Paugurknābja gulbis
| Paugurknābja gulbis Cygnus olor (Gmelin, 1789) | |
|---|---|
.jpg) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Zosveidīgie (Anseriformes) |
| Dzimta | Pīļu dzimta (Anatidae) |
| Apakšdzimta | Zosu apakšdzimta (Anserinae) |
| Ģints | Gulbji (Cygnus) |
| Suga | Paugurknābja gulbis (C. olor) |
| Sinonīmi | |
| |
 Paugurknābja gulbis Vikikrātuvē | |
Paugurknābja gulbis (Cygnus olor) ir liela auguma pīļu dzimtas (Anatidae) ūdensputns, kura dabīgais izplatības areāls ir Eirāzija, sākot ar Atlantijas okeāna krastu Francijas un Spānijas rietumos un beidzot ar Klusā okeāna krastu austrumos, Japānu ieskaitot.[1] Neskatoties uz milzīgo izplatības areālu, paugurknābja gulbja suga ir monotipiska un tai nav pasugu.[2][3]
Nozīmīgākā atšķirība no citām gulbju sugām ir melnais paugurveida izaugums uz gulbja knābja pamatnes.[4] Akcentējot šo pazīmi, gulbis ieguvis savu nosaukumu latviešu valodā. Paugurknābja gulbja izcelsme ir cieši saistīta ar Eirāziju, bet tā tuvākie radinieki ir Austrālijā dzīvojošais melnais gulbis un Dienvidamerikas melnkakla gulbis, nevis pārējās ziemeļu puslodes gulbju sugas.[3]
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Paugurknābja gulbja dabiskais izplatības areāls ir mērenā josla Eiropā un Āzijā; retos gadījumos tas ir sastopams Kanāriju Salās, Arābijas pussalā un Āfrikas ziemeļos - Marokā, Ēģiptē. Mūsdienās tā ir introducēta suga arī Islandē, Fēru Salās, Ziemeļamerikā, Austrālāzijā un Āfrikas dienvidos.[1]
Tā ir vispazīstamākā gulbju suga pasaulē, jo viegli vairojas nebrīvē un daudzās valstīs tiek turēta kā parku dīķu putns.[4] Paugurknābja gulbis ir Dānijas nacionālais putns.
Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Paugurknābja gulbis ir pazīstamākā gulbju suga, kas mājo Latvijā. Tā ir sastopama visu gadu, jo regulāri pie neaizsalstošiem ūdeņiem ziemo. Ziemojošo īpatņu skaits ir atkarīgs no ziemas barguma. Aukstās ziemās ziemo nelielā skaitā, siltākās ziemās pārziemo vairāki tūkstoši, piemēram, Liepājas ezerā siltās ziemās var novērot apmēram 3000 paugurknābja gulbju.[5] Paugurknābja gulbis ir parasts ligzdotājs. Dažādās Latvijas ūdenstilpēs, visbiežāk dīķos un ezeros, ligzdo ap 1000 pāriem. Lielākais pāru blīvums novērojams lielajos piejūras ezeros, piemēram, Liepājas ezerā.[5] Pēdējos desmit gados to skaits ir pieaudzis vairāk kā par 30%.[6]
Poļu gulbis
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latvijā kopš 1988. gada regulāri tiek novēroti arī poļu gulbji – paugurknābja gulbji, kuriem ģenētisku īpašību dēļ jau pirmajā dzīves gadā ir balts apspalvojums un rozā kājas (parasti kājas ir tumši pelēkas).[4] Senākos laikos, kad gulbju turēšana nebrīvē bija īpašnieka turīguma pazīme, īpaši vērtīgi skaitījās gulbji ar rozā kājām. Lielākā daļa šādu gulbju tika noķerta Polijas teritorijā, tāpēc tos nosauca par poļu gulbjiem. Sākumā šai morfai tika piešķirts sugas statuss, bet vēlāk noskaidrojās, ka tā ir ģenētiska atšķirība, kas parādās tikai nelielai gulbju daļai.[7]
Izskats un īpašības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
.jpg)
Paugurknābja gulbis ir liels ūdensputns, un tas ir lielākais putns Latvijā.[5] Salīdzinot ar pārējām gulbju ģints sugām, paugurknābja gulbis ir otrais lielākais ģintī. Par to nedaudz lielāks ir tikai taurētājgulbis (Cygnus buccinator), lai gan liels paugurknābja gulbja tēviņš var būt smagāks par taurētājgulbi.[8] Tēviņi kopumā ir lielāki nekā mātītes.
