Ričards I Lauvassirds

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Ričards I Plantagenets)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ričards I Lauvassirds
Richard I the Lionheart
Richard coeurdelion g.jpg
Anglijas karalis
1189. gada 6. jūlijs — 1199. gada 6. aprīlis
Kronēšana 1189. gada 3. septembrī
Priekštecis Henrijs II
Pēctecis Džons Bezzemis
Dzimis 1157. gada 8. septembrī
Oksforda, Anglijas karaliste
(Oksfordšīra, Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste)
Miris 1199. gada 6. aprīlī (41 gada vecumā)
Šalū (Châlus), Akvitānijas hercogiste
(Augšvjenna, Karogs: Francija Francija)
Apglabāts Fontevro abatija (Abbaye Notre-Dame de Fontevraud), Mēna un Luāra, Karogs: Francija Francija
Dzīvesbiedre Navarras Berengārija
Dinastija Plantagenetu dinastija
Tēvs Henrijs II
Māte Akvitānijas Eleonora
Reliģija katolisms
Ričarda, Akvitānijas hercoga ģerbonis
Ričarda, Anglijas karaļa ģerbonis

Ričards I Plantagenets (angļu: Richard Plantagenet, the Lionheart, franču: Richard Ier d'Plantagenet d'Angleterre dit Cœur de Lion, dzimis 1157. gada 8. septembrī, miris 1199. gada 6. aprīlī), saukts par Ričardu Lauvassirdi, bija Anglijas karalis no 1189. līdz 1199. gadam.

Ričarda tituli:

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ričards bija trešais Anglijas karaļa Henrija II dēls. Tā kā nebija troņmantnieks, bērnību pavadīja dzimtas īpašumos kontinentā, kur viņš no mātes mantoja Akvitāniju un Puatjē.

1173. gadā kopā ar pārējiem brāļiem sacēlās, mēģinot gāzt tēvu no troņa, taču Henrijs II vairākās kaujās sakāva dumpīgo dēlu armiju.

Par pretendentu uz troni Ričards kļuva pēc sava vecākā brāļa Henrija (Henry the Young King) nāves 1183. gadā. Viņš noslēdza savienību ar Francijas karali Filipu II un 1189. gadā sakāva tēva armiju, gāžot Henriju II no troņa.

No 10 gadiem, kurus bija karalis, Ričards Anglijā pavadīja aptuveni pus gadu. Valdīšana pamatā izpaudās līdzekļu vākšanā Krusta karam, palielinot nodokļus, tirgojot titulus (atbrīvoja no vasaļa zvēresta Skotijas karali Vilhelmu I Lauvu (par 10 000 markām)) un troņa zemes. Kāpšanu tronī pavadīja ebreju grautiņš Anglijas pilsētās (Ričards bija aizņēmies uz lieliem procentiem lielas naudas summas, un nevēlējās kredītu atdot).

1190. gadā iesaistījās Trešajā Krusta karā, par Anglijas reģentu atstājot Eli bīskapu Viljamu Longčampu (Chief Jusiticar and bishop of Ely William Longchamp). Septembrī viņa vadītie krustneši ieradās Sicīlijā, kur pēc vairākiem konfliktiem iesaistījās kaujās ar vietējiem, kuri aizstāvēja savus īpašumus un sievietes. Ričards pats vadīja angļu krustnešus ielu kaujās, un te viņu iesauca par Lauvassirdi. Šajā laikā viņa jaunākais brālis Džons Anglijā sacēlās un sagrāba varu daļā karalistes.

1191. gada maijā Ričards atņēma Bizantijas Impērijai Kipras salu, padarot to par savu bāzi tālākai ekspansijai uz austrumiem. Te viņš salaulājās ar Navarras karaļa Sančo VI meitu Berengariju (bērnu viņiem nebija).

