Pauls Valdens

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par ķīmiķi. Par citām jēdziena Pauls Valdens nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Pauls Valdens
Paul Walden
Pauls Valdens
Personīgā informācija
Dzimis 1863. gada 26. jūlijā
Rozulas pagasts, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1957. gada 22. janvārī (93 gadi)
Gammertingene, Bādene-Virtemberga, Karogs: Vācija Vācija
Zinātniskā darbība
Zinātne ķīmija
Alma mater Rīgas politehnikums, Pēterburgas universitāte, Leipcigas universitāte
Pasniedzēji Maksimiliāns Glāzenaps, Vilhelms Ostvalds
Sasniegumi, atklājumi Valdena apgriezenība

Pauls Valdens (vācu: Paul Walden, krievu: Пауль (Павел Иванович) Вальден; 1863-1957) bija latviešu izcelsmes ķīmiķis, Vilhelma Ostvalda skolnieks, viens no stereoķīmijas pamatlicējiem.

Rīgas Politehniskā institūta direktors (1902—1905), Pēterburgas Zinātņu akadēmijas Ķīmijas laboratorijas vadītājs (1911—1918), Baltijas Tehniskās augstskolas un Latvijas augstskolas rektors (1918-1919). Rostokas universitātes Ķīmijas institūta Neorganiskās un Farmaceitiskās nodaļas, Fizikāli ķīmiskās nodaļas vadītājs (1919-1934).

Vismaz sešas reizes nominēts Nobela prēmijai (1914, 1918, 1920, 1927, 1928, 1934), bet nav to saņēmis. 2010. gadā Amerikas ķīmijas biedrība Valdenam piešķīra balvu (Award of Citation for Chemical Breakthrought) par publikāciju Über die gegenseitige Umwandlung optischer Antipoden, Ber. Deutsch. Chem. Gesell. 1896, 29, 133 - 138., kas izraisījusi pavērsienu zinātnieku domāšanā.[1]

Izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vismaz no 1776. gada Paula Valdena senči dzīvoja Ēveles pagastā un pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1819. gadā viņa vecvectēvs Jēcis 1836. gadā pieņēma Valdēnu uzvārdu. Kad Ēveles muižas īpašniece Valdēnus izlika no mājām, viņi pārcēlās uz Rozulas pagastu.

Latvisko izcelsmi apstiprina arī laikabiedru (Āronu Matīsa u.c.) atmiņas, arī pats Pauls Valdens savu latvisko izcelsmi nekad nav noliedzis, taču nav arī uzsvēris.[2]

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stamps of Latvia, 2013-11.jpg

Dzimis Rozulas muižā 1863. gada 26. jūlijā "Pīpēnu" mājās zemnieka Jāņa Valdena (1816-1867) un viņa sievas Annas, dzimušas Kreišmanes, ģimenē kā 13. bērns. Kristīts Straupes latviešu draudzē, četru gadu vecumā nomira viņa tēvs, no 1873. gada Paulu pieņēma audzināšanā Rubenes skolotāja Erdmaņa ģimene. Mācījās Cēsu pilsētas skolā, pēc tam Rīgas pilsētas reālskolā, kuru beidza 1882. gadā. Studēja ķīmijas tehnoloģiju Rīgas politehnikumā pie Vilhelma Ostvalda (absolvēja 1888. gadā), ar kuru arī vēlāk uzturēja ciešas koleģiālas attiecības. Turpināja studijas Pēterburgas universitātē, promocijas darbu aizstāvēja Leipcigas universitātē Vilhelma Ostvalda vadībā (1891.). Papildinājās Minhenē, 1893. gadā Odesas universitātē nokārtoja maģistra eksāmenu.

Profesors Pauls Valdens (Kārļa Dorāja glezna)

1894. gadā Valdenu uzaicināja strādāt par ķīmijas profesoru Rīgas Politehniskajā institūtā, 1896. gadā viņš Vācijas Ķīmijas biedrības žurnālā nopublicēja rakstu par optisko antipodu savstarpējo pārvēršanos, kas izraisīja pavērsienu izpratnē par molekulu telpiskās struktūras ietekmi uz ķīmisko savienojumu īpašībām. 1898. gadā aizstāvēja zinātņu doktora grādu Pēterburgā ar zinātnisko darbu "Stereoķīmijas materiāli". 1902.—1905. gadā Valdens bija Rīgas Politehniskā institūta direktors. 1911.—1918. gadā viņš vadīja Pēterburgas Zinātņu akadēmijas Ķīmijas laboratoriju un Rīgas Politehnisko institūtu pēc tā evakuācijas uz Maskavu Pirmā Pasaules kara laikā (1917.—1918). Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas vācu okupācijas iestādes 1918. gadā profesoru Valdenu uzaicināja vadīt Baltijas Tehnisko augstskolu (Baltische Technische Hochschule) Rīgā, bet 1919. gadā Latvijas Pagaidu valdība viņu iecēla par Latvijas Augstskolas pirmo rektoru.