Ķermeņa garums parasti ir 140—160 cm, lai gan lielākie tēviņi var sasniegt 170 cm, bet mazākie indivīdi tikai 125 cm,[8][9] spārnu plētums ir 200—240 cm,[10] tēviņi vidēji sver 11—12 kg, mātītes 8,5—9 kg,[8] bet liels tēviņš var svērt 15 un vairāk kilogramus. Līdz ar to paugurknābja gulbis ir smagākais lidojošais putns pasaulē. Vissmagākais datētais paugurknābja gulbja tēviņš ir svēris gandrīz 23 kg, bet nav zināms vai šis indivīds ir spējis pacelties spārnos.[11]
Uz gulbja knābja pamatnes ir melns izaugums — paugurs. Tā izmērs var būt ļoti atšķirīgs. Jaunajiem putniem tas ir neliels, bet pieaugušiem tēviņiem var būt vairākus centimetrus augsts. Arī mātītēm tas ir mazāks nekā tēviņiem. Pirmajā dzīves gadā gulbja apspalvojums ir pelēkbrūns, bet otrajā gadā tas kļūst balts.[4] Arī mazuļiem ir pelēkbrūnas dūnas, bet poļu gulbju mazuļi ir gandrīz balti.[12] Knābis pieaugušajiem putniem ir koši sarkans vai oranžs ar melnu knābja galu, bet jauniem putniem tumši pelēks. Knābja krāsa katram indivīdam ir atšķirīga. Novērojot putnus dabā un izmantojot šo pazīmi, tos samērā labi var atšķirt vienu no otra.[4] Kājas, izņemot poļu gulbjus, ir tumši pelēkas.
Salīdzinot ar citiem gulbjiem, paugurknābja gulbji ir klusi. Reizēm šņāc vai izdod rūcošas skaņas, bet tās var sadzirdēt tikai gulbja tuvumā.[4]
Uzvedība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]_beim_Gr%C3%BCndeln_mit_Jungen_im_Sonnensee,_Binsfeld.JPG)
Ligzdošanas laikā jaunie putni līdz 3—4 gadu vecumam, kuriem nav pāris un kuri neligzdo, veido milzīgus barus, kas uzturas lielās ūdenstilpēs, lai kopīgi barotos. Lielākajos baros var būt pat vairāki simti putnu.[13]
Vēl viens periods, kad gulbji pulcējas lielās ūdenstilpēs, ir laiks pēc ligzdošanas, jo visiem gulbjiem mainās apspalvojums, tie zaudē lidspalvas un apmēram mēnesi nespēj lidot. Liepājas ezerā šajā laikā var sapulcēties pat līdz 5000 gulbjiem.[14]
Barošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Paugurknābja gulbji pamatā barojas ar dažādiem ūdensaugiem un augiem ūdenstilpju krastos, bet tie barojas arī ar sētajiem graudaugiem, piemēram, kviešiem un rapsi. Ziemošanas laikā gulbju bari var nopietni sabojāt ziemāju sējumus.[15]
Paugurknābja gulbis ūdensaugus aizsniedz, pabāžot galvu un kaklu zem ūdens. Seklākās vietās ķermenis paliek horizontāli guļot uz ūdens virsmas, bet dziļākās ķermenis tiek iegremdēts līdz pusrumpim. Trešais veids, kā gulbji barojas, ir ūdens filtrēšana no ūdens virsmas caur knābi.
Ligzdošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Paugurknābja gulbji veido monogāmus pārus uz mūžu, bet jauns pāris tiek veidots, ja viens no pāra iet bojā. Pāri gulbji noskata ziemas sezonā pirms sasniedz 2 gadu vecumu. Daži uzreiz nākamajā vasarā ligzdo, bet lielākā daļa neligzdo līdz nav sasnieguši 3—7 gadu vecumu.[16]
Ligzda tiek būvēta seklā slīkšņu joslā ūdenstilpes piekrastē vai uz salas, sauszemes dzīvniekiem grūti pieejamā vietā. Vietu ligzdai piemeklē mātīte, un parasti tā ir mātītes dzimtās ligzdas apkaimē.[16] Pāris mēdz atgriezties pie savas vecās ligzdas, īpaši, ja iepriekšējā gadā mazuļi izperēti sekmīgi. Vecā ligzda tiek pielabota, ja tas ir nepieciešams. Ligzda ir liela (1—3,5 metri diametrā[16]). Tā tiek sakrauta no niedrēm, vilkvālītēm un meldriem. Bieži tā ir paslēpta augājā.[5]
Paugurknābja gulbji ir ļoti teritoriāli, un bieži nelielā ezeriņā vai dīķī ligzdo tikai viens pāris. Kolonijas veidojas tikai lielos ezeros, kur visiem pietiek barības. Lielākajās kolonijās ir vairāk kā 100 pāri. Šādā kolonijā ligzdas var atrasties tikai 2 metru attālumā viena no otras.[12] Ligzdošanas sezonā paugurknābja gulbis kļūst agresīvs un aktīvi aizsargā ligzdošanas teritoriju. Tas, skaļi šņācot, uzbrūk ar saviem spēcīgajiem spārniem un knābi ikvienam, arī cilvēkam. Ik pa laikam notiek arī traģiski nelaimes gadījumi, kad paugurknābja gulbja tēviņš uzbrūkot noslīcina neuzmanīgus peldētājus.[17] Kad gulbis sāk uzpūsties un sacelt spārnus, tas ir signāls, pēc kura labāk no putna atkāpties.[17]
