Petrejas Arābija

Petrejas Arābijas provinces izvietojums Romas impērijā 117. gadā

Petrejas Arābija (latīņu: Provincia Arabia‎, sengrieķu: Ἐπαρχία Πετραίας Ἀραβίας) bija Senās Romas province Vidusjūras dienvidaustrumos, mūsdienu Izraēlas, Jordānijas, Ēģiptes un Saūda Arābijas teritorijā. Tā pastāvēja no 106. līdz 630. gadiem bijušās Nabatejas valsts teritorijā. 117. gadā Petrejas Arābijas province ziemeļrietumos robežojās ar Jūdeju, ziemeļos ar Sīriju, austrumos ar Arābiju (Tuksnešu Arābija, Auglīgā Arābija) bet rietumos ar Ēģipti. Ziemeļrietumos to apskaloja Vidusjūra, bet dienvidos Sarkanā jūra.

Petrejas Arābija jeb Petreja, saukta arī par Arābijas provinci, ko anektēja imperators Trajāns, tika iekarota līdzīgi citām Romas impērijas austrumu pierobežu provincēm. Taču, atšķirībā no Armēnijas, Mezopotāmijas un Asīrijas, tā tika noturēta ilgi pēc Trajāna valdīšanas laika, bet tās tuksnešu robeža tika saukta par Arābijas limesu. Šeit ap 204. gadu bija dzimis imperators Filips. Kā pierobežas province, tā iekļāva sevī arī tuksnesi, kuru apdzīvoja arābu ciltis, un kurš robežojās ar Partas iekšējiem rajoniem.

Kaut arī kopumā šī province tika pakļauta partiešu un palmīriešu uzbrukumiem un laupīšanām, tomēr tur nenotika pastāvīgi iebrukumi, ar kuriem saskārās citi reģioni uz Romas impērijas robežas, kā Ģermānija vai Ziemeļāfrika, kā arī nebija jāsaskaras ar iesakņojušās kultūras klātbūtni, kāda bija citās hellenizētākajās austrumu provincēs.

Ģeogrāfija

Provinces ģeogrāfiskie apstākļi dažādās vietās ir atšķirīgi. Tur ir salīdzinoši auglīgs Moāba plato, kur ik gadus izkrīt ap 200 mm nokrišņu, kura pašā dienvidu galā atrodas Petra, kas kopā ar Bostru (jeb Busru) veido provinces politiskos centrus.

Taču ir arī ģeogrāfiski nelabvelīgi reģioni, kur ir gan tuksnešainā Sinaja, gan arī bezūdens Negevs, kas plešas uz ziemeļiem no Sinajas. Un blakus ir arī piekrastes rajoni ap Sarkno jūru, neauglīgas zemes, kas pazīstamas kā Hisma, kas atrodas šīs piekrastes ziemeļos, kā arī plašie akmeņainie apgabali.

Lielās pilsētas

Arābijas teritorijas lielākā daļa bija maz apdzīvota, jo pilsētas bija koncentrētas ziemeļos, pie Jordānas upes un Hauranas apgabalā. Bez Petras, lielās pilsētas bija Bostra, Džeraša (Gerasa), Kanata, Adra, Maksimianopole, Filippopole un Ammāna (Filadelfija). Vienīgā lielā jūras osta bija Akaba, kas atradās Saraknās jūras plašā Akabas līča galā.

106. gadā, kad Auls Kornēlijs Palma Frontonians bija Sīrijas pārvaldnieks, Arābijas daļa kopā ar Petru tika pievienota Romas impērijai kā Petrejas Arābija un Petra kļuva par tās galvaspilsētu. Petra romiešu valdīšanas laikā drīz vien panīka jūras tirdzniecības ceļu reformas dēļ. 363. gadā zemestrīce nopostīja daudzas ēkas un sabojāja svarīgo ūdensapgādes sistēmu. Pēc tam Petras vecpilsēta kļuva par Austrumromas Terciārās Palestīnas provinci. Gan Petrā, gan tās apkārtnē tika atraktas daudzas Bizantijas perioda baznīcas. Vienā no šādām bizantiešu baznīcām tika atrasti 140 papirusi, kas pārsvarā bija 530-590. gadu līgumi, un kas liecināja, ka vēl 6. gadsimtā pilsēta plauka.

Petrā atradās romiešu 3. Kirenaikas leģiona bāze, bet provinces vietvaldis atradās abās pilsētās, un no abām izdeva rīkojumus.

