Pavasara dedestiņa
| Pavasara dedestiņa Lathyrus vernus ((L.) Bernh.) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Augi (Plantae) |
| Nodalījums | Segsēkļi (Angiospermae) |
| Klase | Divdīgļlapji (Magnoliopsida) |
| Rinda | Pākšaugi (Fabales) |
| Dzimta | Tauriņzieži (Fabaceae) |
| Ģints | Dedestiņas (Lathyrus) |
| Suga | Pavasara dedestiņa (Lathyrus vernus) |
 Pavasara dedestiņa Vikikrātuvē | |
Pavasara dedestiņa (Lathyrus vernus) ir daudzgadīgs tauriņziežu dzimtas lakstaugs. Suga ir diezgan bieži sastopama Eiropas un Rietumāzijas mežos, kur aug nelielās grupās.[1]
Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pavasara dedestiņas stublājs ir stāvs, nezarots un sasniedz 20—40, retāk līdz 60 centimetru augstumu. Augam ir īss, sazarots saknenis, bet saknes sasniedz 1 metra dziļumu. Uz stublāja pamīšus sakārtotas plūksnaini saliktas lapas ar 2—4 eliptisku lapiņu (ga 3—7 cm, pl 1,5—3 cm) pāriem. Lapas galā nav vairākām citām dedestiņu sugām raksturīgās vītnes. Pie kāta pamata smailas pielapes.
Augšējo lapu žāklē garā ziedkātā izveidojas ziedkopa ķekars ar 3—8 nokareniem, purpursarkaniem ziediem, kas novecojot kļūst zili. Zied aprīļa beigās, maijā. Auglis ir 4—6 cm gara, brūna pāksts ar 8—14 indīgām sēklām.[1][2]
Izskata un augšanas vietu ziņā līdzīga suga ir reti sastopamā melnējošā dedestiņa (Lathyrus niger). Atšķirībā no tās, pavasara dedestiņas lapas, žāvējot nekļūst melnas.
Ekoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pavasara dedestiņas ir nektāraugi. Ziedu vainaglapas ir cieši savienotas, tādēļ tos apputeksnēt var tikai salīdzinoši spēcīgi kukaiņi, piemēram, akmeņu kamene (Bombus lapidarius), dārza kamene (B.hortorum), lielacu kamene (B. confusus), tīruma kamene (B. pascuorum), dažas savvaļas bišu sugas un medus bite (Apis mellifera).[3]
Tā ir vienīgā suga dedestiņu ģintī, kas zied tik agri. Atšķirībā no citiem pavasarī ziedošiem augiem, piemēram vizbuļiem (Anemone) vai zeltstarītēm (Gagea), pēc noziedēšanas pavasara dedestiņas virszemes daļas nenonīkst, bet turpina augt un spēcīgi sakuplot līdz rudenim.[4]
Izplatība un biotopi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sugas dabiskais izplatības areāls ir gandrīz visā Eiropā un Rietumāzijā. Latvijā tā ir diezgan bieži sastopama visā valstī.[1] Pavasara dedestiņa ir introducēta Lielbritānijā, Beļģijā, Nīderlandē, Čitas apgabalā un Jakutijā.[5]
Augs ir sastopams dažādos lapu koku un jauktos mežos, īpaši gāršās, mežmalās un krūmājos, izcirtumos un jaunaudzēs.[1] Tā ir tipiska suga Centrāleiropas platlapju mežos, raksturīga dižskābaržu mežiem (Fagetalia sylvaticae). Literatūrā augs aprakstīts kā dižskābarža pavadonis, bet tā nav gluži taisnība. Pavasara dedestiņas trūkst daudzos dižskābaržu mežos, īpaši ar kaļķiem nabadzīgās augsnēs un aukstākās vietās. Sugu var uzskatīt par karbonātaugsnes bioindikatoru. Augs sastopams arī ozolu mežos, kastaņu audzēs, lazdu krūmājos, ne pārāk mitros palieņu mežos, egļu un lapegļu mežos, ar barības vielām bagātās, irdenās māla un smilšmāla augsnēs.[3]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 Pavasara dedestiņa Lathyrus vernus (L.) Bernh. Sugu enciklopēdija Latvijas daba. Skatīts: 2024.02.17.
- ↑ Erich Oberdorfer: Pflanzensoziologische Exkursionsflora für Deutschland und angrenzende Gebiete. Stuttgart (Hohenheim) 2001, S. 616–617. ISBN 3-8001-3131-5
- ↑ 3,0 3,1 Gustav Hegi, Helmut Gams: Familie Leguminosae. In: Gustav Hegi: Illustrierte Flora von Mitteleuropa. 1. Auflage, Band IV, Teil 3, Verlag Carl Hanser, München 1964, S. 1574–1576.
- ↑ Spring vetch: Lathyrus vernus. NatureGate. Skatīts: 2024.02.17.
- ↑ Lathyrus vernus Plants of the World Online. Royal Botanic Gardens, Kew. Skatīts: 2024.02.17.