Rūsiņš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Rūsiņš no Satekles (latīņu: Russinus de Sotekele, kritis Satezeles aizstāvēšanā 1212. gadā) bija Tālavas latgaļu zemes Satekles vecākais 13. gadsimta sākumā, kuram bija sava karadraudze (amici Russini).

Izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Etimoloģiski Rūsiņa vārds varētu norādīt uz kontaktiem ar varjagiem (rūsiem), to var saistīt arī ar latgaļu vārda sakni rus-, rūs- (latviešu rusgans, rūsans u.c.) (Blese, 1929).

  • 1208. gadā Rūsiņš kopā ar Tālavas Tālivaldi, Autines Varidoti un Cēsu Bertodu iesaistījās kopējā savienībā, kura uzsāka trīsgadu karu pret igauņiem.
  • 1212. gadā Autines sacelšanās laikā Rūsiņš krita Satezeles pils aizstāvēšanā pret krustnešiem. Pamatojoties uz to, Latviešu Indriķis Rūsiņu gan nosauc par "drošsirdīgāko no letiem" (latīņu: Letthorum fortissimus, XII, 6), gan pieskaita pie katoļu baznīcas ienaidniekiem (XXV, 2).

13.gadsimta Latvijas nominālie un faktiskie valdnieki Rūsiņa laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atbilstoši viduslaiku politiskajām tradīcijām katrai Senlatvijas zemei bija savs faktiskais valdnieks, kas atradās vasaļattiecībās ar savu feodālo senioru. Pakļaujoties savam senioram, vasalis ieguva savu zemi, vai daļu no tās atpakaļ kā lēni. Satekles vecākais sākotnēji bija Pleskavas kņaza Vladimira vasalis, bet pēc padošanās Livonijas bīskapam Albertam viņš kļuva par Alberta vasali, pretī saņemot savu pilsnovadu kā lēni.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priekštecis:
nezināms
Satekles zemes vecākais
Rūsiņš

pirms 1208. gada - 1212. gads
Pēctecis:
viņa zemes sadalīja Zobenbrāļu ordeņa vasaļiem
Priekštecis:
Mstislavs III Romanovičs (1180—1195)
Pleskavas kņazi
Vladimirs Mstislavičs
(ar pārtraukumiem 1195—1211, 1213, 1213—1214, 1214—1222)

Pēctecis:
Vsevolods Mstislavičs (1214)
Priekštecis:
Bertolds (1196 - 1198)
Livonijas bīskapi
Alberts fon Bukshēvdens (1199-1229)

Pēctecis:
Nikolajs fon Nauens (1229 - 1253)
Priekštecis:
nav
Zobenbrāļu Ordeņa mestri
Venno (1204 - 1209)
Folkvins (1209 - 1236)

Pēctecis:
Livonijas Ordeņa mestri
Hermans Balke (1237-1239)