Rūdolfs Klinsons

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Rūdolfs Klinsons
Rūdolfs Klinsons
Personīgā informācija
Dzimis 1889. gada 13. novembrī
Mālpils pagasts, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1941. gada 16. oktobrī (51 gads)
Komunarkas poligonā (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe ģenerālis
Dienesta laiks 1909.—1941.
Valsts Karogs: Krievija Krievija
Karogs: Latvija Latvija
Struktūra Sauszemes armija
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš, Latvijas brīvības cīņas
Apbalvojumi Lāčplēša Kara ordenis (Nr.3/392) u.c.
Izglītība Viļņas karaskola

Rūdolfs Klinsons (1889-1941) bija Latviešu strēlnieku virsnieks, Latvijas brīvības cīņu dalībnieks, Latgales divīzijas komandiera palīgs (1936-1940), ģenerālis (1936). Armijas sporta kluba valdes priekšsēdētājs, Latvijas Fiziskās kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja biedrs, Latvijas Šaušanas savienības priekšsēdētājs, žurnāla "Fiziskā Kultūra un Sports" redaktors (1937-1940). Nogalināts Komunarkas masu kapos Maskavas tuvumā.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1889. gada 13. novembrī Mālpils pagastā zemnieka Mikeļa Klinsona ģimenē. 1909. gadā viņš iestājās Krievijas impērijas armijā, mācījās Viļņas karaskolā (1910-1913) un ieguva podporučika pakāpi. Pirmā pasaules kara sākumā dienēja 38. Sibīrijas strēlnieku pulkā, paaugstināts poručika pakāpē (1915). 1915. gada 10. oktobrī viņu pārcēla uz 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulku, kas 5. novembrī iesaistījās kaujās Slokas-Ķemeru apkārtnē, tika paaugstināts par štāba kapteini. 1917. gada janvārī kapteinis Klinsons piedalījās Ziemassvētku kaujās, komandēja 1. Latviešu strēlnieku brigādes vidējo kaujas grupu, kas pārrāva vācu nocietinājumus pie Mangaļiem un otro un trešo nocietinājumu līniju pie Skangaļiem. Pirmā pasaules kara kaujās kopumā četrreiz kontuzēts un ievainots, par varonību kaujās viņu apbalvoja ar daudziem Krievijas kara ordeņiem un Sv. Jura Zelta zobenu.[1]

Kopā ar 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulku piedalījās arī vēlākajās Pirmā pasaules kara un Krievijas pilsoņu kara cīņās. Latvijas atbrīvošanas cīņu laikā 1919. gada 8. jūlijā kapteinis Klinsons iestājās Latvijas armijā. 1. septembrī viņu iecēla par Latvijas Kara skolas komandieri, 1919. gada 30. decembrī paaugstināja par pulkvežleitnantu. No 1921. gada viņš bija 9. Rēzeknes kājnieku pulka komandieris, 1924. gada 18. novembrī paaugstināts par pulkvedi. 1936. gada 1. oktobrī Klinsonu iecēla par ģenerāli un viņš bija Latgales divīzijas komandiera palīgs (1936-1940).

Pēc Latvijas okupācijas 1941. gada 4. februārī ģenerāli Klinsonu atcēla no amata un viņš strādāja par noliktavas pārzini Olaines kūdras fabrikā. 1941. gada 12. maijā viņu apcietināja un deportēja uz Maskavu, kur pratināja Butirku cietumā. 1941. gada 29. jūlijā PSRS Augstākās tiesas kara kolēģija (ВКВС СССР) viņam piesprieda nāves sodu, ko izpildīja 1941. gada 16. oktobrī Komunarkas masu kapos Maskavas tuvumā.[2]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Sv. Annas ordenis, II, III, IV šķira,
  • Sv. Staņislava ordenis, II, III šķira,
  • Sv. Vladimira ordenis, IV šķira,
  • Sv. Jura krusts, IV šķira,
  • Aizsargu Nopelnu krusts,
  • Somijas Baltās Rozes ordenis, II šķira,
  • Zviedrijas ordenis "Šķēps",
  • Lāčplēša kara ordenis (1920),
  • Triju Zvaigžņu ordenis, III šķira (1929),
  • Triju Zvaigžņu ordenis, II šķira (1937).

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]