Rija

1730. gadā Vestienas pagasta „Rizgās” celta rija, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs

Ap 1750. gadu Džūkstes pagasta „Ļūpīšos” celta rija, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs

Rija bija daudzām Ziemeļaustrumeiropas tautām pazīstama celtne labības žāvēšanai un kulšanai. Nereti pie rijas bija piebūvētas arī dzīvojamās telpas (kambari) un tās tika sauktas par dzīvojamajām rijām. Īpaši izplatītas tās bija Igaunijā, dažviet Somijā un arī Vidzemē.

Vēsture un attīstība

Eiropas ziemeļaustrumos mitrā klimata dēļ jau izsenis tika meklēti risinājumi, kā pienācīgi izžāvēt un izkult labību, izmantojot uguns siltumu. Latvijā pirmās norādes par rijām ir atrodamas kādā 1240. gada vācu krustnešu rīkojumā, kur teikts, ka desmito tiesu ražas var nomērīt vai nu uz lauka vai rijā pie kulšanas. Senākās rijas ir bijušas vientelpas guļbaļķu celtnes ar pavardu, kur notika gan labības žāvēšana, gan kulšana. Vēlāk rijām piebūvēja vēl vienu telpu (piedarbu), kur tika kulta rijā izžāvētā labība. Dažkārt rijas papildināja arī ar trešo telpu (gubeni), kur sakrāva labību pirms kulšanas un novietoja darbarīkus.

Latviešu tradicionālajā viensētā rija līdz pat 19. gadsimta beigām bija viena no svarīgākajām ēkām. Tā kā kulšanā un vētīšanā liela nozīme bija caurvējam, rijas parasti centās būvēt augstākā vietā un ar lielām durvīm (vārtiem) abās pusēs. Rijas krāsnis parasti cēla iedziļinātas zemē no laukakmeņiem, vēlāk arī no ķieģeļiem. Rijas izskats dažādos Latvijas novados atšķīrās, jo to noteica gan piebūvju skaits, gan novietojums. Nereti divām saimniecībām bija kopīga rija, bet Latgalē vienu riju varēja dalīt pat vairāk nekā divi saimnieki. Rijas no latviešu tradicionālās viensētas sāka izzust pašas pirmās jau 19. gadsimta beigās, kad aizvien lielāku lomu sāka iegūt kuļmašīnas, kas ievērojami atviegloja un paātrināja kulšanas procesu. Pēdējās rijas Latvijā celtas vēl 20. gadsimta 20. gados, bet mūsdienās to lauku kultūrainavā ir palicis ļoti maz.

Ar rijām saistās ar plašs folkloras slānis. Kulšanai, kā vienam no smagākajiem darbiem un rijām ir veltītas neskaitāmas tautasdziesmas un ticējumi. Rijām bija liela loma arī veļu kultā, jo tieši tur tika klāts mielasts aizgājēju veļiem, līdz ar to ar rijām saistās arī daudzi buramvārdi.

Galerija

• 
  Rija no Bukmuižas pagasta Patmalnieku sādžas Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā
• 
  Dzīvojamā rija no Jeru pagasta „Ārluikām” Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā

Atsauces

• Kundziņš P. Latvju sēta. – Stokholma, Daugava, 1974
• Legzdiņš R. Senā Latvju klēts, pirts, kūts un rija//Latvju Tautas Dainas, II Rīga, 1928