Sūnaugi
| Sūnaugi | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Augi (Plantae) |
| Apakšvalsts | Sūnaugi (Bryophyta s.l.) |
| Iedalījums | |
| |
 Sūnaugi Vikikrātuvē | |
Sūnaugi (Bryophyta sensu lato) ir augu valsts primitīvākā apakšvalsts (tā tiek uzskatīta arī par nodalījumu). Sūnaugu izcelšanās ir ļoti sena. Visvecākās fosilās sūnaugu atliekas atrastas devona nogulumu augšējos slāņos.
Sūnaugus pēta botānikas nozare brioloģija, sūnu pētniekus sauc par briologiem.
Raksturojums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sūnaugi parasti ir nelieli autotrofi daudzšūnu sauszemes augi. Reti tie sasniedz dažus desmitus centimetru lielu augstumu, jo primitīvā anatomiskā uzbūve apgrūtina ūdens vadīšanu. Sūnas aug galvenokārt uz zemes, koku mizas, iežiem, reti arī ūdenī[1].
Sūnaugiem raksturīgs īpašs attīstības cikls — paaudžu maiņa. No sporas izveidojas dzimumpaaudze, tā saucamais gametofīts, uz kura attīstās reprodukcijas orgāni — gametangiji ar dzimumšūnām — gametām. Pēc apaugļošanās sievišķajā dzimumorgānā — arhegonijā izveidojas zigota, no kuras attīstās bezdzimumpaaudze — sporofīts. Sporofīta sporu vācelītē attīstās sporas. Sporas ir vienšūnas. Tās sedz divkāršs apvalks. Sporofīts visu dzīves laiku aug uz gametofīta, izmantojot tā uzņemtās barības vielas. Dominējošā paaudze ir gametofīts.
Gametofīts var būt nediferencējies laponis vai arī diferencējies stumbrā un lapās. Lapoņveida formām novērojama diferencēšanās asimilācijas un uzkrājējaudos, dažām ir izveidojušās elpošanas poras, caur kurām notiek gāzu apmaiņa. Gametangijus un sporangijus klāj sterilas aizsargšūnas. Izveidojusies kutikula, bet tā ir ļoti plāna un ilgstoša sausuma apstākļos sūnas izkalst.[1]
Stāvās lapainās sūnaugu formas var labāk izmantot gaismu fotosintēzei. Lapas plātne parasti sastāv no vienas šūnu kārtas, bet ir formas, kam vairākas šūnu kārtas izveido lapas dzīslu. Lapas parasti sakārtotas spirāliski. Dažām lapainām formām stumbrā ir jau primitīvs vadaudu kūlītis. To veido gan izstieptas šūnas ar uzbiezinātiem apvalkiem (hidroīdi), gan šūnas ar plāniem apvalkiem (liptoīdi). Hidroīdi vada ūdeni un noder balstam, liptoīdi, domājams, vada asimilātus. Sakņu sūnaugiem nav. Tās aizstāj rizoīdi, ar kuriem augs nostiprinās substrātā.[1]
Sūnaugu izcelšanās ir ļoti sena. Visvecākās fosilās sūnaugu atliekas atrastas devona nogulumu augšējos slāņos. Karbonā jau augušas diezgan komplicētas formas, tāpēc jādomā, ka sūnaugi cēlušies jau ļoti sen — pat pirms devona. Baltijā kembrija nogulumu apakšējos slāņos ir atrastas sporas, kas līdzinās sūnaugu sporām. Paleontoloģisku ziņu par sūnaugu izcelšanos trūkst. Domājams, to priekšteči ir cēlušies no kādas aļģu grupas ar izomorfu paaudžu maiņu.[1]
Ekoloģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Zemeslodes florā ir 15,000 (Gradstein et al., 2001) — 25,000 (Crum, 2001) sūnaugu sugu[2].
Sūnaugu pielāgotība dzīvei uz sauszemes daudzējādā ziņā ir diezgan nepilnīga, tāpēc ļoti daudz sūnu sastop mitrās vietās, piemēram, tropu lietus mežu joslā, mērenā klimata joslā purvos. Pateicoties savai primitīvajai uzbūvei, sūnaugi var garākus sausuma periodus pavadīt latentā dzīvības stāvoklī un ūdeni uzņemt no atmosfēras ar visu auga virsmu. Tāpēc tās spēj augt uz klintīm, akmeņiem un koku mizas.
Savas izturības un pieticības dēļ sūnas bija starp pirmajiem augiem, kas sāka apdzīvot Latvijas teritoriju pēc ledāja atkāpšanās[3]. Latvijā konstatētas 648 sūnaugu sugas[4] Purvos, mežos un pļavās bagātīgi izveidotas šo augu cenozes. Sūnas sastopamas uz dzīviem kokiem, to zariem un stumbra (epifīti), uz trupošiem kokiem (epiksili), uz akmeņiem (epilīti), uz augsnes (epigeīdi), kā arī ūdenī.[5] Tomēr vislielākā nozīme sūnām ir augsto un zemo purvu ekosistēmu veidošanā, kur to atliekas izveido plašus un dziļus kūdras slāņus, oglekļa krātuves, kuras vienlaikus ar ūdens uzkrāšanu ir nozīmīgas klimata pārmaiņu bufera veidošanā[6].