Vēsture

Iekarošana

Līdz romiešu atnākšanai 106. gadā šo teritoriju pārvaldīja Rabbels II, pēdējais nabatiešu ķēniņš, kurš šeit valdīja kopš 70. gada. Kad viņš nomira, 3. Kirenaikas leģions devās no Ēģiptes uz ziemeļiem, uz Petru, bet 6. Ferratas leģions, sīriešu garnizons devās uz dienvidiem, ieņemt Bostru. Nabatejas iekarošanu varētu raksturot kā Trajāna netīšu darbību, kas vērsta uz kontroles izveidi šajā teritorijā, lai realizētu savus plānus teritorijās aiz Tigras upes un, galarezultātā, Mezopotāmijas ieņemšanu.

Nav nekādu liecību par ieganstu šai aneksijai: Rabbelam II bija mantinieks vārdā Obodass, un kaut gan karadarbību bija maz (par ko liecina fakts, ka Trajānam netika piešķirts vārds "Arābiks"), tomēr bija pietiekoši sakāvju, lai pazemotu nabatiešus. Divas kohortas, kas beigās nonāca Arābijā, gatavojoties karadarbībai, devās pa jūru no Ēģiptes uz Sīriju. Izņemot dažas nabatiešu ķēniņa gvardes vienības, liekas, romiešiem neviens nopietni nepretojās, par ko liecina fakts, ka nabatiešu karaspēks drīz pēc iekarošanas kalpoja romiešu armijā kā palīgspēki.

Arābijas iekarošana oficiali netika atzīmēta līdz Trajāna Jaunā ceļa (Via Traiana Nova) celtniecības beigām. Šis ceļš stiepās pa provinces centrālo daļu no Bostras līdz Akabai. Tikai pēc projekta pabeigšanas tika izkalta monēta ar Trajāna bisti vienā pusē un kamieli otrā, kas bija veltīta Arābijas iekarošanai. Šādas monētas tika kaltas līdz 115. gadam, kad Romas impērijas centrs pārvietojās vairāk uz austrumiem.

Ceļš savienoja ne tikai Bostru un Akabu, kurai, izņemot to, ka tā bija ostas pilsēta, nebija lielas nozīmes priekš impērijas valdības, bet arī Petru, kura atradās provinces vidū starp diviem ceļa galapunktiem. Lai gan Trajāns pasludināja Bostru par provinces galvaspilsētu, taču arī Petrai viņš piešķīra metropoles statusu par zīmi tam, ka viņš piekrīt savam pēctecim Adriānam par tās nozīmību, kurš uzskatīja to par cienīgu un vēsturisku.

1960. un 1970. gados tika atrasti pierādījumi tam, romiešu leģioni okupēja Madain Salihu Trajāna vadībā Hidžāza kalnainajā apvidū Arābijas ziemeļaustrumos, paplašinot Petrejas Arābijas provinci dienvidu virzienā.

Romanizācija

Pēc romiešu iekarošanas šeit tika ieviestas latīņu un grieķu valodas. Romas impērijas austrumu provincēm tas bija standarts, taču Arābijai bija daudz mazāks hellenizācijas un romanizācijas periods, kā tās kaimiņiem, un grieķu valoda tika maz izmantota, pirms to ieviesa romieši. Grieķu valoda tika plaši izplatīta gan tautā, gan arī oficiāli, praktiski izspiežot nabatiešu un aramiešu valodas, par ko liecina Ummelkuttainas uzraksti. Latīņu valodas pielietošana bija reta un aprobežojās ar dažiem gadījumiem, kā, piemēram, Lūcija Aninija Sekstija Florentīnas kapa uzraksts, un kas nedaudz paradoksāli, ar savu personīgo vārdu.

Millars argumentē par labu Arābijas grieķu-romiešu hellenizācijai. Aleksandra valdīšanas laikā šī teritorija netika būtiski hellenizēta, bet vietējie iedzīvotāji jau sākotnēji runāja savā dzimtajā valodā, nevis grieķiski. Tādējādi, sākoties romiešu pārvaldei, kopā ar daudziem citiem klasiskiem romiešu socializācijas aspektiem, kā, piemēram, sabiedriskie darbi un armijas slavināšana, notika dažu grieķu kultūras un sociālo vērtību ieviešana. Rezultātā, šķiet, sākotnejās lingvistiskās grupas pazuda. Romiešu impēriskās valdīšanas periodā dažādās vietās bija izkaisīti nabatiešu uzraksti.

