesis Nr. 426/429 no 28.11.2000

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Priekštecis:
nav
Latvijas Mākslas akadēmijas rektors
1921. — 1934. gads
Pēctecis:
Jānis Kuga