Karadarbības laikā Palestīnā izcēlās ar to, ka sastrīdējās ar visiem iespējamajiem sabiedrotajiem, bez ierunām vēloties būt apvienotā krustnešu karaspēka virspavēlnieks. Galu galā tie viņu pameta. Filips II atgriezās Francijā, kur uzsāka Plantagenetu zemju plānveidīgu sagrābšanu. Arī Austrijas hercogs Leopolds V atdalījās. 1192. gadā Ričards atzina par Jeruzalemes karali Monferatas Konrādu, kuru visai drīz nogalināja asasīns. Jeruzalemes karalistes tronī kāpa Ričarda radinieks Šampaņas grāfs Henrijs, kas izraisīja baumas par Ričarda saistību ar Konrāda slepkavību.

Pēc neveiksmīgās militārās kampaņas Svētajā zemē, Ričards ar pavadoņu pulciņu mēģināja atgriezties savos īpašumos pa sauszemi. 1192. gada decembrī viņu netālu no Vīnes arestēja Leopolds V, apsūdzot sava brālēna Jeruzalemes karaļa Konrāda slepkavības pasūtīšanā, un nodeva to Svētās Romas impērijas imperatoram Heinriham VI, kurš Ričardu ieslodzīja Durnšteinas pilī. Lai Ričardu atbrīvotu, imperators pieprasīja 150 000 marku (savukārt viņa brālis Džons Bezzemis un Filips II piedāvāja 80 000 marku, ja Ričardu atstās ieslodzījumā līdz mūža galam). Galu galā Ričardu no ieslodzījuma izpirka viņa māte Akvitānijas hercogiene Eleonora.

Atgriezies savos kontinentālajos īpašumos viņš izlīga ar brāli, ieceļot to par troņmantnieku, un uzreiz uzsāka karadarbību pret Filipu II, mēģinot atgūt tā anektētās Plantagenetu zemes Francijā. 1199. gada 26. martā Šalū-Šabro pils (fr. Château de Chalus-Chabrol) Limuzēnā aplenkumā karalis tika nopietni ievainots ar arbaleta bultu, un 6. aprīlī mira no asins saindēšanās.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Plantagenetu dzimtas valdījumi Ričarda I laikā
  • Ralph of Diceto, Radulfi de Diceto Decani Lundoniensis Opera Historica, ed. William Stubbs, 2 vols (London, 1876)
  • Berg, Dieter. Richard Löwenherz. Darmstadt, 2007.
  • Edbury, Peter W. The Conquest of Jerusalem and the Third Crusade: Sources in Translation. Ashgate, 1996. [Includes letters by Richard reporting events of the Third Crusade (pp. 178-182).] ISBN 1-84014-676-1
  • Gabrieli, Francesco. (ed.) Arab Historians of the Crusades, English translation 1969, ISBN 0-520-05224-2
  • Gillingham, John. Richard the Lionheart, 1978, 2nd ed. 1989
  • Gillingham, John, Richard Coeur de Lion: Kingship, Chivalry and War in the Twelfth Century, 1994, ISBN 1-85285-084-1
  • Gillingham, John. Richard I, 1999, ISBN 0-300-07912-5
  • Nelson, Janet L. (ed.) Richard Coeur de Lion in History and Myth, 1992, ISBN 0-9513085-6-4
  • Nicholson, Helen J. (ed.) The Chronicle of the Third Crusade: The Itinerarium Peregrinorum et Gesta Regis Ricardi, 1997, ISBN 0-7546-0581-7
  • Williams, Patrick A. "The Assassination of Conrad of Montferrat: Another Suspect?", Traditio, vol. XXVI, 1970.
  • Turner, Ralph V. / Heiser, Richard R.: The reign of Richard Lionheart : ruler of the Angevin empire, 1189-1199, Harlow [u. a.] : Pearson Education, 2000, ISBN 0-582-25660-7 — ISBN 0-582-25659-3

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Karaliskie tituli
Priekštecis:
Henrijs II
Anglijas karalis
1189.-1199.
Pēctecis:
Džons
Priekštecis:
Henrijs III Jaunais
Anglijas karalis
1189.-1199.
Pēctecis:
Džons