Sātanisms
Sātanisms rietumu kultūrā ir reliģiska tradīcija, kas vairākās formās pieņēmis Sātanu kā pārdabisku būtni, baznīcas varas un Dieva ienaidnieku, arī jūdaistu, kristiešu un islamistu kanona pretinieku. Sātanisms ticis saistīts ar ķecerību un okultismu. Sātanisti godina vai pielūdz Sātanu.
Raksturojums un vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sātans ir dēmons, ļaunuma un Dieva ienaidnieka simbols, kas kristīgā mitoloģijā ticis saistīts ar Luciferu, Antikristu, pūķi un velnu. Sātans aprakstīts un gleznots kā Dieva pretinieks, kritušais eņģelis, kas padzīts no debesīm.
Demonizētais seno ēģiptiešu dievs Sets, šumeriešu un mūsdienu arābu Šaitans ( شيطان ) arī ebreju ( שָׂטָן ha-satan) ir pieminēts etimoloģiskos aprakstos par Sātanu. Feniķiešu dievs Bāls, kuru arī senie ebreji pielūdza Samarijā, saistīts ar sātana tēlu ebreju un kristiešu svētajos rakstos. Bībelē Bāls nereti lietots kā sugas vārds, kas apzīmē vietējās kanaāniešu dievības, arī svešus dievus un elku dievus.[3]
Sātanisms un kristietība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Bībeles Jaunās derības Jāņa atklāsmes grāmatā[4] ir otrā gadsimtā pierakstīti[5] tēlaini apokaliptiski (grieķu valodā: apokalypsis "atklāsme") pravietojumi par pastardienu un pasaules galu, kas ietekmējuši sludinātāju sprediķus, vairākas mākslas un literatūras formas, kā arī cilvēka māņticību un kristīgās baznīcas parodiju.
| “ | 7 Izcēlās karš debesīs, Miķelis ar saviem eņģeļiem sāka karot ar pūķi. Pūķis un viņa eņģeļi turējās pretim.
8 Bet tie nespēja, un tiem nebija vairs vietas debesīs. 9 Lielais pūķis, vecā čūska, to sauc par velnu un sātanu, kas pieviļ visu pasauli, tapa gāzts; viņš tika nomests uz zemi un līdz ar viņu tā eņģeļi[6] |
” |
Viduslaikos, māņticīgās apsūdzībās par sātanismu tika sodītas raganas un burvji sadedzinot uz sārta.[7] Teologiem bijuši dažādi uzskati par Sātanu. Antikrists ticis skaidrots kā cilvēciska būtne, kurā iemiesojies Sātans ar uzdevumu izaicināt un pārbaudīt ticīgos savā pārliecībā.[8]
Sātanisms un okultisms Francijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Francijā sātanisms[9] ticis saistīts ar ķecerību, gnosticismu[10] un okultismu, kā arī iepīts vērienīgos politiskos un sabiedriskos skandālos.[11] Tiek rakstīts, ka 1672. gadā pareģe Vuasina (La Voisin, īstā vārdā Catherine Deshayes) rīkoja melno mesu [12] kopā ar garīdznieku Giborgu (Guibourg), ar nolūku likt Luijam XIV, Saules karalim, atkal pievērst uzmanību bijušajai mīļākajai, (Marquise de Montespan). Rituālā ticis upurēts zīdainis.[11]
1839. gadā Jūdžīns Vintrass (Eugene Vintras (1807-1875))[13] dibinājis Karmela baznīcu[14] un viņam piebiedrojās okultists un katoļu priesteris Bulēns (Joseph-Antoine Boullan (1824-1893)). Bulēns ticis apvainots sātanismā un 1848. gadā Karmela baznīcu nosodījis pāvests. 1851. gadā Vintrassu apsūdzēja paša sekotāji par melno mesu noturēšanu un citām darbībām.
Bulēna piekritēju grupā esot pievienojies dzejnieks, okultists un rožkrustietis, Stanislass Degita (Marquis Stanislaus de Guaita (1861-1897))[15] Abi esot nodarbojušies ar melno maģiju. Kad 1893. gada 3. janvārī Bulēns ar sirdstrieku nomira, rakstnieks Huijsmans (Joris Karl Huysmans) apvainoja Degitu - esot ar maģiju nonāvējis. Degita esot rakstnieku izaicinājis uz divkauju.[16]
Romānā La-Bas (1891)[17][18] Huijsmans iekļāva melnās mesas aprakstu, kuru viņš esot novērojis Parīzē, kādas sātanistu sektas ceremonijas izpildes laikā. Melnā mesa esot sātanistu rituāls, kurā tiek ķecerīgi parodēta katoļu baznīcas mesa.
