Antoniu di Oliveira Salazars
Antoniu di Oliveira Salazars (portugāļu: António de Oliveira Salazar; dzimis 1889. gada 28. aprīlī, miris 1970. gada 27. jūlijā) bija Portugāles ekonomists un politiķis, faktiskais Portugāles diktators no 1932. līdz 1968. gadam. 1933. gadā viņš izveidoja korporatīvu autoritāru valsts iekārtu, kas ar nosaukumu Estado Novo (Jaunā valsts) pastāvēja līdz 1974. gada Neļķu revolūcijai. 1968. gadā Salazars pakrītot vannasistabā gūst asinsizplūdumu smadzenēs. Viņš tiek atcelts no premjerministra amata un līdz savai nāvei 1970. gadā ir daļējā bezsamaņā.
Jaunība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis neliela zemes īpašnieka ģimenē. No 11 gadu vecuma astoņus gadus pavada mācoties garīgajā seminārā. Lai arī Salazars apsvēra iespēju kļūt par priesteri, tomēr 1910. gadā viņš iestājās Koimbras Universitātē, lai studētu jurisprudenci. Universitātē viņš sāka interesēties par finansēm un pabeidza Universitāti ar specializāciju finanšu un ekonomikas jurisprudencē. 1918. gadā Salazars kļūst par finanšu doktoru.[1]
Portugāles Pirmās Republikas laiku (1910—1926) raksturoja ārkārtēja politiskā nestabilitāte un ekonomikas sabrukums. 16 gadu laikā nomainījās 44 valdības, 8 prezidenti un notika 21 valsts apvērsums. Salazars iesaistījās kristīgo demokrātu kustībā un 1921. gadā tiek ievēlēts parlamentā, taču zaudē ilūzijas par tā spēju strādāt.[2]
Ceļš uz varu
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc 1926. gada 28. maija valsts apvērsuma, kas izbeidza nestabilitātes māktās Portugāles Pirmās republikas pastāvēšanu, Salazars un piecām dienām ieņēma finanšu ministra amatu. Tā kā viņa ierosinātie valsts tēriņu samazināšanas piedāvājumi tika noraidīti, viņš atkāpās no amata un atgriezās mājās.[1]
1928. gada 26. aprīlī, Portugāles finanšu sabrukuma un defolta priekšvakarā Salazars piekrīt kļūt par finanšu ministru, taču ar noteikumu, ka viņam vienīgajam pieder kontrole pār valsts budžetu. Gada laikā Salazaram izdodas sabalansēt budžetu, nostabilizēt Portugāles valūtas kursu un pat sasniegt budžeta pārpalikumu. 1929. gada 3. jūlijā Salazars iesniedz atlūgumu, taču pēc personīga Valsts Prezidenta Karmona lūguma paliek amatā, saņemot vēl papildus pilnvaras. Turpmākajos gados, lai arī premjerministri turpina mainīties, Salazars ar Karmona atbalstu saglabā savu ietekmīgo amatu, līdz 1932. gada 5. jūlijā Prezidents Karmona viņu ieceļ par Portugāles premjerministru.[1]
Estado Novo
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Salazars savu politisko ideoloģiju balstīja katoļu baznīcas sociālajā doktrīnā, kas aizstāvēja trešo ceļu starp kapitālismu un sociālismu — korporatīvismu, kurā iedzīvotāju intereses pārstāv un aizstāv nevis politiskās partijas, kas cīnās par savas šķiras interesēm, bet nozaru korporācijas, arodkameras. 1933. gada 19. aprīļa referendumā apstiprinātā Portugāles konstitūcija izveidoja divkameru parlamentu, kura Nacionālajā Asamblejā tika ievēlēti deputāti no vienīgās valstī legālās partijas pārstāvjiem, bet Korporāciju palātā tika iekļauti korporāciju pārstāvji. Valsts Prezidents tika ievēlēts uz septiņiem gadiem. Šo amatu līdz savai nāvei 1951. gadā ieņēma Karmona, kas kalpoja tikai kā aizsegs Salazara diktatūrai.[1][3]
Kā pretreakcija haotiskajam parlamentārās republikas posmam, Salazara režīms bija konservatīvs un nacionālistisks, atbalstīja katoļu baznīcas lomu sabiedrībā, taču nekļuva fašistisks. Lai arī Salazara Portugāle atbalstīja Francisko Franko nacionālistus Spānijas pilsoņu kara laikā, Otrajā pasaules karā tā saglabāja neitralitāti un vēlāk iestājās NATO.