Tika ieviesta Bostras ēra, t.i. provincei specifiska gadu skaitīšanas sistēma, kuras pirmais gads sākās datumā, kas atbilst 106. gada 22. martam.

Vēlās Romas impērijas laiks

Kad Audijs Kasijs sacēlās pret to, kuru viņš uzskatīja par nomirušo Marku Aurēliju, viņs nesaņēma atbalstu no Arābijas provinces puses, kuru daži vēsturnieki neņem vērā, iespējams, tādēļ, ka Arābija nebija tik bagāta un politiski ietekmīga, kā Sīrija. Arābija rīkojās līdzīgā veidā, kad Sīrijas vietvaldis Pescennijs Nigers 193. gadā pasludināja sevi par imperatoru.

Kad Septimijs Severs nāca pie varas un atņēma Sīrijas pilsētai Antiohijai metropoles statusu par dalību sacelšanā un sodīja visus, kam nepaveicās izvēlēties pareizo pusi, 3. Kirenaikas leģions ieguva goda titulu "Severiana". Bez to, Arābijas vietvaldim Publijam Elijam Severianam Maksimam bija atļauts palikt savā amatā kā dāvana par viņa lojalitāti. Vēlāk Sīrija tika sadalīta divās daļās, bet Arābija tika paplašināta uz Ladžatas un Jebeldrūzas apvidu rēķina dienvidos no Damaskas, kā arī tika pievienota Marka Jūlija Filipa Arāba (kas pazīstams kā Filips Arābs) dzimšanas vieta.

Severs paplašināja jau tā lielo provinci. Tad viņš centās paplašināt impēriju uz Mezopotāmijas iekarošanas rēķina. Lehas un Jebeldrūzas nodošana, likās, bija viltīgu politisku darbību daļa no imperatora puses, kas vērsta uz kontroles koncentrēšanu pār teritoriju pirms šiem iekarojumiem. Arābija kļuva par Septimija Severa ideoloģisko balstu romiešu Tuvajos Austrumos. Acīmredzama nepieciešamība mīkstināt un savaldīt Sīrijas provinces varu, kura atkal un atkal rādīja sevi kā sacelšanos avotu, tika realizēta trijās daļās: Sīrijas reorganizācija divās politiskās vienībās, teritorijas samazināšana par labu Arābijai un imperatora precības ar Jūliju Domnu no Sīrijas provinces.

Arābija kļuva par tādu Severa un impērijas uzticības simbolu, ka viņa kara laikā pret Klodiju Albīnu Gallijā sīriešu pretinieki izplatīja baumas par to, ka 3. Kirenaikas leģions ir dezertējis. Tas fakts, ka problēmas risinājumam Gallijā nozīmīga bija viena vienīga leģiona sacelšanās tālā provincē otrā impērijas galā, norāda uz politisko ietekmi, kādu uzkrāja Arābija. Nebūdama par zemi ar nozīmīgu iedzīvotāju un resursu daudzumu, un pat ar stratēģisko stāvokli, tā kļuva par romiešu kultūras pamatu. Tas, ka tā bija Austrumromas kultūra, liekas, nemazināja tās nozīmi rietumos. Tieši tāpēc, ka Arābijai bija tik maz resursu, tā spēja sevi atzīt par romisku, un tas motivēja to saglabāt lojalitāti Romas impērijai.

Pēc impērijas restitūcijas 284–305. gados imperatora Diokletiāna laikā Arābijas province tika paplašināta un tajā iekļāva mūsdienu Izraēlas teritorijas. Pēc Diokletiāna Arābija tika iekļauta Austrumu diacēzes sastāvā un bija Austrumu pretoriāņu prefektūras daļa.

Bizantijas periods

Austrumu diacēzes sastāvā Arābija kļuva par frontes līniju bizantiešu-sasanīdu karos. 5. un 6. gadsimtā tā tika pārveidota par Terciāro Palestīnu.

Petrejas Arābijas pilsētas

• 
  Bostras dienvidu termas
• 
  Romiešu karavīra kaps Petrā
• 
  Ammānas romiešu teātris
• 
  Gerasas nimfejs
• 
  Rabbosa templis Kanavatā
• 
  Romiešu bazilika Maksimianopolē
• 
  Romiešu forums Filippopolē
• 
  Agrīnās baznīcas drupas Akabā
• 
  Advatas romiešu villa