Mūsdienu sātanisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Mūsdienās pastāv daudz Sātana godināšanu veidu un idejas interpretāciju.[19] Vairāki lietpratēji rakstījuši, ka mūsdienu sātanisms ir apgriesta kristīgās baznīcas "konstrukcija" kurā Sātans ieņēmis pretinieka lomu rituālu parodijās.[20] Piemēram, amerikānis Antons Šandors Lavejs (1930-1997) 1966. gada aprīlī dibinājis organizāju - Sātana baznīca un uzrakstījis Sātana bībeli. Viņš arī esot sacerējis savu autobiogrāfiju (lielākā daļa biogrāfisko datu nav pārbaudāmi) un piedalījies astoņu Holivudu filmu tapšanā.[21] Jebkurš varējis nosūtīt pieteikumu un par 200 dolāriem kļūt biedrs, saņemot pretim spilgti sarkanu biedra karti.[22] Lavejam bijis vajadzība būt galvenā Sātana lomā teatralizētos rituālos savā Sātana baznīcā: Viņš tērpjas spilgti sarkanā apmetnī, rituālos apkārt atrodas galvaskausi un cita simboliska atributika. Par altāri viņš izmantojis kailu sievieti, kas apsegta ar leoparda ādu. Viņš arī ir radījis kāzu, iesvētīšanas un citus rituālus. Laveijs apgalvojis, ka Sātana baznīca nevis sludina necilvēcīgus un grūti izpildāmus likumus: “mīli ienaidnieku” vai “neiekāro sava tuvākā sievu” utt., bet gan cilvēcīgus, kuri saka:
| “ | Mīli tos, kuri to ir pelnījuši, bet ienīsti, tos, kuri tevi neciena. Cilvēks ir tikai dzīvnieks, kurš tikai dažreiz ir labāks, bet daudz biežāk ir sliktāks nekā citi dzīvnieki un, kurš “garīgās un intelektuālās attīstības” dēļ ir kļuvis par visizvirtušāko dzīvnieku no visiem. | ” |
Ap 1975. gadu vairāki Laveja domubiedri, bijušā Amerikas armijas virsnieka Miķeļa Akino (Michael Aquino) vadīti, atšķēlās un nodibināja bezpeļņas organizāciju - Seta Templis (Temple of Set ).[20][23] Amerikāņu zinātniskās fantastikas rakstnieks Dons Vebs (Don Webb), bijis no 1993. līdz 2002. gada Seta Tempļa "augstais priesteris" un rakstos palīdzējis veidot šo grupējuma tēlu.[24] Latvijas publicists Nils Sakss apgalvo, ka Laveja formulētais sātanisms ir ietekmējis populāro kultūru un vairākas rokmūziku paaudzes.[21]
Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Compendium Maleficarum, uzrakstīts latīņu valodā, nesen tulkots angliski, ISBN 0-486-25738-X
- ↑ Temple of Set mājaslapa
- ↑ «Valdis Salmiņš - Bībeles Personvārdi Narekas Grigora Žēlabu Grāmatā (1001-1003)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 1. jūnijā. Skatīts: 2012. gada 29. aprīlī.
- ↑ Jāņa atklāsmes grāmatas teksts (latviski)
- ↑ Burton L. Mack, Who Wrote the New Testament?; ISBN 978-0-06-065518-1; 175.lpp. (Visions of the Cosmic Lord)
- ↑ Atklāsmes grāmata 12: 7-9
- ↑ Jules Michelet (1862), Satanism and Witchcraft: The Classic Study of Medieval Superstition, ISBN 978-0-8065-0059-1
- ↑ Bernard McGinn, Antichrist (2000) Columbia Univerity Press, ISBN 978-0-231-11977-1
- ↑ Arthur Edward Waite, Devil Worship in France, or the Question of Lucifer, ISBN 101166048918 Nepareizs ISBN
- ↑ The Invisible Basilica: Gerard Encausse (Papus) (angliski)
- ↑ 11,0 11,1 Anne Somerset, The Affair of the Poisons: Murder, Infanticide, and Satanism at the Court of Louis XIV, ISBN 0-312-33017-0
- ↑ Henry Taylor Fowkes Rhodes, Satanic Mass, ISBN 978-0-09-906960-7
- ↑ Arthur E. Waite, Studies in Mysticism and Certain Aspects of the Secret Tradition, ISBN 978-1-56459-670-3
- ↑ angliski: Eliate Church of Carmel, saistīts ar l'Eglise Johannites des Chretiens Primitif un l'Eglise Gnostique, un neognostiķi Jean Bricaud
- ↑ Degita biogrāfija (franciski)
- ↑ Jules Bois, Le Satanisme et la Magie - avec une étude de J. K. Huysmans, (1895) Paris, ISBN 978-1-273-41326-1 (franciski)
- ↑ Joris K. Huysmans, La-Bas (Classiques Francais), ISBN 978-0-7859-2509-5 (franciski)
- ↑ Joris K. Huysmans, La Bas, ISBN 978-0-486-22837-2 (angliski)
- ↑ Latviešu publicists Nils Sakss apgalvojis, ka nav neviena ticama avota, kas liktu domāt, ka līdz pat 1966. gadam eksistēja kāda nopietna, organizēta sātaniska kustība vai ordenis.
- ↑ 20,0 20,1 U.S. Department of the Army (ed.) (2002). "Temple of Set" in Religious Requirements and Practices of Certain Selected Groups: A Handbook for Chaplains. University Press of the Pacific. ISBN 0-89875-607-3
- ↑ 21,0 21,1 «Nils Sakss: Sātanisma drauds, bieds vai mīts». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 15. augustā. Skatīts: 2012. gada 29. aprīlī.
- ↑ Church of Satan - mājaslapa
- ↑ Temple of Set - mājaslapa
- ↑ Don Webb, Mysteries of the Temple of Set: Inner Teachings of the Left Hand Path, ISBN 1-885972-27-X
 |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sātanisms |
|