Estado Novo laiku raksturo stingra policijas kontrole pār sabiedrību, preses cenzūra un nebrīvas vēlēšanas. Tā kā Estado Novo par Portugāles pamatideoloģiju izvirzīja plurikontinentālismu (ideju, ka Portugāle ir viena nacionālā valsts, kas pastāv vairākos kontinentos), Salazara režīms līdz pašām beigām ar militāru spēku cīnijās par Portugāles impērijas aizjūras valdījumu saglabāšanu.[2]
Ekonomika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu].jpg)
Kā finanšu ministrs un vēlāk premjerministrs, Salazars piekopa stingras taupības politiku, budžeta deficītu likvidējot ar jauniem nodokļiem. Lai arī budžeta stāvoklis bija stabils tas neveicināja izaugsmi, līdz pat 1950to gadu sākumam Portugāle bija mazattīstīta un nabadzīga valsts, kuras iedzīvotāji devās emigrācijā labākas dzīves meklējumos. 50. un 60. gados Portugālē, līdzīgi kā citur Rietumeiropā, bija ekonomikas izaugsmes laiks. No 1950. gada līdz Salazara nāvei 20 gadus vēlāk, Portugāles IKP katru gadu vidēji pieauga par 5,66%. 1960. gadā Portugāle piedalās Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas un 1961. gadā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas dibināšanā. 1960. gadā Portugāles IKP bija 38% no Eiropas kopienas 12 valstu vidējā IKP. 1968. gadā tas bija 48%, bet 1973. gadā sasniedza 56.4%.[4]
Spānijas pilsoņu karš
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1936. gadā, sākoties Spānijas pilsoņu karam, Salazars uzņēmās arī Kara ministra un Ārlietu ministra pienākumus, turpinot saglabāt Finanšu ministra amatu. Viņš atbalstīja Francisko Franko nacionālistus, ļaujot tiem izmantot Portugāles ostas bruņojuma saņemšanai. 1936. gada 8. septembrī uz diviem portugāļu karaflotes kuģiem sākās matrožu dumpis. Komunistiski noskaņotie matroži vēlējās doties karot Spānijas pilsoņu karā pret Franko. Salazars pavēlēja abus kuģus apšaudīt, un sagūstītos matrožus ieslodzīt koncentrācijas nometnē portugāļu Kaboverdē. 1939. gada 17. martā Portugāle un Francija parakstīja Ibērijas paktu, savstarpējās draudzības un neuzbrukšanas līgumu.[2]
Otrais pasaules karš
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Jau no paša kara sākuma Salazars bija pārliecināts, ka Portugāles vēsturiskā sabiedrotā, Lielbritānija, karā uzvarēs, taču atklāts atbalsts Lielbritānijai draudēja ar nacistu tiešu iebrukumu Portugālē. Savukārt piesliešanās Ass valstīm nozīmētu Portugāles aizjūras teritoriju zaudēšanu, tāpēc Salazars pasludināja neitralitāti. Portugāles neitralitāte palīdzēja nodrošināt arī Spānijas jaunā Franko režīma neitralitāti, lai arī tā uzvara pilsoņu karā tika panākta ar ievērojamu fašistiskās Itālijas un nacistiskās Vācijas militāru atbalstu.[5]
1940. gada jūlijā, kad visi Gibraltāra civiliedzīvotāji tika evakuēti, Portugāle 2500 bēgļiem visus kara gadus ļāva pavadīt Madeiras salā. 1943. gadā Salazars atļāva Lielbritānijas un ASV kara aviācijai un kara flotei izmantot bāzes portugāļu Azoru salās. Portugāle saņēma palīdzību pēckara Māršala plāna ietvaros un 1949. gadā bija viena no NATO dibinātājvalstīm.[1]
