Jūdejas province

Vikipēdijas lapa
Jūdejas provinces izvietojums Romas impērijā 117. gadā

Jūdejas province bija Senās Romas province, kas atradās Vidusjūras austrumos, mūsdienu Izraēlas, Jordānijas un Palestīnas autonomijas teritorijā. Tā pastāvēja no 6. līdz 132. gadam bijušo Hasmoneju un Hēroda Jūdejas ķēniņvalsts apgabalos. Jūdejas nosaukums cēlies no dzelzs laikmeta Jūdejas valsts. 117. gadā Jūdejas province ziemeļos robežojās ar Sīriju, austrumos un dienvidos ar Petrejas Arābiju, bet rietumos to apskaloja Vidusjūra.

Pēc tam, kad 63. gadā pr.Kr. Romas Republika iekaroja Jūdeju, tajā palika pusautonoma lēņa sistēma. Jūdejas apvienošanu romiešu provincē veica pirmais Romas imperators Oktaviāns, atsaucoties uz iedzīvotāju aicinājumu, kas protestēja pret Hēroda Arhelaja cietsirdīgo valdīšanu. Oficiālā iedzīvotāju skaitīšana, kuru organizēja Sīrijas vietvaldis Publijs Sulpicijs Kvirīnijs pēc Romas tiešās pārvaldes ieviešanas, radīja spriedzi iedzīvotājos un izraisīja dumpi Jūdas Galilieša vadībā. Vēl no svarīgiem notikumiem reģionā var minēt leģendāro Jēzus Nācarieša krustā sišanu ap 30-33. gadu (kā rezultātā izveidojās kristietība), bet 37. gadā imperators Kaligula pavēlēja ebreju templī uzstādīt savu statuju.

Pieaugošā neapmierinātība ar romiešu valdīšanu noveda pie Pirmā jūdu-romiešu kara 66—73. gados un, gala rezultātā, pie Jeruzalemes aplenkuma un tempļa iznīcināšanas 70. gadā, pieliekot punktu Otrā tempļa periodam. 132. gadā Jūdejas province tika apvienota ar Galileju un paplašināto provinci Sīrijas Palestīnu.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā Romas iejaukšanās reģionā notika 63. gadā pr.Kr., beidzoties Trešajam Mitridata karam, kurā Pompejs uzvarēja Pontas Mitridatu IV, izlaupīja Jeruzalemi un dibināja Sīrijas provinci. Romiešu hegemonijas nostiprināšanās, kā arī romiešu politiskās un kultūras ietekmes pieaugums pielika punktu Jūdejas hellēnisma periodam.

Pompejs iecēla hasmoneju ķēniņu Hirkānu II par etnarhu un virspriesteri, bet ne par valdnieku. Pēc dažiem gadiem Jūlijs Cēzars iecēla Idumejas Antipatru, kas pazīstams kā Antipa, par pirmo romiešu prokuratoru. Antipatra dēlu Hērodu Romas senāts 40. gadā pr.Kr. iecēla par "jūdu ķēniņu", taču līdz 37. gadam pr.Kr. viņam nebija militārās kontroles. Viņa valdīšanas laikā tika iznīcināti pēdējie hasmoneju pārstāvji un uzcelta milzīga osta, Piejūras Cēzareja.

Hērods nomira 4. gadā pr.Kr. un viņa valsts tika sadalīta starp viņa trijiem dēliem, divi no kuriem (Filips un Hērods Antipa) kļuva par tetrarhiem ("ceturtās daļas pārvaldniekiem"). Trešais dēls, Arhelajs, kļuva par etnarhu un pārvaldīja pusi no viņa tēva valsts. Viena no šīm ķēniņvalstīm bija Jūdeja, kas iekļāva sevī kā Jūdejas, tā arī Samarijas un Idumejas vēsturiskās teritorijas.

Arhelajs pārvaldīja Jūdeju tik slikti, ka 6. gadā pirmais romiešu imperators Oktaviāns viņu atcēla pēc viņa paša iedzīvotāju apelācijas. Hērodu Antipu, kurš pārvaldīja Galileju un Pereju no 4. gada pr.Kr., 39. gadā atcēla imperators Kaligula. Hēroda Filipa dēls pārvaldīja sava tēva ķēniņvalsts ziemeļaustrumu daļu.

Sacelšanās un Hēroda Arhelaja atcelšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Hēroda Lielā nāves Jūdejas valsts tika sadalīta Hēroda tetrarhijā, kuru pārvaldīja kopā viņa dēli un Hēroda māsa: Hērods Arhelajs (pārvaldīja Jūdeju, Samariju un Idumeju), Hērods Filips (pārvaldīja Bataneju, Trahonīdu kā arī Auranītu), Hērods Antipa (pārvaldīja Galileju un Pereju) un Salomeja I (neilgi pārvaldīja Javni).

