Kumols
| Kumols | |
|---|---|
 Kumola struktūrformula  Kumola molekulas modelis | |
| Citi nosaukumi |
izopropilbenzols, 2-fenilpropāns |
| CAS numurs | 98-82-8 |
| Ķīmiskā formula | C6H5CH(CH3)2 |
| Molmasa | 120,19 g/mol |
| Blīvums | 862 kg/m3 |
| Kušanas temperatūra | -96 °C |
| Viršanas temperatūra | 152 °C |
| Šķīdība ūdenī | zem 0,01% |
Kumols jeb izopropilbenzols (C6H5CH(CH3)2) ir aromātisks ogļūdeņradis — benzola atvasinājums. Tas ir bezkrāsains, degtspējīgs, viegli uzliesmojošs šķidrums ar asu smaku. Ūdenī praktiski nešķīst, labi jaucas ar spirtu, ēteri, benzolu.
Iegūšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kumols ir sastopams naftā un degvielās, taču rūpnieciski kumolu ražo no benzola un propēna skābu katalizatoru klātienē. Kumols veidojas, sadaloties terpēniem un kamparam.[1]
Īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kumola tvaiku uzliesmošanas temperatūra ir 34°C, bet kumola pašuzliesmošanas temperatūra ir 424°C.
Kumols ietekmē ūdens organoleptiskās īpašības, sākot no koncentrācijas 0,1 mg/l. Zivju gaļai piemīt kumola smaka, ja ūdenī ir 0,25 mg/l kumola. Nokļūstot augsnē, kumols nomāc tajā amonizācijas un nitrifikācijas procesus, samazina mikroorganismu daudzumu augsnē.
Kumols pieder pie maztoksiskām vielām. LD50 žurkām ir ap 2,9 g/kg. Siltasiņu dzīvniekiem un cilvēkam kumols var izsaukt narkotisku efektu, tam ir arī kairinoša iedarbība. Cilvēkam ieelpojot lielākus kumola tvaiku daudzumus, novērojamas galvassāpes, vispārējs vājums, var iestāties pat koma. Šķidrā veidā var uzsūkties caur ādu. Var izsaukt dermatītu, bet, iekļūstot acīs — konjunktivītu. Ilgstoši iedarbojoties nelieliem kumola daudzumiem, var rasties patoloģiskas izmaiņas aknās un nierēs, asinsainas izmaiņas, nervu sistēmas traucējumi.
Darba zonas gaisā pieļaujams līdz 50,0 mg/m3 kumola, bet atmosfēras gaisā — līdz 0,014 mg/m3.
Lai novērstu kumola iedarbību, jālieto necaurlaidīgi cimdi, aizsargkrēmi.
Ja cilvēks akūti saindējies ar kumolu, viņš jānogādā svaigā gaisā, vajadzības gadījumā jāveic mākslīgā elpināšana, jādod ieelpot skābeklis. Ja kumols nokļuvis acī, acs nekavējoties jāmazgā ar ūdeni vai fizioloģisko šķīdumu; tas pats jādara, ja kumols nokļuvis uz ādas.[2]
Izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kumols ir galvenā fenola un acetona iegūšanas izejviela. Lieto arī laku un krāsu rūpniecībā. Kumols ietilpst benzīna ar lielu oktānskaitli sastāvā.
Kumola metode[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kumola metodi fenola un acetona ražošanai 1942. gadā izstrādājis latviešu ķīmiķis Rūdolfs Ūdris kopīgi ar krievu zinātniekiem un tehnologiem B. D. Kružalovu un P. G. Sergejevu. Kumola metodi sauc arī par Ūdra—Sergejeva vai Ūdra—Hoka metodi. Akadēmiķis N.Zeļinskis metodes atklāšanu nosauca par "jauna loga izciršanu" organiskajā ķīmijā.[3] Metode pamatojas uz kumola hidroperoksīda sadalīšanos sērskābes klātienē 50—60 °С temperatūrā līdz fenolam un acetonam ar ļoti labu iznākumu un gandrīz bez blakusproduktiem. Procesu realizē trijās stadijās:
- Pirmajā stadijā benzolu alkilē ar propilēnu līdz kumolam.
C6H6 + CH3CH=CH2 → C6H5CH(CH3)2
- Pēc tam kumolu oksidē ar skābekli sārmainā vidē 130 °C temperatūrā līdz kumola hidroperoksīdam (kumilhidroperoksīdam).
C6H5CH(CH3)2 + O2 → C6H5C(CH3)2OOH
- To hidrolizējot skābā vidē, rodas fenols un acetons.
C6H5C(CH3)2OOH → C6H5OH + (CH3)2C=O
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ П. Каррер. Курс органической химии. Ленинград: Государственное научно-техническое издательство химической литературы, 1960, 489. lpp. (krieviski)
- ↑ Вредные химические вещества. Углеводороды. Галогенпроизводные углеводородов. Справочник. Л., "Химия", 1990, 168.—172. lpp (krieviski)
- ↑ Jānis Stradiņš. Ķīmiķim Rūdolfam Ūdrim — 100. Aizmirsta zinātnieka leģenda. Dabas un vēstures kalendārs '99. Rīga : Zinātne, 254. lpp. ISBN 5-7966-1219-0
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kumols.
| ||||||||
|