Pāriet uz saturu

Portugāles koloniālais karš

Vikipēdijas lapa
Portugāles koloniālais karš

Portugāļu karaspēka kolonna
Datums1961. — 1974.
Vieta
Karotāji
Valsts karogs: Portugāle Portugāle

Valsts karogs: Angola Angola (1961-74):

Gvineja-Bisava (1963-74):

Mozambika (1964-74):

Komandieri un līderi
Valsts karogs: Portugāle Antoniu di Oliveira Salazars
Valsts karogs: Portugāle Marselu Kaetanu
Zaudējumi
8831   ~26 000  
Civiliedzīvotāji:~110 000 bojāgājušie
Portugāle un tās Āfrikas kolonijas.
Portugāles finansiālie izdevumi kara laikā.

Portugāles koloniālais karš (portugāļu: Guerra Colonial) ir bruņotu konfliktu sērija, kurus pret valdību organizēja nacionālās atbrīvošanas kustības Portugāles afrikāņu kolonijās no 1961. līdz 1974. gadam.

Portugāle iesāka kolonizēt Āfrikas piekrasti jau 15. gadsimtā, tomēr pilnīgu kontroli savās kolonijās nostiprināja tikai līdz ar Āfrikas sadalīšanu 20. gadsimta sākumā. Šīs teritorijas kopš 1951. gada formāli bija Portugāles Aizjūras teritorijas.

Afrikāņu tautu nacionālās pašapziņas pieaugums un dekolonizācijas procesa paātrināšanās 20. gadsimta 50. gados un 60. gadu sākumā noveda pie politisku grupu izveides kolonijās. Portugālē valdošais Salazara režīms, lai saglabātu kolonijas, 1950. gados pakāpeniski oficiāli pieņēma vienkāršotu luzotropikālisma modeli — šī Brazīlijā radītā ideoloģija proklamēja vienotu daudzrasu transkontinentālu portugāļu nāciju, apgalvojot, ka portugāļu koloniālisms esot atšķirīgs no citiem ar savu izpratni pret pamatiedzīvotājiem. Taču laika tādas nācijas reālai izveidei vairs nepietika, jo pirms tam ilgstoši bija attīstīts pretējais, klasiski koloniālais modelis ar rasu segregāciju. Vēl 1959. gada pašu portugāļu pētījums parādīja, ka portugāļu kontrolētajā Mozambikā starprasu sadarbība ir daudz zemākā līmenī nekā kaimiņu Tanganjikā, kuru pārvaldīja briti, un tikai 1961. gadā, kad gandrīz visā Āfrikā koloniālā sistēma tika likvidēta, visi "aizjūrnieki" ieguva tiesības uz Portugāles pilsonību.[1]

Kad kļuva skaidrs, ka Portugāle nevēlas afrikāņu tautām piešķirt neatkarību, ar to neapmierinātie grupējumi uzsāka bruņotu cīņu. 1961. gadā sākās sacelšanās Angolā, 1962. gadā Gvinejā, 1964. gadā Mozambikā. Galvenie antiportugāļu spēki bija partijas MPLA (Angola), PAIGK (Gvineja), FRELIMO (Mozambika). Vēl visās šajās valstīs bija arī mazākas kustības, kas arī iestājās pret portugāļiem, bet tām bija nesaskaņas ar vadošajiem grupējumiem, no kuriem tās nereti bija atšķēlušās. Tas bieži noveda pie nesaskaņām un asinsizliešanas pašās antiportugāļu kustībās, visizteiktāk tas bija Angolā.

Visās trijās valstīs sacelšanās pārvērtās ieilgušos partizānu karos. Nemiernieki guva morālu un militāru atbalstu no PSRS, Ķīnas un citām valstīm, darbojās neatkarīgo afrikāņu kaimiņvalstu teritorijās. Portugāles armija centās pastiprināti apsargāt koloniālo īpašumu robežas. Diezgan efektīvi sevi pierādīja 1970. gadu sākumā Mozambikā pielietotā spēcīgo un masveida uzbrukumu taktika nemiernieku bāzēm, tomēr pārāk lielie zaudējumi piespieda portugāļu valdību no tās atteikties. Portugālei nebija pietiekami daudz militāro spēku, lai efektīvi karotu uzreiz trīs frontēs. Portugāļu armijai bija arī jāpilda NATO līguma pienākumi un tās aktivitāte Āfrikā izsauca nepatiku alianses sabiedrotajos, bet lielie kara izdevumi negatīvi atspoguļojās uz dzīves apstākļiem valstī. Ievilkušies kari un cilvēku zaudējumi izraisīja sašutumu lielā daļā valsts iedzīvotāju.

Visveiksmīgākā bija partizānu kustība Gvinejā, kur partizāni 1973. gadā jutās pietiekami pārliecināti, lai pasludinātu neatkarību atbrīvotajā teritorijā. Mūsdienās tiek uzskatīts, ka Mozambikā karš beidzies "neizšķirti", bet Angolā portugāļi 1972. gadā guva stratēģisku uzvaru.

1974. gada aprīlī armijas virsnieku grupa, kas neticēja galīgai uzvarai koloniālajā karā, veica revolūciju Portugālē (Neļķu revolūcija), pēc kuras sākās pārrunas ar afrikāņu nemierniekiem. 1975. gadā neatkarību atguva Angola, Mozambika un Gvineja-Bisava, kā arī karā tieši neiesaistītās Santome un Prinsipi, Kaboverde un Austrumtimora.