4. gadā pr.Kr. Jūdejā uzliesmoja mesiāniskā sacelšanās Arhelaja nekompetences dēļ. Šo sacelšanos cietsirdīgi apspieda Sīrijas legāts Publijs Kvintīlijs Vārs, kurš okupēja Jeruzalemi un sita krustā 2000 sacelšanās dalībniekus.[1]

Viņa nespējas dēļ pārvaldīt Jūdeju Arhelaju 6. gadā imperators Oktavians atcēla no amata, bet Jūdeja, Samarija un Idumeja pārgāja tiešā romiešu pārvaldībā.

Prefektu pārvalde (6—41. gads)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūdejas province 1. gadsimtā

Sākotnēji Galileja, Gaulante (mūsdienās Golānas), Pereja jeb Dekapole Jūdejas provincē neietilpa. Tās ienākumiem nebija lielas nozīmes priekš Romas kases, taču tā kontrolēja sauszemes un piekrastes jūras ceļus uz Ēģiptes "maizes klēti" un bija buferzona pret Partas impēriju. Galvaspilsēta tika pārcelta no Jeruzalemes uz Piejūras Cēzareju.

Augusts iecēla Publiju Sulpiciju Kvirīniju Sīrijas legāta amatā, un tas 6. gadā noorganizēja Sīrijas un Jūdejas iedzīvotāju skaitīšanu (nodokļu uzlikšanai), kas izprovocēja Jūdas Galilieša sacelšanos, kuru Kvirīnijs ātri vien apspieda.

Jūdeja nebija ne senatoru province, ne imperatora province, bet bija "Sīrijas satelīts", kuru pārvaldīja prefekts, kurš bija ekvits (kā romiešu Ēģiptē), nevis bijušais konsuls vai senatoru ranga pretors. Kvirīnijs iecēla Koponiju par pirmo Jūdejas prefektu.

Neskatoties uz to, provincē dzīvojošie jūdi saglabāja kaut kādu neatkarības statusu un līdz apmēram 28. gadam varēja tiesāt likumpārkāpējus pēc saviem pašu likumiem, smagos noziegumus ieskaitot.

Agrīnajā Romas periodā Jūdeja bija sadalīta piecos administratīvajos apgabalos ar centriem Jeruzalemē, Gaderā, Amatusā, Jērikā un Sepforā.[2]

30—33. gadā romiešu prefekts Poncijs Pilāts pēc jūdu vadības prasības esot sitis krustā Jēzu no Nācaretes, kurš tika apsūdzēts kūdīšanā uz dumpi, kas kļuva par iemeslu kristietības izveidei. 36. gadā pie Gerizima kalna uzliesmoja vēl viena mesiāniska sacelšanās samarieša vadībā, kuru Pilāts ātri apspieda. Samarieši sūdzējās par Pilāta cietsirdību Sīrijas legātam Lūcijam Vitellijam Vecākajam, kurš atcēla Pilātu no amata un aizsūtīja to uz Romu atskaitīties, nomainot viņu ar prefekta pienākumu izpildītāju Marcellu.

37. gadā imperators Kaligula pavēlēja uzstādīt savu statuju jūdu templī Jeruzalemē, kas bija pretrunā jūdu monoteismam. Sīrijas legāts Publijs Petronijs, baidoties no pilsoņu kara pavēles izpildes gadījumā, atlika tās izpildi gandrīz uz gadu. Ķēniņš Hērods Agripa I beidzot pārliecināja Kaligulu atcelt šo pavēli. Vēlāk Kaligula izdeva otru pavēli par viņa statujas uzstādīšanu Jeruzalemes templī, taču viņš tika nogalināts līdz tam, kad statuja sasniedza Jeruzalemi, un viņa pēctecis Klaudijs atcēla pavēli. "Kaligulas krīze" tika ieteikta kā pirmā atklātā attiecību saraušana starp Romu un jūdiem.

Hēroda Agripas laika autonomija (41—44. gads)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Starp 41. un 44. gadu Jūdeja atjaunoja savu nominālo autonomiju, kad imperators Klaudijs iecēla Hērodu Agripu par jūdu ķēniņu, tādējādi savā ziņā atjaunoja herodiādu dinastiju, kaut arī nav nekādu norāžu uz to, ka Jūdeja pārstāja būt Romas province tikai tāpēc, ka tai vairs nebija prefekta. Klaudijs izlēma atļaut visas impērijas prokuratoriem, kas bija imperatora personīgie aģenti, un kuri bieži vien pildīja provinču nodokļu un finanšu pārvaldnieku pienākumus, būt paaugstinātiem līdz pārvaldošajiem tiesnešiem ar pilnu valsts varu miera uzturēšanai. Iespējams, viņš paaugstināja Jūdejas prokuratora statusu līdz impērijas valdošajam statusam, jo Sīrijas legāts nesimpatizēja jūdiem.

Prokuratoru pārvalde (44—66. gads)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Agripas nāves 44. gadā province atgriezās Romas tiešā kontrolē, un, Agripas personīgās teritorijas (Galileja un Pereja) ieskaitot, tā nonāca prokuratoru pārvaldē. Un tomēr, Agripas dēls, Agripa II, 48. gadā tika iecelts par jūdu ķēniņu. Viņš bija septītais un pēdējais herodiāds.

