Portāls:Latvija/Izmeklēta biogrāfija/10
Pauls Valdens (vācu: Paul Walden, krievu: Пауль (Павел Иванович) Вальден; dzimis 1863. gada 14. jūlijā Rozulā, "Pīpēnos", miris 1957. gada 22. janvārī Gammertingenē, Vācijā) bija latviešu izcelsmes ķīmiķis.
Dzimis Rozulas pagastā 1863. gadā kā 13. bērns latviešu zemnieku ģimenē, studējis ķīmijas tehnoloģiju Rīgas politehnikumā pie Vilhelma Ostvalda (absovējis 1888.), ar kuru arī vēlāk uzturējis ciešas koleģiālas attiecības. Turpinājis studijas Pēterburgas universitātē. Promocijas darbu aizstāvējis Leipcigas universitātē Vilhelma Ostvalda vadībā (1891.), papildinājies Minhenē, 1893. gadā Odesas universitātē nokārtojis maģistra eksāmenu. 1894. gadā uzaicināts strādāt par ķīmijas profesoru Rīgas Politehniskajā institūtā, bijis tā direktors (1902.–1905). 1898. gadā aizstāvējis zinātņu doktora grādu Pēterburgā par zinātnisko darbu "Stereoķīmijas materiāli". Bijis Pēterburgas Zinātņu akadēmijas Ķīmijas laboratorijas vadītājs (1911.–1918). Vadījis Rīgas Politehnisko institūtu pēc tā evakuācijas uz Maskavu Pirmā Pasaules kara laikā (1917.–1918). 1918. gadā Maskavā dibinājis Krievijas Pārtikas zinātniski tehnisko institūtu. 1919. gadā iecelts par Latvijas Augstskolas pirmo rektoru. 1919. gada augustā pārcēlies uz dzīvi Vācijā, kur vadījis Neorganiskās ķīmijas katedru Rostokas universitātē. Pēc Otrā Pasaules kara kā viesprofesors lasījis lekcijas ķīmijas vēsturē Tībingenes universitātē Vācijā.
Pauls Valdens bija Pēterburgas ZA, Vācu Dabaspētnieku akadēmijas "Leopoldina" īstenais loceklis, Somijas ZA goda loceklis, Getingenes ZA, Francijas institūta, Ženēvas Nacionālā institūta korespondētājloceklis, PSRS ZA goda loceklis, Londonas Ķīmijas biedrības, Starptautiskās Farmācijas vēstures biedrības, Starptautiskās Paracelza biedrības u. c. goda loceklis.