-
Sūnu sega vecā egļu mežā -
Magelāna sfagns purvā -
Ar sūnām klāti lavas lauki Rietumislandē
Atsevišķas sūnu sugas ir nozīmīgas vecu, sugām bagātu un cilvēku saimnieciskās darbības neskartu mežu indikatori. To daudzveidība un atsevišķas indikatorsugas noder vērtīgu mežu biotopu noteikšanai[7]. Tāpat sūnas ir nozīmīgas avotu, mitru ieplaku, sauso pļavu, iežu atsegumu un citu aizsargājamo biotopu līdzveidotājas.
Latvijas īpaši aizsargājamo sūnu sugu sarakstā iekļautas 139 sūnu sugas[8]. Galvenie faktori, kas negatīvi ietekmē sūnu sugu daudzveidību Latvijā ir mežu un lauksaimniecības zemju nosusināšana, veco mežu izciršana, purvu izmantošana kūdras ieguvei un lauksaimniecībai vai mežsaimniecībai.
Sistemātika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sūnaugus iedala trīs nodalījumos: antoceroti jeb ragvācelītes, aknu sūnas un lapu sūnas.[5] Antoceroti ir primitīvākās sūnu sugas. Aknu sūnas un lapu sūnas atšķiras ar augu veģetatīvā ķermeņa uzbūvi un ar gametangiju un sporogonu attīstību. Abu klašu pārstāvji ir mūžzaļi, autotrofi augi. To asimilācijas produkts ir ciete.[1]
Apakšvalsts Sūnaugi (Bryophytes)
- nodalījums Ragvācelītes (Anthocerotophyta)
- nodalījums Lapu sūnas (Bryophyta)
- nodalījums Aknu sūnas (Hepaticophyta)
Saimnieciskā nozīme
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sūnas izsenis izmanto tautas medicīnā, piemēram parasto dzegužlinu (Polytrichum commune). Tai piemīt baktericīdas, antiseptiskas, mīkstinošas un organismu spēcinošas īpašības. Savu antiseptisko īpašību un šķidruma uzsūkšanas spēju dēļ tāpat izmantotas sfagnu sūnas. Tās lietotas brūču pārsiešanai, bērniem kā autiņbiksītes. Sfagnu sūnas vēl mūsdienās lieto tradicionālajā guļbūvju celtniecībā kā siltumizolācijas materiālu. Ārstniecībā lieto arī kūdras dūņas. Latvijas kūrorti Baldonē, Ķemeros kādreiz plaši piedāvāja dūņu vannas.[1] Mūsdienās tās var izmēģināt Jūrmalas ārstniecības iestādēs.
Tomēr nozīmīgākais sūnaugu radītais dabas resurs ir kūdra. Sūnaugu nogulumi, kas Latvijas teritorijā sākuši veidoties pēcleduslaikmetā 11 490 (Rožu purvs), 11 088 (Vīķu purvs) gadu atpakaļ. Mainoties klimatam, purvu augšanas ātrums pieauga vai samazinājās. Vidēji tiek pieņemts, ka kūdras pieaugums ir 2 mm gadā.[9] Kūdras ieguvē tiek izmantoti seni purvi ar pietiekami biezu kūdras slāni. Tāpēc vidējo kūdras ieguves un pieauguma salīdzināšana nav iespējama un kūdra jāpieskaita neatjaunojamiem dabas resursiem. Kādreiz kūdru izmantoja galvenokārt kā kurināmo, vēlāk kā pakaišus un mēslojumu lauksaimniecībā. Mūsdienās lielākie kūdras apjomi tiek izmantoti substrāta ražošanai dārzkopības un mežsaimniecības vajadzībām[6]. Latvija ir lielākais kūdras ražotājs un eksportētājs starp Baltijas valstīm. Lielākais tās pasūtītāji ir no Āzijas valstīm, īpaši Sauda Arābija.[9]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 E. Ozoliņa Augstākie augi jeb Kormofiti. in Augstāko augu sistemātika, Rīga, 1973
- ↑ Glime, J. M. 2017. Meet the Bryophytes. Chapt. 2—1. In: Glime, J. M. Bryophyte Ecology. Volume 1. Physiological Ecology. Ebook sponsored by Michigan Technological University and the International Association of Bryologists. Last updated 9 May 2017
- ↑ Galeniece M. Latvijas purvu un mežu attīstība pēcledus laikmetā. Latvijas Universitātes Raksti, Lauksaimniecības fakultātes sērija, 2.sēj, nr.20. Rīga, 1935.
- ↑ Latvijas sūnu taksonu saraksts 2023. Daugavpils University Press Saule ISBN 978-9984-14-999-8
- ↑ 5,0 5,1 «sūnas Latvijā». enciklopedija.lv (angļu). Skatīts: 2024-01-10.
- ↑ 6,0 6,1 Kūdras ieguves ietekmētu teritoriju atbildīga apsaimniekošana un ilgtspējīga izmantošana, ISBN 978-9934-19-845-8
- ↑ Vadlīnijas aizsargājamo biotopu saglabāšanai Latvijā. 6. sēj. Meži. Sigulda, 2017
- ↑ «Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu». LIKUMI.LV (latviešu). Skatīts: 2024-01-10.
- ↑ 9,0 9,1 «Kūdras krājumi un ieguve :: Peat». www.latvijaskudra.lv. Skatīts: 2024-01-10.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sūnaugi.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
|