Senlatvijas valdnieki

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Senlatvijas valdnieki bija augstākie pavēlnieki Senlatvijas,[1] proti, Jersikas, Kokneses, Kursas, Līvzemes, Tālavas, Zemgales un citu vēsturisko Latvijas novadu teritorijās. No tā laika hronikām ir zināmi daudzi 13. gadsimta Senlatvijas ķēniņu, karavadoņu un novadu vecāko vārdi.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 13. gadsimtam mūsdienu Latvijas teritorija bija sadalīta vairākās valstīs un zemēs, kuras savukārt dalījās pilsnovados un kiligundās.[2] No tā laika hronikām un sāgām ir zināmi divu 9. gadsimta kuršu leģendāro ķēniņu vārdi - Lokers un Dorns. Pēdējais kuršu ķēniņš 13. gadsimta sākumā bija Lamekins (rex Lammekinus), ar kuru Romas pāvesta Gregorija IX vicelegāts Balduīns 1230. gadā noslēdza pakļaušanās līgumu.

Pirmais vēsturiski pierādāmais Turaidas līvu valdnieks bija Indriķa hronikā pieminētais "gandrīz ķēniņš un vecākais" (latīņu: quasi rex et senior Lyvonum de Thoreida) Kaupo, kas jau 1203. gadā kļuva par bīskapa Alberta vasali un devās ceļojumā uz Romu pie pāvesta Inocenta III. Pirmais hronikās pieminētais zemgaļu valdnieks bija ķēniņš Viestards, kas 1205. gada notikumu sakarā saukts par Zemgales dižciltīgo (maior natu de Semigallia), 1206. gadā par zemgaļu kungu (Semigallorum princeps), bet 1208. gadā arī par zemgaļu karavadoni jeb hercogu (dux Semigallorum).

13. gadsimta hronikās pieminēti arī Visvaldis, Jersikas ķēniņš (Vissewalde rex de Gerzika), kas līdz 1209. gadam bija lietuviešu sabiedrotais, Vetseke, Kokneses ķēniņš, kas līdz 1207. gadam bija Polockas kņaza Vladimira Vseslaviča vasalis, kā arī Tālivaldis, Tālavas latgaļu valdnieks, vēlāk Trikātas novada vecākais, kas kopš 1208. gada kopā ar saviem dēliem bija bīskapa Alberta vasalis.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Indriķis Šterns. Latvijas vēsture 1180-1290. Krustakari. Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2002, 111 lpp. "... plašākā sociālā vienība Senlatvijā bija atsevišķas maztautas - kurši, zemgaļi, latgaļi, sēļi un lībji, kas tālāk dalījās ciltīs, kurām bija sava teritorija jeb "zeme", jeb valsts. [..] Atsevišķu karadraudžu vadoņiem jeb kungiem bija izdevies apvienot daudzas kara draudzes vairākās ciltīs (kā Lamekinam un Visvaldim) vai tikai savā ciltī (kā Viestartam) un izveidot militārvalstisku organismu, ko hronisti dēvē par karaļvalsti."
  2. A. Mickevičius, Curonian ,,Kings" and ,,Kingdoms" of the Viking Age, Lithuanian Historical Studies, Vilnius, 1997, vol. 2, p. 7–14;