Jeruzalemē, iespējams, starp 44. un 48. gadu izcēlās bads, kuru Josefs Flāvijs apraksta šādi:

“ viņa gāja uz Jeruzalemes pilsētu, viņas dēls pavadīja viņu garajā ceļā. Viņas atnākšana atnesa ļoti lielu labumu Jeruzalemes iedzīvotājiem, jo, kaut arī tajā laikā viņi cieta badu un daudzi ļaudis mira, ka nebija tā, kas vajadzīgs pārtikas iegādei, ķēniņiene Helēna sūtīja vienus savus kalpus uz Aleksandriju ar naudu, lai nopirktu daudz labības, bet citus uz Kipru, lai atvestu žādētu vīģu kravu. Un tiklīdz viņi atgriezās un atveda provīziju, kas tika izdarīts ļoti ātri, viņa izdalīja ēdienu tiem, kam tas bija vajadzīgs, un atstāja aiz sevis brīnišķīgu piemiņu par šo labdarību, kuru viņa sniedza visai mūsu tautai. Un kad viņas dēls Izats uzzināja par šo badu, viņš sūtīja lielas naudas summas augstdzimušiem ļaudīm Jeruzalemē.
(Jozefs Flāvijs, "Jūdu senatne", 20. grāmata.)
 ”

Starp 66. un 70. gadu notika Pirmais romiešu-jūdu karš.

Legātu pārvalde (70—132. gads)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 70. līdz 132. gadam dumpīgajai Jūdejai bija nepieciešama Romas legāta pārvalde, kurš spēja komandēt leģionus. Tā kā Agripa II saglabāja uzticību impērijai, viņa ķēniņvalsts saglabājās līdz viņa nāvei 93/94. vai 100. gadā, kad šī teritorija atgriezās pilnā un nedalītā Romas kontrolē.

Jūdeja bija divu vai pat triju lielu romiešu-jūdu karu arēna:

  • 66—70: Pirmais romiešu-jūdu karš noveda pie Jeruzalemes aplenkšanas, Hēroda tempļa iznīcināšanas un beidzās ar Masadas aplenkumu 73—74. gados. Līdz karam Jūdeja bija trešās kategorijas Romas province, ekvita līmeņa prokuratora pārvaldē un Sīrijas vietvalža kopējā kontrolē. Pēc kara tā kļuva par neatkarīgu Romas provinci ar oficiālo Jūdejas nosaukumu un atradās pretora līmeņa gubernatora pārvaldē un tāpēc tika pārveidota par otrās kategorijas provinci. Un tikai vēlāk, apmēram ap 120. gadu, Jūdeja kļuva par konsulu provinci, t.i. ar konsula ranga gubernatoru.
  • 115—117: Kitosas karš (Otrais romiešu-jūdu karš). Taču Jūdejas loma šajā sacelšanā ir strīdīga, jo tā notika pārsvarā jūdu diasporā, un nav pilnīgi uzticamu avotu, kas liecinātu par Jūdejas dalību tajā, kā arī nav nekādu arheoloģisku metožu atšķirt postījumu līmeņus 117. gadā no Bar Kohbas postījumiem. Kohbas sacelšanās (Trešais romiešu-jūdu karš) notika tikai pusotru desmitgadi vēlāk.
  • 132: Jūdejas province tika apvienota kopā ar Galileju paplašinātā provincē ar nosaukumu Sīrijas Palestīna.[3] Bar Kohbas vadītās jūdu sacelšanās sakāves rezultātā Jeruzaleme tika izpostīta. Dažus gadus vēlāk tās vietā tika dibināta jauna kolonija, saukta Elia Kapitolina. Pēc dažu zinātnieku uzskatiem, Jūdejas pārsaukšana bija saistīta ar ebreju tautas atdalīšanu šīs zemes, kaut arī tiek piedāvāti arī citi skaidrojumi, un alternatīva teorija ir tāda, ka pārdēvēšanas mēģinājumi bija pirms sacelšanām un paātrināja to gaitu. Šādas pārdēvēšanas nekādi netraucēja ebreju tautai savos darbos saukt šo zemi par "Jehudu" (ivritā: יהודה‎), vai arī par "Izraēlas zemi" (ivritā: ארץ ישראל).

Sadalīšana trijās provincēs (135. gads)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Diokletiāna (284—305) laikā šis reģions tika sadalīts trijās provincēs:[4]

Jūdejas pilsētas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ Josephus, Antiquities of the Jews, Book 17, Chapters 271-272
  2. ↑ Gabba, Emilio (2008). "The social, economic and political history of Palestine 63 bce — ce 70". In William David Davies; Louis Finkelstein; William Horbury (eds.). The Cambridge History of Judaism: The early Roman period. Cambridge University Press. p. 98. ISBN 978-0-521-24377-3.
  3. ↑ Brand, Chad; Mitchell, Eric; Staff, Holman Reference Editorial (2015). Holman Illustrated Bible Dictionary. B&H Publishing Group. ISBN 978-0-8054-9935-3.
  4. ↑ H. H. Ben-Sasson, A History of the Jewish People, Harvard University Press, 1976, ISBN 0-674-39731-2, page 351
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Jūdejas_province&oldid=3977009"