Tomēr 1919. gada augustā Valdens pārcēlās uz dzīvi Vācijā, kur vadīja Rostokas universitātes Ķīmijas institūta Neorganisko un Farmaceitisko nodaļu kā arī Fizikāli ķīmisko nodaļu (1919-1934). 1922.-1923. gadā viņš bija Ķīmijas fakultātes dekāns, 1927.-1928. gadā Itakas universitātes viesprofesors ASV. 1933. gadā Valdens emeritējās, bet Rostokas universitātes vadība viņam ļāva palikt amatā vēl gadu.[3]

Otrā Pasaules kara laikā pēc Rostokas bombardēšanas Valdens 1942. gadā pārcēlās uz Berlīni, 1943. gadā uz Bīles (Bühl) pilsētu Švarcvaldē. No 1942. gada viņš kā viesprofesors lasīja lekcijas ķīmijas vēsturē Frankfurtes pie Mainas (1942-1944) un Tībingenes universitātēs (1944, 1947, 1950-1953).

Miris 1957. gada 22. janvārī Gamertingenē (Bādene-Virtemberga).

Apbalvojumi un pagodinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pēterburgas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis,
  • Londonas Ķīmijas biedrības goda loceklis (1912),
  • PSRS Zinātņu akadēmijas goda loceklis (1928),
  • Francijas Ķīmijas biedrības Leblāna (Nicolas Leblanc) medaļa (1929),
  • Vācu Dabaspētnieku akadēmijas "Leopoldina" īstenais loceklis (1932),
  • Somijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (1932),
  • Getingenes Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis (1932),
  • Francijas institūta korespondētājloceklis (1932),
  • Ženēvas Nacionālā institūta korespondētājloceklis (1932),
  • Gētes medaļa par zinātni un mākslu (1934),
  • Starptautiskās Farmācijas vēstures biedrības goda loceklis,
  • Starptautiskās Paracelza biedrības goda loceklis.

Galvenie atklājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Paula Valdena piemiņas zīme pie Valdena darbavietas Kronvalda bulvārī Rīgā, kurā attēloti vienas molekulas (ābolskābes) divi optiskie antipodi, kas var savstarpēji pārvērsties.

Valdens strādājis plašā zinātniskajā laukā, kas aptvēra organisko, neorganisko un fizikālo ķīmiju. Zinātniskās pamatintereses saistījās ar stereoķīmiju un neūdens šķīdinātāju elektroķīmiju. 1896. gadā viņš pirmais aprakstīja molekulu centrālā atoma konfigurācijas maiņu pie noteiktām aizvietošanas reakcijām, kas nosaukta par Valdena apgriezenību (Walden inversion, Waldensche Umkehr). Aprakstījis etilamonija nitrātu kā pirmo zināmo jonu šķidrumu[4]. Sarakstījis vairākas grāmatas ķīmijas vēsturē, nozīmīgs ir 1949. gada izdevums.

Publikācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ueber die gegenseitige Umwandlung optischer Antipoden, Ber. Deutsch. Chem. Gesell. 1896, 29, 133 - 138.
  • Очерк истории химии в России, в кн.: Ладенбург А., "Лекции по истории развития химии от Лавуазье до нашего времени", пер. с нем., Од., 1917
  • Теории растворов в их исторической последовательности, П., 1921
  • Optische Umkehrerscheinungen (Waldensche Umkehrung), Braunschweig, 1919
  • Elektrochemie nichtwässeriger Lösungen, Lpz., 1924.

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valdena auditorija (1980), Valdena medaļa (1988), Valdena simpoziji (kopš 1998). Piemineklis pie Valdena iekārtotās bijušās Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātes ēkas (2003).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Citations for Chemical Breakthrough Awards
  2. Pauls Valdens – latviešu nācijas pazaudētais un Ķīmijas gadā jaunatrastais dēls Jāņa Stradiņa uzruna 7. Starptautiskajā Paula Valdena organiskās ķīmijas simpozijā 2011. gada 12. septembrī, atklājot Amerikas ķīmijas biedrības dāvāto goda plaketi.
  3. Prof. Dr. phil. Dr. chem. Dr. h. c. mult. Paul Walden Rostokas universitātes profesoru katalogs
  4. P. Walden, Bull Acad. Imper. Sci., St Petersburg, 1914

Avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Paul Walden (1950). "Aus den Erinnerungen eines alten chemischen Zeitgenossen". Naturwissenschaften 37 (4): 73-81. doi:10.1007/BF00631950.
  2. Georg Lockemann (1953). "Paul von Walden, dem Nestor der Chemie, zum 90. Geburtstage am 26. Juli 1953". Naturwissenschaften 40 (14): 373-374. doi:10.1007/BF00589294.
  3. P. Günther (1933). "Paul Walden zum 70. Geburtstag". Angewandte Chemie 46 (30): 497 - 498. doi:10.1002/ange.19330463002.


Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Teodors Grēnbergs
Voldemārs fon Knīrīms
Rīgas Politehniskā institūta direktors
1902—1905
1917—1918
Pēctecis:
Voldemārs fon Knīrīms
nav
Priekštecis:
nav
Latvijas Augstskolas direktors
1919
Pēctecis:
Eižens Laube
(kā Latvijas Universitātes rektors)