Pēckara opozīcija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lai arī 1945. gadā režīms atļāva opozīcijas kustības veidošanos, 1948. gadā to aizliedza kā komunistisku. 1958. gada Valsts Prezidenta vēlēšanās neatkarīgais kandidāts ģenerālis Humberto Delgado ieguva ~25% balsu. 1965. gadā Portugāles slepenpolicija Delgado nogalināja.[3]
Koloniālā impērija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Gadsimtu gaitā Portugāle bija ieguvusi virkni koloniju. Lielākā no tām — Brazīlija, tika zaudēta 19. gadsimta sākumā. 1945. gadā Portugāles impēriju veidoja Kaboverde, Santome un Prinsipi, Angola, Gvineja-Bisava, Mozambika, Makao, Austrumtimora un vairākas teritorijas Indijā, zināmākā no kurām ir Goa, kas Indijas militārā uzbrukuma rezultātā tika zaudēta 1961. gadā. Koloniju iedzīvotāji tika pakļauti smagai ekspluatācijai un līdz ar vispārējo dekolonizāciju Āfrikā, arī portugāļu kolonijās sākās nacionālās atbrīvošanās kustības un Portugāles koloniālais karš. Lai arī Portugāles armija spēja šīs partizānu kustības lielā mērā apspiest, armijas vadība saprata militārā risinājuma neiespējamību un 1961. gadā centās īstenot neveiksmīgu valsts apvērsumu, lai gāztu Salazaru no amata. Koloniālie kari beidzās tikai pēc 1974. gada, kad revolucionārā valdība kolonijām piešķīra neatkarību. Rezultātā gandrīz miljons Portugāles pilsoņu pameta kolonijas un atgriezās Portugālē.[6]
Nāve
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc kritiena vannasistabā 1968. gada augustā, 79 gadus vecais Salazars pārcieta asinsizplūdumu smadzenēs. Tā kā viņa izveseļošanās netika paredzēta,[7] viņa vietā 27. septembrī tika iecelts jauns premjerministrs Marselo Kaetano.[3] Brīžos, kad Salazars atguva samaņu, viņa apkopēji uzturēja vecajā vīrā pārliecību, ka viņš joprojām ir premjerministrs. Sekojot viņa izteiktajām vēlmēm, Salazars tika apglabāts savā dzimtajā pilsētā Vimeiro parastā kapā.[8]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Hugh Kay. Salazar and Modern Portugal. New York : Hawthorn Books., 1970.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Howard J. Wiarda. Corporatism and development: the Portuguese experience. Amherst : The University of Massachusetts Pr, 1977. ISBN 978-0-87023-221-3.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 Filipe Ribeiro de Meneses. Salazar: a political biography (2. U.S. printing izd.). New York : Enigma Books, 2010. ISBN 978-1-929631-90-2.
- ↑ História de Portugal. 7: O estado novo 1926 - 1974 / Fernando Rosas. Lisboa : Estampa. 1994. ISBN 978-972-33-1086-3.
- ↑ Leite, Joaquim da Costa (1998). [https://digitalcommons.wcl.american.edu/cgi/viewcontent.cgi?article=1305&context=auilr "Neutrality by Agreement: Portugal and the British Alliance in World War II"]. American University International Law Review Vol. 14:1: 185-199.
- ↑ «Dismantling the Portuguese Empire - TIME». web.archive.org. 2009-01-13. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-07-23. Skatīts: 2023-06-26.
- ↑ «Salazar da SIC caiu na banheira e não da cadeira». web.archive.org. 2018-12-06. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-12-06. Skatīts: 2023-06-26.
- ↑ «Salazar - O prínicipe encarcerado». web.archive.org. 2007-07-03. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-07-03. Skatīts: 2023-06-26.
| ||||||||||||||||||||||
|