Dējumā parasti ir 4—7 gaiši zilas olas, retāk 2—11 olas.[5] Perē galvenokārt mātīte, bet tēviņš apsargā teritoriju. Ļoti retos gadījumos perē arī tēviņš. Mātīte ligzdu atstāj uz īsu brīdi, lai barotos un nomazgātos. Atstājot ligzdu, tā olas nosedz ar ligzdas materiālu.[16] Inkubācijas periods ilgst 35—42 dienas.[10] Drīz pēc izšķilšanās mazuļi pamet ligzdu. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki un pirmās nedēļas, kā arī vēlāk sliktos laika apstākļos tie mazuļus silda un vizina uz savām mugurām.[16] Sasniedzot 2 nedēļu vecumu, mazuļi spēj baroties paši. Tie barojas ar ūdens kukaiņiem, bezmugurkaulniekiem un vēžveidīgajiem, kurus vecāki, raustot ūdensaugus, iztraucē no slēptuvēm. Kad mazuļi kļūst 4—6 nedēļas veci, tie lēnām sāk kļūt par veģetāriešiem, bet 2—3 mēnešu vecumā sāk baroties līdzīgi pieaugušajiem putniem.[16]
Dzīves ilgums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Paugurknābja gulbji uzskatāmi par ilgdzīvotājiem. Vidējais to dzīves ilgums ir 10—15 gadi, lai gan atsevišķi īpatņi spēj sasniegt krietni lielāku vecumu. Latvijas piekrastē 2010. gadā tika atrasts gulbis, kas ir nodzīvojis vismaz 42 gadus, sasniedzot Eiropas savvaļas paugurknābja gulbju vecuma rekordu.[18]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 «IUCN: Cygnus olor». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 15. martā. Skatīts: 2013. gada 9. aprīlī.
- ↑ «World Bird List: Screamers, ducks, geese, swans, 2020». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 24. aprīlī. Skatīts: 2020. gada 7. februārī.
- ↑ 3,0 3,1 del Hoyo, J., et al., ed. (1992). Handbook of the Birds of the World 1. Barcelona: Lynx Edicions. pp. 577–78. ISBN 84-87334-10-5.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 «Latvijas Ornitoloģijas biedrība: Gulbju noteikšana dabā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 22. oktobrī. Skatīts: 2013. gada 9. aprīlī.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 Latvijas Dabas Muzejs: Paugurknābja gulbis[novecojusi saite]
- ↑ «Kurām putnu sugām pēdējā desmitgadē Latvijā klājies vislabāk un kurām – vissliktāk?». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2014. gada 31. janvārī.
- ↑ Māras dīķī manīti paugurknābja gulbji ar rozā kājām[novecojusi saite]
- ↑ 8,0 8,1 8,2 Madge, S.; Burn, H. (1987). Wildfowl: An Identification Guide to the Ducks, Geese and Swans of the World. A & C Black. ISBN 0-7470-2201-1.
- ↑ Mullarney, K., Svensson, L, Zetterstrom, D., & Grant, P.J. (1999) Collins Bird Guide. HarperCollins Publishers Ltd, London p. 14
- ↑ 10,0 10,1 «ARKive: Mute swan (Cygnus olor)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 12. jūlijā. Skatīts: 2013. gada 9. aprīlī.
- ↑ Wood, Gerald (1983). The Guinness Book of Animal Facts and Feats. ISBN 978-0-85112-235-9.
- ↑ 12,0 12,1 Cramp, S., chief editor (1977). The Birds of the Western Palearctic. Oxford: Oxford University Press. ISBN 0-19-857358-8.
- ↑ Scott, P.; Wildfowl Trust (1972). Behavioral patterns of juvenile Mute Swans.
- ↑ «Paugurknābja gulbis Liepājas ezerā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 21. martā. Skatīts: 2013. gada 9. aprīlī.
- ↑ Parrott, D.; McKay, H. V. (2001). "Mute swan grazing on winter crops: Estimation of yield loss in oilseed rape and wheat. Mute swans occasionally eat insects, amphibians and smaller birds". J. Crop Protection 20: 913–919.
- ↑ 16,0 16,1 16,2 16,3 16,4 16,5 «Mute Swans: Breeding / Reproduction». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 25. jūlijā. Skatīts: 2013. gada 9. aprīlī.
- ↑ 17,0 17,1 Vīrietis iet bojā, glābjot pārgalvīgo sievu no gulbja uzbrukuma
- ↑ Akmensraga jūrmalā izskalots vecākais apgredzenotais paugurknābja gulbis Eiropā