Rūdolfs Ūdris

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Rūdolfs Ūdris
Rūdolfs Ūdris 1920. gados
Rūdolfs Ūdris 1920. gados
Personīgā informācija
Dzimis 1899. gada 17. februārī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Bauskas apriņķis, Krievijas impērija
Miris 1949. gada 30. maijā (50 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Dzeržinska, Krievijas PFSR, PSRS
Tautība latvietis
Zinātniskā darbība
Zinātne Ķīmija
Sasniegumi, atklājumi Ūdra—Hoka reakcija

Rūdolfs Ūdris (dzimis 1899. gada 17. februārī, miris 1949. gada 30. maijā)[1] bija latviešu ķīmiķis.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1930. gadā absolvējis Maskavas Augstāko tehnisko skolu. No 1918. līdz 1919. gadam piedalījies padomju varas nodibināšanā Bauskas apkaimē. Pēc tam līdz 1925. gadam bijis komisārs Sarkanajā armijā. Ūdris ir strādājis Kara ķīmiskās pārvaldības Militārās ķīmijas institūtā. 1938. gadā viņu arestēja, divus gadus spīdzināja Leforta cietumā, bet vēlāk nosūtīja uz viņa bijušā skolotāja (arī ieslodzītā) P. Sergejeva vadīto cietuma ķīmisko laboratoriju Maskavā. 1941. gadā Ūdris kopā ar krievu ķīmiķiem P. Sergejevu un B. Kružalovu tika pārvests uz Jaroslavļas speclaboratoriju jeb tā saucamo "šarašku". No cietuma tika atbrīvots 1946. gadā.[1]

1942. gadā atklājis kumola oksidēšanas reakciju šķidrā fāzē ar gaisa skābekli līdz kumola hidroperoksīdam un tā tālāku sadalīšanu līdz fenolam un acetonam.[2] Ūdris arī piedalījies pasaulē pirmās šādas ražotnes montēšanā.[1] Kumola hidroperoksīdu Ūdris izdalīja no kumola oksidēšanās ar skābekli produktiem, izmantojot tikai nolietotu ūdensstrūklas sūkni un vecu refraktometru.[3] Līdz tam šāda veida savienojumi tika uzskatīti par pārāk nestabiliem un sprādzienbīstamiem, bet Ūdra iegūtais šķidrums bija samērā stabils, kas ļāva to izmantot rūpnieciski. Tam bija liela nozīme tautsaimniecībā svarīgu ķīmiskās rūpniecības produktu — fenola un acetona — iegūšanā. Atklājums tika izdarīts divus gadus pirms vācu ķīmiķa Heinriha Hoka analoģiska atklājuma, taču tas slepenības dēļ netika publiskots, tādēļ kumola metodi joprojām dēvē par Hoka metodi. Akadēmiķis Nikolajs Zeļinskis metodes atklāšanu nosauca par "jauna loga izciršanu" organiskajā ķīmijā.[4]

Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma Ūdris piedalījās tehnoloģijas izstrādē eksperimentālajā ķīmiskajā cehā Dzeržinskā, taču viņa veselība cietumā pavadītajos gados bija stipri iedragāta (sākās Menjēra slimība), viņš zaudēja aci ķīmiskā avārijā, pastiprinājās depresija. 1949. gadā Ūdris izdarīja pašnāvību pakaroties (pēc baumām, tieši jaunbūvējamajā cehā).[5] Tajā pašā gadā jauno ražotni atklāja Ūdra bijušie cietuma biedri Sergejevs un Kružalovs (analoģiska tehnoloģija Rietumos tika realizēta tikai 1953. gadā Monreālā). 1951. gadā visi metodes izstrādātāji tika izvirzīti Staļina prēmijai, taču Ūdris tika no saraksta izsvītrots, jo esot "dezertējis no darba frontes". Tomēr Sergejevs un Kružalovs trešo daļu no kopējās saņemtās summas noguldīja krājkasē uz Rūdolfa Ūdra meitas vārda.

Jānis Stradiņš raksta:[6]

...šī ķīmiķa liktenis ir tik dramatisks, ka spētu dot vielu pārsteidzošam romānam...

..."Ūdra epopeja" ir viena no dramatiskākajām epizodēm pasaules ķīmijas vēsturē...

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Latvijas enciklopēdija. 5. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2009. 576. lpp. ISBN 978-9934-8068-0-3.
  2. «Rūdolfs ŪDRIS». Izgudrojumi.lza.lv. Skatīts: 2013. gada 27. decembrī.
  3. В. Полищук. Шоссе Энтузиастов. Химия и жизнь, 1988, 8, стр. 69 (krieviski)
  4. Jānis Stradiņš. Ķīmiķim Rūdolfam Ūdrim — 100. Aizmirsta zinātnieka leģenda. Dabas un vēstures kalendārs '99. Rīga : Zinātne, 254. lpp. ISBN 5-7966-1219-0
  5. В. Полищук. Шоссе Энтузиастов. Химия и жизнь, 1988, 8, стр. 74 (krieviski)
  6. Jānis Stradiņš. Ķīmiķim Rūdolfam Ūdrim — 100. Aizmirsta zinātnieka leģenda. Dabas un vēstures kalendārs '99. Rīga : Zinātne, 253. lpp. ISBN 5-7966-1219-0

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]